Ivans Rošonoks
Ivans (Ioanns, Jānis) Rošonoks (1911. g. 20. septembrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1982. g. 28. janvārī Rīgā, Latvijas PSR ) – ārsts.
Ivana Rošonoka senči bija vecticībnieki, kuri nākuši no Baltkrievijas. Sākotnēji viņu uzvārds skanēja – Roščenkov (Maskavas forštatē Rīgā to izrunāja kā „Roščónkov” ar uzsvaru uz „ó” tādēļ 1. Pasaules kara laikā pakurlais vācietis-rakstvedis Ivana tēva Matveja pasē kļūdaini ierakstīja „Rošonok”). Ģimenes nostāsti vēsta, ka Ivana vecvectēvs Matvejs sācis strādāt Rīgā iebraucamajā vietā par sētnieku. Bijis taupīgs, gādīgs, drīz vien nopircis zirgu un pats ķēries pie pārvadājumiem. Viņa dēls Stepans vairojis mantību. Stepanam jau bijuši vairāki pajūgi, līgti kučieri un krāvēji. Bet Ivana Rošonoka tēvs Matvejs (1846-1922) kļuva par Rīgas ģildes tirgoni, viņam Rīgā piederēja vairāki nami un tirdzniecības iestādes: tējnīcas-ēdnīcas. Ģimenē bija arī citi bērni, taču divi brāļi nomira vēl mazi un palika tikai māsa Zinaīda (20.09.1903.). Kad Ivanam bija vienpadsmit gadi, un viņš vēl mācījās pamatskolā, ar smagu slimību aizgāja viņa tēvs. Tēvs un māte Ksenija Evstafija m. (meitas uzvārds Ivanova, 1886 – 1956) no sirds vēlējās, lai dēls gūst labu izglītību un tēva testaments bija sacerēts tā, lai Ivans spētu izsisties ļaudīs. Laikā, kad viņš mācījās Valsts Rīgas krievu (Lomonosova) ģimnāzijā, īpašu iespaidu uz viņu atstāja pasniedzējs Kolosovs (vēlāk Latvijas Ģeogrāfijas biedrības loceklis). drīz vien pēc ģimnāzijas beigšanas Ivans Rošonoks iestājās krievu vingrošanas biedrībā “Sokol”.
1929. gadā Ivans Rošonoks iestājās Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē, pirms tam viņam nācās papildināt savas vācu valodas zināšanas, jo tajos laikos vairākus mācības kursus lasīja profesori-vācieši.
1934. gadā Ivans Rošonoks sekmīgi pabeidza Universitāti un kļuva par Slimokases ārstu Latgales priekšpilsētā (tolaik Maskavas forštatē). Šis darbs prasīja pašaizliedzību. Pieņemšana dzimtas namā Jersikas ielā 31 nereti ilga no agra rīta līdz vēlam vakaram.
1935. gadā dakteris Rošonoks apprecās ar Irinu Simoni (1912-1990), laulāšanas ceremonija notika Pasludināšanas (Blagoveščenija) baznīcā Rīgā, Lielā tirgus tuvumā. Pirms kara piedzimst divas meitas – Ksenija (21.08.1937.) un Anastasija (30.07.1939. - 18.12.2004.).
Studējot Universitātē Ivans Rošonoks iestājas studentu korporācijā “Fraternitas Arctica” („Ziemeļbrālība”). Dalība biedrībā “Sokol” un korporācijā “Fraternitas Arctica”, vācu valodas prasme un vairākas medicīnas grāmatas vācu valodā viņa dzīvoklī kļuva dakterim Rošonokam liktenīgi. 1941. gada maijā viņu arestēja NKVD. Viņu apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā, piesprieda 15 gadus nometnēs (pants 58, 1A) un nosūtīja uz sāls raktuvēm Soļ-Iļeckā (Orenburgas apgabals). No pārmērīga darba un spēku izsīkuma Ivanam Rošonokam sāka tūkt ne tikai kājas, bet viss ķermenis. Viņš stāstīja, kā pienācis brīdis, kad viņš iekšēji jau atvadījies no dzīves un burtiski izrāpojis no barakas, lai pēdējo reizi redzētu debesis. Bet sargeņģelis iestājās par dakteri Rošonoku. Zeks (ieslodzītais) Jānis Ozoliņš garāmejot burtiski paklupa pār mirstošo un pārsteigts pazina tajā savu novadnieku Rošonoku. Viņš aizveda dakteri uz sanitāro daļu un pavēstīja, ka zonā ir ārsts. Liela loma viņa glābšanai pieder arī ārstei-pediatrei Zelmai Korolenko. Bads un slimības pļāva ieslodzītos bez mitas, ārsti zonā tolaik bija ļoti vajadzīgi. Tāpēc I. Rošonoku pārvietoja uz lielu nometni Kazahstānas stepē netālu no Aktjubinskas, kur līdz tam nebija neviena ārsta. Ārsta darbs izglāba dakterim Rošonokam dzīvību, un arī viņš kā ārsts izglāba daudzu GULAGa ieslodzīto dzīvības. 1950. gadu sākumā viņš nokļuva politieslodzīto specnometnē pie Taišetas Sibīrijā. Vēlāk dakteris ar smaidu stāstīja, ka lēģeris kļuvis par viņa “akadēmiju”. Tur – zonā viņš satika dažādu tautību inteliģences virsotnes, cilvēkus, kurus citādi droši vien nebūtu sastapis nekad mūžā. Tur bija profesori, akadēmiķi, rakstnieki, dzejnieki, dažādu zinību nozaru speciālisti, kuri, neraugoties uz smago katorgas darbu, dzīvoja garīgā un intelektuālā saskarē. Daži no tiem kļuva viņa draugi uz mūžu.
Beidzot 1956. gada rudens kļuva viņam par ilgi gaidīto brīvlaišanas gadu. Ivans Rošonoks atgriezās Rīgā vatenī, ar koka karoti un Sibīrijas laikas kucēnu Džeku. Uz rokas viņam bija pulkstenis, kas rādīja Sibīrijas laiku (septiņu stundu starpība). Šo laiku pulkstenis rādīja visu atlikušo daktera dzīvi.
!975. gadā pēc šķiršanās tiesas ar sievu Irinu, dakteris Rošonoks apprecējās ar Mirdzu Avotiņu (1928.), kuru viņš satika ieslodzījumā Sibirijā 1954. gadā. Laulībā piedzima meita Tatjana (Ilgnese, 02.12.1957) un dēls Pēteris (1961-1996).
Sākotnēji pēc atgriešanās no Sibīrijas dakteri Rošonoku, saskaņā ar veselības aizsardzības ministra personisku prasību, grasījās nosūtīt uz patālāku provinci. Taču par viņu iestājās izcilais ārsts, profesors Pauls Stradiņš un laika gaitā Ivans Rošonoks kļuva par ievērojamu speciālistu, kardiologu, reimatologu P.Stradiņa slimnīcā. Ārsta misija viņam bija daļa no kristieša pienākuma. Viņš bija ārsts no Dieva. To atzina gan tie, kas atbalstīja viņa uzskatus, gan tie, kas bija viņa nesamierināmi pretinieki.
Izturējis pārbaudījumu ar Staļina lēģeriem, Ivans Rošonoks tomēr nebaidījās paust savus uzskatus. Rošonoku mājā varēja apspriest jebkuru tēmu. Tur lasīja Varlama Šalamova stāstus par GULAGu. Ar rakstāmmašīnu drukātais teksts tika dots uz vienu nakti, tāpēc tā lappuses ceļoja no viena pie otra. Uz Ivana rakstāmgalda atradās Aleksandra Solžeņicina ģīmetne. Goda stūrī, kā pienākas, vecāku ikona ar lampādi. Slepus no ģimenes, lai pasargātu to no sekām, viņš piedalījās ziedojumu vākšanā akadēmiķim Andrejam Saharovam, kad Saharovs nonāca trimdā.
Rošonoku mājokļa durvis bija allaž vaļā. Te vienmēr varēja satikt gan krievu, gan latviešu inteliģences pārstāvjus. Nereti – pretēju uzskatu cilvēkus. Šajā mājā bieži viesi bija Latvijas medicīnas spīdekļi: profesors Konstantīns Bogojavļenskis, profesors Serafims Iļjinskis. Ivans Rošonoks nereti viesojās pie profesora Paula Stradiņa, draudzējās ar profesora Kristapa Rudzīša ģimeni. Nekad netika pārtraukta viņa saskare ar vecticībnieku kopienu. Septiņdesmito gadu beigās Ivans Matvejevičs kļūst par Rīgas Grebenščikova draudzes padomes (divdesmitnieka) locekli. Kopā ar bērniem viņš apmeklē dievkalpojumus, katram no viņiem dievnamā bija sava vieta. Ilgus gadus viņš uztur ciešas, draudzīgas attiecības ar Grebenščikova draudzes garīgo tēvu Lavrentiju Mihailovu, ar Ivanu Zavoloko. Pēdējam turklāt bija īpaši nepieciešama ārsta palīdzība. Bet visbiežāk pie Rošonokiem, šķiet, viesojās viens no vecākajiem Grebenščikova draudzes locekļiem, tās klēra loceklis Pēteris Aleksejevs. Viņš bija kā neizsmeļama dažādu vecticībai, visdažādākajiem vēstures atzariem pievērstu stāstu krātuve. Viņus vienoja vēstures, grāmatu un savas Baznīcas mīlestība.
Ivans Matvejevičs vienmēr daudz strādāja, taču likās, ka viņš nav nogurdināms. Tomēr – 1982. gada 28. janvārī, septiņdesmit otrajā dzīves gadā smaga slimība aprāva viņa esību šaisaulē. Bēru ceremoniju Grebenščikova dievnamā vadīja tēvs Lavrentijs Mihailovs. Ivans Rošonoks apglabāts dzimtas kapos Ivana kapsētā Rīgā.
Ksenija Cīrule (Rošonoka)
Informācijas avoti:
Максим Пашинин «ВРАЧ и ХРИСТИАНИН. Судьба доктора И. М. Рошонка как пример жизненного пути латвийского старовера в ХХ веке»/Maksims PAŠIŅINS «ĀRSTS no DIEVA. Ārsta Ivana Rošonoka liktenis kā latvijas vecticībnieka dzīves ceļa piemērs XX gadsimtā», Рига: Издание Рижской Гребенщиковской cтарообрядческой общины, 2011.
Борис Дьяков. «Повесть о пережитом», Россия, 1965 (о Тайшетлаге, там есть сведения и о докторе Иване Рошонке).
Ilustrācijas tēmai
