Serafims Mansirevs
Serafims Mansirevs (1866. g. 23. martā Krievijas impērijas Tambovas guberņā – 1928. g. 14. februarī Tallinā, Igaunijas Republikā) – kņazs, zvērināts advokāts, sabiedriskais un politiskais darbinieks, Krievijas 4. Valsts Domes deputāts.
Serafims Mansirevs ir dzimis Tambovas guberņas Temņikovas apriņķī, kņaza Pjotra Mansireva ģimenē. Serafims Mansirevs absolvējis ģimnāziju Maskavā un 1888. gadā – Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti.
No 1888. gada S. Mansirevs – Krievijas Valsts kamerālpalātas sekretārs; no 1891. gada – Pērnavas, Fellīnas (Vīlandes) un Valmieras iecirkņa, no 1892. gada Cēsu, no 1894 Verro (Veru) iecirkņa nodokļu inspektora vietas izpildītājs.
Serafims Mansirevs aktīvi darbojies Baltijas Pareizticīgo brālībā, bijis tās kasieris, vēlāk – priekšsēdētājs.
No 1896. gada S. Mansirevs – nodokļu inspektors Samarkandas apriņķa 1. iecirknī (Krievijas impērijas Turkestānas novadā); viņš bijis Samarkandas apgabala Cietumu aizbildniecības komitejas direktors, no 1897. gada – arī Valsts galvenās zirgkopības pārvaldes Samarkandas apgabala korespondents.
1899. gadā S. Mansirevs tika iecelts par zemstes priekšnieku Ufas guberņas 6. iecirknī Birskas apriņķī, no 1900. gada viņš – zemstes priekšnieks 1. iecirknī Zlatoustas apriņķī; 1903. gadā tika iecelts par Zlatoustas apriņķa 3. iecirkņa tiesu izmeklētāju.
1904. gadā Serafims Mansirevs tika komandēts uz Rīgu par tiesu izmeklētāju. 1906. gadā viņš piedalījies Konstitucionāli demokrātiskās partijas Rīgas nodaļas izveidošanā, bijis tās biroja loceklis.
No 1907. gada Serafims Mansirevs – zvērināts advokāts Rīgā.
S. Mansirevs darbojies Rīgas Krievu teātra vadībā, bijis teātra direktors. No 1907. gada viņš bijis Vidzemes Krievu izglītības biedrības valdes loceklis, sekretārs.
1912. gadā ar latviešu pilsonisko aprindu atbalstu Serafims Mansirevs tika ievēlēts par Krievijas 4. Valsts domes deputātu no Konstitucionāli demokrātiskās partijas, piedalījies Tautas brīvības frakcijas darbā.
Serafims Mansirevs darbojies Progresīvajā blokā, Rīgas Liberālajā klubā, bijis kluba valdes priekšsēdētājs. No 1917. gada marta S. Mansirevs – Krievijas Pagaidu valdības komisārs Saratovas un Samāras guberņā.
No 1918. gada S. Mansirevs dzīvojis Rēvelē (Tallinā). Viņš bijis Rēveles Krievu padomes priekšsēdētājs.
1919. gadā S. Mansirevs piedalījies Krievijas Ziemeļrietumu valdības darbā.
1919. gadā Serafims Mansirevs pārcēlies dzīvot uz Rīgu. 1920. gada sākumā viņš bijis zvērināts advokāts Rīgā; 1920. gada aprīlī kandidējis Satversmes sapulces vēlēšanās no Krievu kandidātu saraksta (nav ievēlēts).
No 1920. gada jūlija līdz 1921. gada novembrim viņš bijis Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas juriskonsults.
Serafims Mansirevs bijis Krievu emigrantu biedrības Latvijā, Krievu kluba Rīgā biedrs, Krievu biedrības Latvijā padomes loceklis, vairāku krievu laikrakstu līdzstrādnieks.
Vēlāk Serafims Mansirevs pārcēlies dzīvot uz Tallinu (Igaunijas Republika). Tallinā viņš lasījis lekcijas Igaunijas Krievu tautas universitātē.
Serafims Mansirevs bija precējies ar atvaļināta ģenerālmajora meitu Mariju Stālu. Gimenē ir dzimuši dēli: Georgijs (dz. 1893. g. 20. septembrī), Vsevolods (dz. 1898. g. 3. jūlijā; 1939. gadā izceļojis uz Vāciju) un Vladimirs (dz. 1900. g. 18. jūlijā).
Serafims Mansirevs momira 1928. gada 14. februārī Tallinā, apbedīts Tallinā.
Apbalvojumi:
Krievijas Sv. Staņislava III šķiras ordenis;
Krievijas Sv. Annas III šķiras ordenis;
Krievijas medaļa par līdzdalību 1897. gada Tautas skaitīšanā.
Publikācija:
Поместное сословие в Прибалтийском крае. Адм. отд-ния 10 дек. 1913 г. Доклад кн. С.П.Мансырева. / Muižnieku kārta Baltijas novadā. 1913. 10. dec. Admin. nod. Kņaza S. Mansireva referāts. - [B.v.,b.g.]
Informācijas avoti:
LVVA, 7354. f., 1. apr., 513. l.; 115. f., 14. apr., 304. l.; 1376. f., 2. apr., 12259.l., 224. lp.; Politiskās policijas kartotēka;
Умер князь С.П. Мансырев. – Ceгодня, 1928, 16 февр.;
LKV. – 13. sēj.;
Абызов Ю. Русское печатное слово в Латвии. Био-библиографический справочник. – Stanford, 1991. – Часть 3. – C. 37, 38; Volkovs V. Krievi Latvijā. - Rīga, 1996. – 91. lpp.
Latvijas advokatūra 1919–1945. Biogrāfiskā vārdniīca. Sast. Dr. hist. Ēriks Jēkabsons, Dr. hist. Valters Ščerbinskis. – Rīga, 2007., 341.-342. lpp.
