Dāvids Grims
Dāvids Grims (1864. g. 11./23. janvāriī Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1941. g. 29. jūlijā Rīga, Latvijā/Ostlandē) – tiesību zinātnieks, profesors, Sanktpēterburgas Universitātes rektors, pirmsrevolūcijas Krievijas un Igaunijas Republikas Valsts padomes loceklis. Mūža nogalē pārcēlies uz Rīgu, kur arī miris.
Dāvids Grims ir dzimis Sanktpēterburgā, arhitekta Dāvida Grima (1823-1898) ģimenē. Viņš bija 18. gadsimtā uz Krieviju pārcēlušos vāciešu pēctecis, kuri dzīvojuši Pievolgā. Viņa brālis – Ervīns Grims (1870-1940) kļuvis par ievērojamu vēsturnieku un pēdējo Sanktpēterburgas Universitātes pirmsrevolūcijas rektoru. Dāvids Grims-jaunākais tika kristīts luterāņu ticībā.
Viņš absolvējis ģimnāziju, pēc tam – Pēterburgas Universitātes Juridisko fakultāti. Pēc studijām viņš kādu laiku strādāja Valdības senāta IV departamentā, tad – Tautas izglītības ministrijā.
1887. gadā D. Grimu uz diviem gadiem kā stažieri komandēja uz Berlīnes Universitāti. Pēc atgriešanās, 1889. gadā viņš tika iecēlts par privātdocentu Romas tiesību katedrā Tērbatas (Tartu) Universitātē. Tajā pašā laikā viņš strādāja pie maģistra disertācijas, ko aizstāvējis 1891. gadā.
1891. gadā D. Grims tika pārcelts uz Sanktpēterburgu, strādājis par ierēdni. No 1894. gada viņš pasniedza Pēterburgas Universitātē, 1900. gadā aizstāvējis doktora disertāciju. No 1900. gada beigām – Pēterburgas Universitātes profesors, 1910.–1911. gadā – rektors.
Dāvids Grims ir vairāku zinātnisku grāmatu un rakstu autors. Viņam bija valdības apbalvojumi: Sv. Staņislava 2. un 3. pakāpes ordenis, Sv. Vladimira 4. pakāpes ordenis.
1905. gadā D. Grims iestājās Konstitucionālo Demokrātu (kadetu) partijas rindās. No 1907. līdz 1917. gadam – Valsts padomes loceklis. Vēlāk viņš ieņēmis atbildīgus valsts amatus un bija vairāku komisiju loceklis, kuras izveidojusi Krievijas Pagaidu valdība pēc cara Nikolaja II atteikšanās no troņa.
Pēc lielinieku nākšanas pie varas Krievijā D. Grims vēl kādu laiku turpinājis pasniegt Pēterpils Universitātē. Taču 1919. gadā viņš tika arestēts un aptuveni sešas nedēļas turēts cietumā. 1920. gada sākumā kopā ar ģimeni viņš izceļojis no Krievijas un apmetās uz dzīvi Helsinkos (Somija). Viņš aktīvi centies palīdzēt pretlielnieiku spēkiem.
1922. gadā viņš aizbraucis no Somijas un apmetās uz dzīvi Prāgā, kur atkal sāka pasniegt. Tolaik Čehoslovākijā izveidojās liela krievu diaspora, emigranti dibinājuši mācību iestādes, kuras sākotnēji aktīvi atbalstījusi Čehoslovākijas valdība. Taču laika gaitā cerības uz lielinieku krišanu un ātru atgriešanos Krievijā arvien mazinājās.
1927. gadā D. Grims saņēmis piedāvājumu ieņemt Romas tiesību katedru Tartu Universitātē. Tajā pašā gadā viņš pārcēlās dzīvot uz Igauniju un Tartu Universitātē tika apstiprināts par ordināro profesoru.
1929. gadā Dāvids Grims sācis rakstīt memuārus. Vēlāk, manuskripta veidā, tie glabājās Igaunijas Vēstures arhīvā Tartu. Memuāri publicēti tikai 2017. gadā.
Igaunijā D. Grims aktīvi iesaistījies vietējo krievu sabiedriskajā dzīvē, viņš bijis dažādu krievu sabiedrisko organizāciju biedrs. 1931. gadā viņš kļuva par Igaunijas pilsoni. Viņš aktīvi piedalījies Igaunijas 1930. gadu konstitucionālajā procesā – laikposmā, kad tika pieņemti jaunie šīs valsts pamatlikumi. No 1937. gada Dāvids Grims – Igaunijas Valsts Padomes loceklis no krievu mazākumtautības.
No 1930. gadu sākuma D. Grims ievērojamu daļu sava laika bija pavadījis Rīgā, jo viņa audžudēls Ivans Grims (1891-1970) apprecējās ar Natāliju Maslovu (1899-1943), kuras vecāki dzīvojuši Latvijas galvaspilsētā. 1937. gadā audžudēls Ivans pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā. Uz pastāvīgu dzīvi Latvijas galvaspilsētā Dāvids Grims pārcēlās 1940. gada vasarā, pēc triju Baltijas valstu vardarbīgas pievienošanas PSRS.
Dāvids Grims ir miris 1941. gada 29. jūlijā Rīgā. Viņš apbedīts Rīgas Pokrova kapos.
ĢIMENE UN BĒRNI:
Dzīvesbiedre: Vera Ditjatina (dzim. Goldenberga; 1858-1930), ar kuru viņš apprecējies 1893. gadā un adoptēja sievas dēlu no pirmās laulības – Ivanu Ditjatinu/ Grimu (1891-1970).
1894. gadā Grimu ģimenē piedzimis dēls – Konstantīns, kurš gājis bojā Pirmā pasaules kara frontēs. Abi dēli tika kristīti Pareizticībā.
Tekstu sagatavojis Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Гримм Д.Д. Воспоминания: Из жизни Государственного совета 1907-1917 гг. СПб.: Нестор–История, 2017;
2) Ковалев М.В. Профессор Д.Д. Гримм и конституционный процесс в межвоенной Эстонии // Россия и современный мир, 2019, № 4, с. 202-222;
3) Ковалев М.В., Мирзеханов В.С. Давид Давидович Гримм // Вопросы истории, 2016, № 1, с. 19-33.
4) Николаев А.Б. Д.Д. Гримм – комиссар Временного комитета Государственной Думы // Вопросы истории, 2005, № 7, с. 142-147;
5) Томсинов В.А. Давид Давидович Гримм (1864-1941) // Томсинов В.А. Российские правоведы XVIII-XX веков: Очерк жизни и творчества. Т. 2. М.: Зерцало, 2005. С. 222-252;
6) Цоя С.А. Рига в судьбе профессора Д.Д. Гримма и его семьи // Россия и современный мир, 2021, № 3(112), с. 37-58.
