Aleksandrs Krugļevskis

Aleksandrs Krugļevskis  (1886. g. 27. maijā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1964. g. 13. decembrī Rīgā, Latvijas PSR) – tiesību zinātnieks, profesors, no 1924. gada strādāja Latvijas Universitātes Krimināltiesisko zinātņu katedrā.

Aleksandrs Krugļevskis ir dzimis Kara medicīnas akadēmijas profesora Nikolaja Krugļevska un viņa sievas Jūlijas (dzim. Puščina) ģimenē. Vidējo izglītību Aleksandrs ieguvis Tiesību zinātnes skolā, kuru viņš beidzis 1905. gadā, un pēc tam iestājies Sanktpēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc universitātes  absolvēšanas 1908. gadā A. Krugļevski atstāja darbā Krimināltiesisko zinātņu katedrā, lai viņš sagatavotos darbībai profesūrā. 1910.–1911. gadā viņš nokārtojis mutvārdu pārbaudījumus krimināltiesību maģistra grāda iegūšanai.

1912. gadā A. Krugļevskim uz vienu gadu piešķīra komandējumu zinātniskajam  darbam ārzemēs. Viņš strādājis Berlīnē profesora Lista vadībā un Minhenē profesora Birkmeijera vadībā. 1914. gada 1. janvārī pēc divu pārbaudes lekciju nolasīšanas universitātes fakultātē A. Krugļevskis tika pieņemts Sanktpēterburgas Universitātē par privātdocentu. 1914.–1916. gadā universitātes Juridiskajā fakultātē viņš lasīja lekciju kursu krimināltiesību vēsturē.

Pēc Pēterpils (bijušās Sanktpēterburgas) Universitātes nodaļas nodibināšanas Permā, 1916. gada 1. jūlijā A. Krugļevskis ticis komandēts darbam Permā lekciju lasīšanai Krievijas tiesību vēsturē.

1917. gada 14. martā Pēterpils Universitātē A. Krugļevskis aizstāvējis disertāciju krimināltiesību maģistra grāda iegūšanai. 1917. gada 1. jūlijā viņu iecēluši par ordinārā profesora pienākumu izpildītāju Permas Universitātē, kur viņš lasīja Krievijas tiesību vēstures un  krimināltiesību studiju kursus. 1918. gada pavasarī A. Krugļevskis iesniedzis Pēterpils Universitātē disertāciju krimināltiesisko zinātņu doktora grāda iegūšanai. Disertāciju pozitīvi novērtējuši oficiālie oponenti – profesori A. Žižiļenko un P. Ļubļinskis. Taču disertācijas aizstāvēšana nenotika, jo 1918. gada 1. oktobra dekrēts atcēla zinātnisko grādu piešķiršanu.

1919. gadā A. Krugļevskis kopā ar citiem Permas Universitātes zinātniekiem evakuējās uz Tomsku. Tā paša gada rudenī viņu ievēlēja par Tomskas Universitātes profesoru. 1921. gadā A. Krugļevski ievēlēja par Pēterpils Tiesību pētniecības institūta locekli un tajā pašā gadā viņš atgriezās darbā Permas Universitātē.

1924. gadā  sakarā ar tiesību nodaļu slēgšanu sabiedrisko zinātņu fakultātēs Aleksandrs Krugļevskis vērsies Iekšlietu Tautas komisariātā Maskavā ar lūgumu izsniegt viņam ārzemju pasi. Pēc tās saņemšanas 1924. gada augustā viņš izceļojis no Padomju Krievijas un 1924. gada 15. septembrī, caur robežkontroles punktu Ostrovā, ieradies Latvijā.

1924. gada 30. septembrī A. Krugļevskis tika ievēlēts par Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību fakultātes Krimināltiesību katedras privātdocentu, un viņš sāka lasīt lekciju kursus kriminālpolitikā un tiesību attīstības teorijā.

Tajos laikos A. Krugļevskis jau bija atzīts speciālists krimināltiesību nozarē.

A. Krugļevskis bija krievu sieviešu studenšu korporācijas “Sororitas Tatiana” goda filistrs.

1932. gadā Aleksandrs Krugļevskis stājies (otrajā) laulībā  ar Veru Mihelsoni (dzim. 1909. gada 22. aprīlī  Ropažu pagastā). 1939. gada 28. aprīlī Krugļevsku ģimenē piedzimusi meita Veronika (1939- 2016) (laulībā Tihomirova), bet 1941. gada 9. jūnijā – dēls Valērijs.

Aleksandrs Krugļevskis ir publicējis daudzus zinātniskus darbus krimināltiesību jautājumos, tie ir izdoti latviešu, krievu un vācu valodā. Viņš ir piedalījies daudzu krimināltiesību jautājumiem veltītu rakstu tapšanā, kas ir ievietoti Latviešu Konversācijas Vārdnīcā. Par šo darbu 1935. gadā viņam piešķīra Kultūras fonda prēmiju. A. Krugļevskis bija dažādu zinātnisko biedrību loceklis, viņš piedalījies Latvijas juristu kongresa (1932. gadā), kā arī pirmā krimināltiesību speciālistu kongresa darbā.

A. Krugļevskis bija to Latvijas inteliģences pārstāvju vidū, kuri centās turpināt darbu arī padomju varas apstākļos. Taču, tāpat kā daudziem “buržuāziskajiem speciālistiem”, viņam tas neizdevās. Katedrā, tāpat kā universitātē kopumā, vadošajās pozīcijās nonāca “zinātnieki no PSRS”. Universitātes katedrā  “dominējošie” juristi-marksisti  uzbruka A. Krugļevskim par viņa ideālistiskajiem uzskatiem un par krimināltiesību psiholoģiskās teorijas atbalstīšanu. Toties studenti augsti vērtēja viņa lekcijas, sagaidot un pavadot profesoru ar senu studentu sveicienu – sasitot papēžus. Protams, ka tas nebija pa prātam “jaunajai priekšniecībai”.

1948. gada 28. oktobrī, lai  atstādinātu  no amata nepakļāvīgo profesoru, tika sasaukta LU Krimināltiesību un procesa katedras sēde, kuras protokols ir saglabājies arhīva dokumentos.

Sēdes darba kārtībā bija laikrakstā “Sovetskaja Latvija” 1948. gada 24. oktobrī publicētā S. Penčalova raksta “Juridiskās fakultātes partijas biroja nopietnās kļūdas” apspriešana. Šā raksta galvenā būtība bija uzbrukumi A. Krugļevskim. Raksta autoram piekrita arī profesora kolēģi. Piemēram, docents Potravnovs izteicās, ka rakstā ir tikai daļēji atklāti trūkumi, kas raksturīgi profesora Krugļevska krimināltiesību pasniegšanai. Pēc Potravnova domām, trūkumu apspriešana nav notikusi pietiekami augstā līmenī un tur ir vainojama visa katedra. Docentam piebalsoja arī asistents Jurkovs, paziņojot, ka speciālā komisija desmit dienas pārbaudījusi fakultātes darbu un atklājusi rupjas kļūdas studentu mācīšanā. Četru gadu laikā bijis atļauts mācīt Petražicka reakcionāros uzskatus, šie uzskati ir pārņēmuši profesoru Krugļevski un arī vēl citus docētājus. Noslēgumā Jurkovs ieteica izslēgt profesoru Krugļevski no katedras docētāju sastāva. Priekšlikumu atbalstīja profesors Konopļins, uzsvērdams, ka katedras locekļiem un dekanāta pārstāvjiem bija labi zināma Krugļevska pagātne un viņa reakcionārās teorijas. Konopļins uzsvēra, ka Juridiskā fakultāte pēc savas būtības ir īpaši politiska. Profesors Krugļevskis savā referātā par Petražicka mācības reakcionāro būtību bija parādījis, kādā mērā viņš ir atteicies no šīs reakcionārās mācības, taču viņš nespēja izklāstīt šīs teorijas politisko būtību, izteikt tās kritiku, izgaismot teorijas subjektīvo ideālismu. Referāts nebija pārliecinošs. Studenti pēc referāta aplaudēja, jo nesaprata to – viņu apziņā ir nogulsnējusies profesora Krugļevska dogma. Sēdes noslēgumā tika nolemts vērsties pie Juridiskās fakultātes dekāna ar prasību atbrīvot A. Krugļevski no ieņemamā amata.

Tā priekšlaicīgi noslēdzās šā ievērojamā tiesību zinātnieka un pedagoga zinātniskā un pedagoģiskā karjera.

Aleksandrs Krugļevskis ir miris 1964. gada 13. decembrī Rīgā, apbedīts Jūrmalā, Lielupes kapos.  

P. S.

Aleksandram Krugļevskim bija jaunākais brālis Boriss Krugļevskis (1891. g. 18. aprīlī Sanktpēterburgā – 1978. g. 10. janvārī Hamburgā, VFR). Viņš absolvējis Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti. Taču iegūtajā specialitātē strādāt nebija lemts, jo sācies Pirmais pasaules karš.

Boriss Krugļevskis mācījies Viņa Imperatoriskās Augstības Pāžu korpusā, no 1916. gada karojis frontē. Pilsoņu kara laikos viņš bijis Baltās kustības dalībnieks; no 1920. gada atradies emigrācijā: Serbijā, Ungārijā. B. Krugļevskis stradājis dažādās firmās. No 1930. gadu vidus un līdz mūža beigām viņš dzīvojis Hamburgā (Vācijā).

1939. gada decembrī Hamburgā Boriss Krugļevskis apprecējies ar Lizeloti Andersu (1915. g. 6. maijā – 2009. g. 18. novembrī). Ilgus gadus dzīvesbiedri īrējuši namu netālu no Hamburgas centra, Bēmersvegas ielā 4 (Böhmersweg).

Otrā pasaules kara laikā B. Krugļevska dzīvesbiedre Lizelote bija piedalījusies pagrīdes liberāli buržuāziskās organizācijas “Brīvā Hamburga” darbībā, slēpjoties aiz dalības Nacionālsociālistiskajā Vācu Strādnieku partijā (no 1938. g.). Pēc kara beigām, 1945. gadā viņa piedalījusies Vācijas Brīvās Demokrātiskās partijas izveidē. 1953. gadā, domstarpību ar partijas vadību dēļ, aizgājusi no tās un iestājusies Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas rindās. No 1949. līdz 1974. gadam, būdama ievēlēta, darbojusies Hamburgas Parlamentā, nodarbojoties ar kultūras jautājumiem. Lizelotei Krugļevskai-Andersai bija politekonomijas doktores zinātniskais grāds, viņa ir virknes mākslas grāmatu autore.

Ziņas par Borisu Krugļevski ir saņemtas no Genādija Svjagina (Hamburga, VFR).

                                                                                              Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA, 7427. f., 13. apr., 890. l.;

LVVA, 2996. f., 10. apr., 49495. l.;

LVVA, 3434. f., 2. apr., 21483. l.;

Līna Birziņa. Latvijas Universitātes profesora Aleksandra Krugļevska dzīve un darbs (1886-1964) - Latvijas vēsture, 2005., Nr. 3 (59).

Ivans Mihailovs. Aleksandrs Krugļevskis: dzīve un uzskati. – Likums un tiesības, 2004, Nr. 9.

Фантин Лоюк. Потомки К.Ф. Рылеева в Латвии

Vera Krugļevska (1909-1994; dz. Mihelsone; arī Miķelsone)

Vera Krugļevska ir dzimusi 1909. gada 22. aprīlī Ropažu pagasta agronoma ģimenē; tēvs – Eduards Mihelsons, māte – Jevgēnija (dz. Ņesterenko). Latviete.

1927. gadā  beigusi Rīgas valsts krievu ģimnāziju. 1930. gadā uzsākusi tieslietu studijas LU, kuras pabeigusi 1939. gadā.  No 1949. g. 1. augusta – stažiere Rīgas 4. juridiskajā konsultācijā. No 1949. g. 23. decembra - advokāte Rīgas 4. juridiskajā konsultācijā; no 1950. g. 1. oktobra – Rīgas 9. juridiskajā konsultacijā; no 1953. g. 1. marta – Rīgas 8. juridiskajā konsultācijā. No 1964. g. 12. jūnija – pensijā.

Vera Krugļevska ir mirusi 1994. g. 25. februārī, apbedīta Jūrmalā, Lielupes kapos.

1932. gadā viņa apprecējusies ar Aleksandru Krugļevski (1886-1964; līdz 1948. g. LU Krimināltiesību un procesa katedras profesors). Meita Veronika (1939–2016), dēls Valērijs (dz. 1941. g. 9. jūn.; Dr. phys.), audžumeita – LVU slāvu valodniecības profesora V. Černobajeva meita Olga (dz. 1937. g. 4. okt.; prec. Saldone).

A. LZAKA, 515. l.; LVVA, 7427. f., 1. apr., 12545. l.; EVP; LatE. - 3. sēj.; LUAJ.

Latvijas advokatūra. Advokāti, zvērināti advokāti un zvērināto advokātu palīgi. Biogrāfijās. 1944-2010. Sast. Dr.hist. Valters Ščerbinskis. – Rīga: Latvijas Zvērinātu advokātu padome, 2011., 340. lpp.