Aleksandrs Sotins

Aleksandrs Sotins (1852. g. 19. jūlijā, Krievijas Impērijā – 1904. g. 8. janvārī, Ķemeros [ līdz 1917. g. vāc. – Kemmern], Rīgas Jūrmalā) – pazīstamais ārsts, medicīnas doktors, īstenais valsts padomnieks, pirmais Ķemeru sērūdeņu kūrorta direktors.

Aleksandrs Sotins ir dzimis 1852. gada 19. jūlijā pareizticīgā priestera Nikolaja Sotina ģimenē. Aleksandrs studējis Maskavas Universitātē, absolvējot to 1876. gadā un iegūstot jaunākā ārsta grādu ar tiesībām strādāt par apriņķa ārstējošo ārstu.

Savu dienestu A. Sotins uzsāka Krievijas Kara resorā, strādājot par jaunāko ārstu 13. Belozerskas kājinieku pulkā. 1878.-1879. gada Krievu-turku karā Sistovas kaujas gaitā (Osmaņu Impērijā) viņš bija pagaidu hospitāļa ordinators.

Pēc kara beigām A. Sotins atstājis militāro dienestu un sācis strādāt par ārstu Jaroslavļas guberņas Mologas zemstē. 1887. gadā viņš – ārsts Aleksandra Tehniskajā skolā Čerepovecā (patlaban – Vologdas apgabals), turpat viņš izpildījis arī pilsētas ārsta pienākumus. Vēlāk viņš strādājis par ārstu Novgorodas guberņas Zemstes slimnīcā, bet 1894. gadā izpildījis Novgorodas guberņas medicīnas inspektora pienākumus.

Aleksandra Sotina interešu sfērā ietilpa ne tikai praktiskā medicīna, bet arī zinātniskie pētījumi, par kuriem viņam tika piešķirts Medicīnas doktora zinātniskais grāds.

1895. gadā medicīnas doktoram Sotinam tika uzticēts vadīt Ķemeru (vāciski – Kemmern) sērūdeņražu avotu kūrortu, jo tajos laikos ārstēšana, izmantojot sērūdeņu dziednieciskās īpašības, tika uzskatīta par visai progresīvu veselības atjaunošanas metodi. Ķemeros dakteris Sotins ļoti aktīvi uzsāka veidot tajiem laikiem modernu kūrortu, kurā slimie atpūtnieki varētu ne tikai izmantot sērūdeņražu avotus, bet arī patīkami pavadīt laiku.

Būdams vispusīgi garīgi attīstīts cilvēks, Aleksandrs Sotins veicinājis teātra mākslas attīstību kūrortā. Jau 1896. gadā Ķemeros bija izrādīts pirmais teātra iestudējums, kurā spēlējuši krievu aktieri. Uz izrādi bija sanācis liels skatītāju skaits, kuri smējās no sirds, un rezultatā – publika bija apmierināta ar aktieru sniegumu, bet aktieri – ar publikas reakciju. Par to ir rakstīts tā laika Rīgas preses izdevumos.

1893. gadā pēc izcilā arhitekta Vladimira Lunska projekta Ķemeros tika uzbūvēta un iesvētīta Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca. Tajos laikos baznīcās parasti tika ierīkotas draudzes skolas, tādēļ Sotins vērsās Pareizticīgo Skolu lietu padomē ar lūgumu dibināt šeit draudzes skolu, apsolot Padomei, ka Ķemeru Sērūdeņu pārvalde ir gatava skolas uzturēšanai katru gadu piešķirt 200 rubļus (tajos laikos tā bija liela summa). Draudzes skolai tika atrasts pieredzējis skolotājs, kurš beidzis Rīgas Garīgā semināra kursu. Jau 1897. gadā skolā sāka mācīties pirmie audzēkņi.

1899. gada 4. maija krievu laikrakstā “Rīgas Vēstnesis” (kriev.- «Рижский вестник») tika rakstīts:

“Parks, kūrvieta un peldvietas jau ir pilnībā sagatavotas, lai sniegtu pakalpojumus tiem atbraucējiem, kuri gaida, lai šeit saņemtu dziedināšanu no savām slimībām. Ķemeru minerālūdeņu direktors, medicīnas doktors A. Sotins no Rīgas uz Ķemeriem pārcēlies jau aprīļa sākumā. Ziemā pusi nedēļas viņš pavadījis pilsētā, bet otru pusi nedēļas veltījis Ķemeru iestāžu uzraudzībai. Pateicoties viņa enerģiskajiem centieniem, iepriekš ne pārāk labi iekārtotais kūrorts iegūst visai eiropeisku veidolu, kas savukārt ietekmē slimo atpūtnieku skaita, kuri ierodas no dažādiem reģioniem, progresīvo pieaugumu. Šogad tiek gaidīts ievērojams to atpūtnieku pieplūdums, kuri izmantos dūņu ārstnieciskās vannas.[..]

Šajā sezonā atbraucējiem būs jaunas ērtības. Kāds no Rīgas grāmattirgotājiem iecerējis atvērt savas grāmatnīcas filiāli Ķemeru dzīvīgākajā vietā, Kazennaja jeb Zeļonaja ielā, kā arī interesējas par iespēju dot grāmatas lasīšanai mājās un pieņemt žurnālu un laikrakstu abonementus, kā arī par to mazumtirdzniecību. Lai gan Ķemeru ārstnieciskajā iestādē ir neliela bibliotēka (aptuveni 300 sējumi) un bezmaksas lasītava, jau sen ir jūtama nepieciešamība pēc lielākas bibliotēkas, kā arī nepieciešamība iegādāties grāmatas un avīzes. No direktora kunga puses, kā dzirdēts, tiek izteikta pilnīga līdzjūtība krievu grāmattirgotāja iniciatīvai.[..]”

1899. gadā Ķemerus apmeklējis Krievijas zemkopības un valsts īpašumu ministrs Aleksejs Jermolovs. Iesākumā viņš no ārpuses apskatījis minerālūdeņu iestādes ēkas, pēc tam devies, lai aplūkotu nesen ierīkoto topošo parku. Tad ministrs noklausījās stīgu orķestra koncertu. Pēc Ķemeru kūrzāles un visu klašu vannu un dūņu ārstniecisko vannu apskates, ministrs devās karietē uz jūras krastmalu. Pa ceļam ģenerālis Žilinskis ziņoja ministram par izstrādāto Ķemeru un to apkārtnes atūdeņošanas projektu. Apskatot apkārtni un jūras krastmalas daļu, kas tika ieplānota peldvietu ierīkošanai, ministrs atgriezās minerālūdeņu kūrorta direktora dzīvoklī. Pēc brokastīm A. Jermolovs devās atpakaļ uz kūrvietu, kur apskatīja ēku šķidro dūņu vannām, kā arī interesējās par dūņu pagatavošanas metodi.

1900. gada vasarā Aleksandrs Sotins sagaidījis un pavadījis Rīgas un Mītavas bīskapu Agafangelu, kurš ieradās Ķemeros uz Svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētkiem. Pareizticīgais bīskaps izteicis pateicību dakterim Sotinam par iespēju Ķemeru pareizticīgo baznīcā aizlūgt par slimajiem atpūtniekiem Ķemeru kūrortā. Pēc pusdienām bīskaps apskatījis vietējo parku, vannas istabas, dažādus tām paredzētos piederumus un jaunu sērūdeņu avotu. Paskaidrojumus sniedzis direktors A. Sotins. Bīskaps Agafangels un viņu pavadošie viesi vairākkārt pauduši savu gandarījumu par Ķemeru kūrorta lielisko labiekārtojumu un ērtībām.

1903. gada septembrī Ķemeru sērūdeņu kūrorta direktors Sotins uz mēnesi devās komandējumā, lai apskatītu Kaukāza minerālūdeņus ar mērķi izmantot tur iegūto pieredzi Ķemeros.

Deviņu gadu laikā sērūdeņu kūrorta direktoram A. Sotinam izdevās padarīt Ķemerus par iecienītu atpūtas un veselības atjaunošanas vietu ne tikai Baltijas novada iedzīvotājiem, bet arī attālāko Krievijas guberņu iedzīvotājiem.

Taču pāragrā nāve neļāva Aleksandram Sotinam īstenot visas ieceres. Viņa iesākto darbu turpināja profesors Aleksandrs Lozinskis.

1904. gada avīzē “Zemkopības un valsts īpašumu ministrijas ziņas” (kriev. – «Известия Министерства земледелия и государственных имуществ») ir atrodamas šādas rindiņas, kas veltītas Aleksandra Sotina gaišajai piemiņai:

“8. janvāra rītā pēkšņi ir miris Ķemeru minerālūdeņu direktors, medicīnas doktors, īstenais valsts padomnieks Aleksandrs Sotins. Ar lielu nožēlu šo bēdīgo ziņu uzzinās visi, kas pazinuši nelaiķi: viņa kolēģi un tie, kuri ieradās ārstēties Ķemeru sērūdeņu kūrortā. Pieticīgs, atturīgs un draudzīgs, viņš uz visiem atstājis vislabāko iespaidu.”

Aleksandrs Sotins tika apbedīts Pokrova kapos Rīgā.

Apbalvojumi:

1898. gadā A. Sotins apbalvots ar Sv. Staņislava 2. pakāpes ordeni.

Ģimene un pēcnācēji:

Aleksandra Sotina sieva — Antoņina Sotina (1863. g. 27. februārī, Saratovā, Krievijas Impērijā – 1936. g. 23. martā, Rīgā, Latvijas Republikā).

Meita – Marija Posņikova (dzimusi Sotina, dzim. 1883. gadā) – Otrā pasaules kara laikā atradusies cietumā par ebreju muzikanta Mišas Aļjanska slepenu mitināšanu.

Aleksandra Sotina mazmeitas:

Marija Posņikova (1907-1976) – vijolniece;

Zinaīda Posņikova (1910-1976) – piāniste u akordeoniste.

Otrā pasaules kara laikā par ebreju muzikanta Mišas Aļjanska mitināšanu nacisti arestējuši māsas un ieslodzījuši cietumā. Pēckara gados māsas spēlējušas Rīgas Cirka orķestrī.

Informācijas avoti:

Кеммернские серные воды по четвергам, в зале кургауза - от 6 до 8 часов вечера будут даваться концерты под управлением капельмейстера Рюмминга. Директор вод доктор медицины А.Сотин. Рижский вестник, № 146, 05-07-1895;
Театр и музыка. Рижский вестник, № 139, 25-06-1896;
Городской дневник. Рижский вестник, № 284, 27-12-1896;
Внутренние дела. Рижский вестник, № 267, 09-12-1898;
Городской дневник. Рижский вестник, № 97, 04-05-1899;
Городской дневник. Рижский вестник, № 144, 30-06-1900;
Городской дневник. Рижский вестник, № 197, 06-09-1903;
Городской дневник. Рижский вестник, № 5, 08-01-1904;
Городской дневник. Рижский Вестник. № 11, 15-01-1904;
Извещение о кончине А.К. Сотиной. Сегодня, № 87, 27-03-1936.