Vladimirs Kosinskis

Vladimirs Kosinskis  (1908. g. 15. oktobrī Čerņīgovas guberņā, Krievijas impērijā – 1959. g. 12. augustā Rīgā, Latvijas PSR) – asistents  LU Medicīnas fakultātē, P. Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas ārsts.

Vladimirs Kosinskis ir dzimis Novgorodas Severskas pilsētā, kas atrodas ziemeļaustrumos no Kijevas (270 km attālumā).

Viņa tēvs ir Vladimirs Kosinskis – kolēģijas padomnieks, profesors, speciālists politekonomijā; māte Jeļena Kosinska (dzim. Karatigina) – dzimtmuižniece.

1897. gada 17. martā  Kosinsku ģimenē piedzima dēls Andrejs, 1903. gada 13. augustā Rīgā – meita Tatjana, kas vēlāk kļuva par pazīstamu ikonu gleznotāju. Vladimirs bija jaunākais bērns ģimenē un viņa mūža sākuma posms bija cieši saistīts ar tēva pārvietošanos dienestā un tām nedienām, kuras ģimene bija piedzīvojusi pirmajos pēcrevolūcijas gados. Vidusskolu Vladimirs absolvējis Prāgā (Čehoslovakijā).

1928. gadā Kosinsku ģimene pārcēlās no Prāgas uz Rīgu. Šajā pat gadā Vladimirs iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultatē, ko viņš sekmīgi absolvēja 1935. gadā, iegūdams ārsta terapeita diplomu ar atzīmi „visai sekmīgi”.

1935. gada 9. jūnijā Vladimirs Kosinskis apprecējās ar Natāliju Belocvetovu (dzimusi 1910. gada 25. janvārī).  Viņus salaulāja Visu Skumstošo Iepriecinājuma baznīcas mācītājs tēvs Mihails Kravčenko. Par laulības ceremonijas lieciniekiem bija Nikolajs Litvins un Ivans Rošonoks. Laulības noslēgšanas brīdī Vladimirs Kosinskis vēl skaitījās par bijušo Krievijas pilsoni.  

1936. gada 26. aprīlī jaunizveidotajā Kosinsku ģimenē piedzima meita Marina.

1935. gada 1. decembrī Vladimirs Kosinskis  sāka strādāt par subasistentu Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, cerēdams nākotnē veltīt sevi zinātniskajai darbībai.  

No 1936. gada oktobra līdz 1937. gada oktobrim jaunais ārsts dienēja Latvijas armijā, Rīgas 6. kājinieku pulkā. Dienestu viņš pabeidza, būdams kaprālis.

1939. gadā, mēneša laikā V. Kosinskis pilnveidoja savu kvalifikāciju, kā iekšējo slimību speciālista, strādājot Vīnē, vietējās universitātes klīnikā.

Līdztekus darbam universitātē V. Kosinskis strādāja par praktizējošo ārstu. No 1937. gada viņš strādāja par ārstu slimnīcu kasēs līdz pat to likvidācijai 1940. gadā, pēc tam viņš turpināja darbu Rīgas 11. poliklīnikā.

Kopš 1940. gada beigām un līdz pat vācu okupācijas sākumam Vladimirs Kosinskis bija Rīgas Ļeņina rajona Izpildkomitejas Veselības aizsardzības nodaļas vadītājs.

No 1942. gada 1. janvāra līdz 1948. gada 1. jūnijam  V. Kosinskis strādāja par asistentu LU Medicīnas fakultātē, kā arī par Rīgas 5. ambulances ārstu laborantu; no 1943. gada janvāra līdz 1944. gada jūlijam viņš pēc Medicīnas fakultātes norīkojuma un uzdevuma strādāja Universitātes klīnikā.

Pēc Rīgas atbrīvošanas no nacistiem, Vladimirs Kosinskis turpināja strādāt par asistentu Latvijas Valsts universitātē (1. ķirurģijas klīnika), vienlaicīgi viņš izpildīja LVU 1. terapeitiskās klīnikas vadītāja pienākumus. Tomēr 1940. gadu beigās viņa darba attiecības ar universitāti tika pārtrauktas (atbrīvots no amata 1948. gada 1. jūnijā).

No 1944. gada 25. septembra un līdz pat sava mūža beigām Vladimirs Kosinskis strādāja par ārstu rentgenologu Valsts klīniskajā slimnīcā (vēlāk tā kļuva par P. Stradiņa Republikānisko klīnisko slimnīcu). Pārmērīga apstarošana ar rentgena stariem, galu galā, arī  kļuva par viņa pāragrās nāves cēloni.

Ārsts Vladimirs Kosinskis ir miris 1959. gada 12. augustā Rīgā.

Ilgus gadus pēc Vladimira Kosinska aiziešanas aizsaulē, bijušie daktera Kosinska pacienti pieminēja viņu kā atsaucīgu, talantīgu un nesavtīgu ārstu.  

Savās atmiņās pateicības vārdus dakterim Kosinskim veltīja arī Latvijā pazīstamais filologs un dzejnieks Vladimirs Mirskis: „Es gulēju labestīgākā daktera Kosinska palātā. Jau nedēļu man bija temperatūra, es atrados gandrīz vai bezsamaņas stāvoklī. Blakus man gulēja citi tikpat smagi slimnieki. Pieminu šādu epizodi: dakteris Kosinskis apsēdās uz manas gultas un līdzjūtīgi prasīja man: „Kas jums kaiš, mans dārgais, mēs nekādi nevaram noteikt jūsu slimības diagnozi.” „Dakter, es teicu, – es esmu slimojis ar vējbakām, garo klepu, tuberkulozi, bet neesmu slimojis ar tīfu.” (42.-43. lpp.). Tā es pats biju noteicis savu slimību  - drīzumā man asinīs atrada tīfa nūjiņu un mani pārcēla uz infektoloģijas korpusu.”

Šādu slimnieku dakterim Vladimiram Kosinskism bija daudz, it īpaši pirmos pēckara gados. Un daudzus no šiem pacientiem dakteris bija glābis no nāves.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA, 7427. f., 13. apr., 852. l.

Владимир Мирский. Молитва матери или Горькие и сладкие плоды. – Воспоминания, стихи. – Рига, "Улей". (Mātes lūgšana jeb Rūgtie un saldie augļi. – Atmiņas, dzejoļi. – Rīga, „Uļej”.)

Foto: LVVA, 7427.f., 13. apr., 852. l.