Vladimirs Januškevičs
Vladimirs Januškevičs (1940. g. 4. janvārī Braslavā, Baltkrievijas PSR) – ķirurgs-onkologs, medicīnas zinātņu doktors (Dr. med.) Latvijas Onkoloģijas centra direktora vietnieks ārstniecības jautājumos (1984–1990), Latvijas Onkoloģijas centra Onkoķirurģijas klīnikas Abdominālās ķirurģijas un mīksto audu ķirurģijas nodaļas vadītājs (1990–2015).
Vladimirs Januškevičs piedzima 1940. gada 4. janvārī Baltkrievijas PSR Viļejkas (kopš 1960. gada Vitebskas) apgabala Braslavas pilsētā kalpotāju ģimenē. Tēvs Julians Januškevičs (1907–1993) dzimis Rīgā, kur dzīvojis līdz 1915. gadam, māte Lidija Januškeviča (dzimusi Jarmočenoka) (1906–1985). 1957. gadā V. Januškevičs pabeidza Braslavas vidusskolu un 1964. gadā – Vitebskas Valsts medicīnas institūtu. Pēc institūta beigšanas 1964.–1967. gadā strādāja par ķirurgu Mogiļevas apgabala Kascjukoviču rajona slimnīcā.
Kopš 1967. gada V. Januškeviča visa turpmākā dzīve un darbs saistīts ar Latviju. No 1967. līdz 1971. gadam viņš bija Daugavpils Republikāniskā onkoloģiskā dispansera Ķirurģijas nodaļas ordinators. Šeit viņš nodaļas vadītāja Jāņa Stroda vadībā, kurš uzskatāms par viņa pirmo skolotāju onkoloģijas jomā, apguva visus dispanserā veiktos ķirurģiskās iejaukšanās veidus. Liela nozīme jaunā onkologa tapšanā un turpmākajā viņa ārstniecības darbībā ir kopīgs darbs apmēram 30 gadu garumā ar pazīstamo veselības aizsardzības organizatori Latvijas PSR Nopelniem bagāto ārsti Valentīnu Durandinu (1924–2016) viņas vadītajos kolektīvos Daugavpils un Latvijas Republikāniskajā onkoloģijas dispanserā, Latvijas Onkoloģijas centrā.
1970. gada oktobrī V. Januškevičs iestājās Baltkrievijas Onkoloģijas un medicīniskās radioloģijas zinātniskās pētniecības institūta aspirantūrā Minskā, taču dažādu apstākļu dēļ studijas turpināja Ļeņingradas profesora N. Petrova Onkoloģijas zinātniskās pētniecības institūta neklātienes aspirantūrā un turpināja strādāt Daugavpils Onkoloģijas dispanserā par Ķirurģijas nodaļas vadītāju (1971–1978). 1974. gadā viņš pabeidza studijas aspirantūrā, sekmīgi aizstāvēja disertāciju par ķirurģisko iejaukšanos piena dziedzera vēža gadījumos un ieguva medicīnas zinātņu kandidāta zinātnisko grādu. 1992. gadā V. Januškevičam par šo darbu atbilstoši Latvijas Republikas zinātnisko grādu sistēmai piešķīra medicīnas doktora zinātnisko grādu (Dr. med.).
Saskaņā ar Latvijas PSR veselības aizsardzības ministra V. Kaņepa pavēli 1978. gadā V. Januškeviču pārcēla darbā uz Latvijas Onkoloģijas dispanseru Rīgā par galvenā ārsta vietnieku medicīnas jautājumos. Kopš 1982. gada viņš vienlaikus bija arī Onkoloģiskās slimnīcas jaunās ēkas celtniecības kurators “Gaiļezera” kompleksā. No 1984. līdz 1990. gadam viņš bija Latvijas Onkoloģijas centra direktora vietnieks ārstniecības jautājumos, darba apvienošanas kārtībā viņš pildīja arī Abdominālās ķirurģijas un mīksto audu audzēju ķirurģijas nodaļas vadītāja (1988–1990) pienākumus. 1990. gadā V. Januškevičs kļuva par šīs nodaļas vadītāju un nodarbojās tikai ar ķirurģiju.
Visa V. Januškeviča ārstnieciskā darbība veltīta vienai no grūtākajām medicīnas nozarēm – onkoloģiskajai ķirurģijai, kuras galvenais virziens bija ķirurģiskās iejaukšanās un to metodiku pilnveidošana, vadoties pēc jaunākajiem zinātniskajiem sasniegumiem onkoloģijā. Viņš pirmoreiz Latvijā, ārstējot piena dziedzera vēzi, veica orgānus saglabājošas operācijas, sfinkterus saglabājošās un rekonstruējošās operācijas kolorektālā vēža gadījumā, veica plastiskās operācijas ādas un mīksto audu audzēju gadījumā. Onkoloģijas centra speciālisti kā vieni no pirmajiem sāka veikt barības vada audzēju operācijas (aizstājot barības vadu ar kuņģi un resno zarnu), aizkuņģa dziedzera operācijas un operēja metastāzes aknās, to izgriešanā izmantojot nanotehnoloģijas.
V. Januškevičs ir daudzu izgudrojumu autors un veicis daudzas unikālas barības vada un zarnu operācijas; viņa vai līdzautorībā ar kolēģiem veikto darbu rezultāti atspoguļoti vairāk nekā 80 pašmāju un ārzemju zinātniskajās publikācijās, referātos vietējās un starptautiskajās konferencēs un kongresos, Latvijas ķirurgu un onkologu biedrību konferencēs. V. Januškeviča pieredzi un profesionālismu pārņēmuši viņa kolēģi, skolnieki un Latvijas ķirurgi-onkologi, trīs no viņiem tieši šajā jomā kļuvuši par medicīnas zinātņu doktoriem.
V. Januškevičs ir Latvijas Ķirurgu asociācijas, Latvijas Onkologu asociācijas un Latvijas koloproktologu asociācijas, kā arī Krievijas Onkologu un Nacionālo valstu savienības koloproktologu asociācijas loceklis, Baltkrievijas Medicīnas zinātņu akadēmijas goda akadēmiķis (2006).
Par ilggadēju ieguldījumu ķirurģijā onkoloģijas nozarē un organizatoriski metodisko darbību V. Januškevičs apbalvots ar Latvijas Republikas Pateicības rakstiem un Goda rakstiem. Par piedalīšanos Latvijas Onkoloģiskās slimnīcas celtniecībā, jaunākā medicīniskā aprīkojuma nodrošināšanā [AJ4] un telpu savlaicīgā nodošanā lietošanā viņš 1984. gadā kļuva par Latvijas PSR Ministru Padomes prēmijas laureātu.
Par īpašiem nopelniem Latvijas labā ar Latvijas Republikas Saeimas lēmumu Vladimiram Januškevičam kā vienam no pirmajiem 1995. gadā tika piešķirta Latvijas Republikas pilsonība. 2005. gadā viņš saņēma Atzinības krusta Zelta goda zīmi. Viņa vārds iekļauts Biogrāfiskajā enciklopēdijā “Kas ir kurš Latvijā 2000” (izdota Valērija Belokoņa izdevniecībā).
V. Januškevičs 2015. gadā 75 gadu vecumā aizgāja pensijā, noslēdzot savu praktisko darbību ķirurģijā.
Arī visa V. Januškeviča ģimene ir godājama – faktiski tā ir cilvēku dinastija, kuri veltījuši un velta savu dzīvi un darbu medicīnai.
V. Januškeviča dzīvesbiedre Valentīna Januškeviča (dzimusi Strode; 1939) 1962. gadā beigusi Vitebskas Valsts medicīnas institūtu, pediatre, augstākās kategorijas speciāliste. Strādājusi par pediatri un rajona galveno pediatri (Baltkrievijas PSR Mogiļevas apgabala Kascjukovičos), Daugavpilspilsētas slimnīcā vadījusi Bērnu infekcijas nodaļu, bijusi pediatre poliklīnikā Rīgā (IV pārvaldē), nodaļas vadītāja Rīgas trešajā bērnu poliklīnikā.
Meita – Ella Ņesterenko (dzimusi Januškeviča; 1964) pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas 1987. gadā strādā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Ginekoloģijas nodaļā. Pārzina visus ginekoloģiskās iejaukšanās ķirurģiskos veidus, to skaitā arī laparoskopisko paņēmienu. Latvijas Ginekologu un Latvijas Onkologu (ginekologu) asociācijas locekle, Eiropas Onkoloģisko ginekologu asociācijas locekle.
Znots – Vladimirs Ņesterenko (1963) ir stomatologs, Rīgas 1. stomatoloģiskās klīnikas vadītājs.
Dēls – Sergejs Januškevičs (1972) 1996. gadā beidza Latvijas Medicīnas aradēmiju (līdz 1990. g. Rīgas Medicīnas institūts) un kopš tā laika strādā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Onkoloģijas ķirurģijas klīnikas Abdominālās ķirurģijas un mīksto audu ķirurģijas nodaļā. Specializējas vēdera un zarnu trakta, barības vada, limfodisekciju operācijās. Ir stažējies daudzās onkoloģijas un ķirurģijas klīnikās Francijā, Nīderlandē, Krievijas Federācijā – Maskavā, Lielbritānijā. Medicīnas doktors (Dr. med.) (2010). Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Onkoloģijas katedras docents. Latvijas ķirurgu, onkologu un koloproktologu asociācijas loceklis, Eiropas Koloproktologu asociācijas un Nacionālo valstu savienības onkologu asociācijas loceklis.
Mediķu dinastija turpinās arī mazbērnos:
Aleksejs Ņesterenko (1987) ir beidzis Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti, pēc tam iestājās ķirurģijas rezidentūrā.
Darja Ņesterenko (1998) iestājās Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas fakultātē.
Anna Januškeviča (1997) mācās Rīgas Stradiņa universitātes maģistratūrā fizioterapeita specialitātē.
Evita Januškeviča (2000) studē žurnālistikas specialitāti Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē, nodomājusi žurnālistes darbību saistīt ar medicīnu.
Tekstu sagatavoja Ērika Tjuņina sadarbībā ar Vladimiru Januškeviču
Informācijas avoti:
Belokoņs Valērijs. Kas ir kas Latvijā 2000: Biogrāfiskā enciklopēdija. Rīga: V. Belokoņa izdevniecība, 1999, 1135 lpp.
Par pilsonības piešķiršanu Vladimiram Januškevičam. https://www.vestnesis.lv/ta/id/26936
Хирург Божьей милостью. Laikraksts “Вести сегодня”, 2001, Nr. 40 (478).
Запасные части к человеку – это не фантастика. – Журнал «Открытый город», 2011, № 5 (14), 40-43.
Fotogrāfijas no V. Januškeviča personiskā arhīva.
Ilustrācijas tēmai
