Tatjana Zandersone
Tatjana Zandersone (1939. g. 17. jūnijā Maskavā, Krievijas PFSR) – radiožurnāliste, esejiste.
Tatjana Zandersone (meitas uzvārds – Miķelsone) ir dzimusi Maskavā, pedagoga ģimenē.
Viņas tēvs – Roberts Miķelsons ir dzimis 1889. gadā Madonas apriņķī, daudzbērnu zemnieku ģimenē. Pamata un vidējo izglītību viņš ieguvis krievu valodā. Pēc Jēkabpils ģimnāzijas absolvēšanas R. Miķelsons studējis Sanktpēterburgas Universitātes Dabaszinātņu fakultātē (1912). Nolemdams veltīt sevi pedagoģiskai darbībai, viņš papildus absolvējis Skolotāju institūtu.
Pēc 1917. gada Oktobra lielinieku apvērsuma Roberts Miķelsons strādājis Padomju Krievijas tautas izglītības jomā. Nebūdams revolucionārās kustības dalībnieks un būdams apolitiski noskaņots, viņš tomēr bija nokļuvis lielinieku iesākto reformu izglītības sistēmā epicentrā. Ar Miķelsona vārdu ir saistīta Maskavas P. Ļepešinska Eksperimentālās paraugskolas-komūnas darbība (krieviski –abreviatūra МОПШК). Šīs mācību iestādes absolventu vidū ir izcilais krievu rakstnieks Anatolijs Ribakovs (romānu tetraloģijas “Arbata bērni” autors) un padomju bērnu rakstnieks un fantasts Aleksandrs Šarovs (starp citu, abi viņi rakstījuši pasakas); gleznotājs, grafiķis, teātra mākslinieks, KF nopelniem bagātais kultūras darbinieks Boriss Popovs un daudzi citi. Roberts Miķelsons bija strādājis arī dažās Maskavas skolās. Viens no viņa audzēkņiem bijis dzejnieks Vladimirs Lugovskojs.
Tatjanas māte – Marija Drožžina, bija maskaviete, pēc izcelsmes – no mazturīgu muižnieku un tirgoņu ģimenes. Viņa absolvējusi Bibliotēku institūtu, teātra kursus, kādu laiku strādājusi Sergeja Obrazcova Leļļu teātri, bet vēlāk bija bibliotēkas darbiniece. Vecāki apprecējušies 1938. gadā.
1940. gadā Tatjanas tēvu – Robertu Miķelsonu pārcēla uz darbu Rīgā. 1941. gada vasarā, sākoties karadarbībai, vecāki bija pazaudējuši viens otru no redzes loka. Marija Miķelsone ar mazo Tatjanu nonāca evakuācijā Čuvašijā, nekādu ziņu par tēva gaitām nebija. Tomēr 1942. gada ziemā, tajā pat Čuvašijā, māte un tēvs satikās pavisam nejauši. 1944. gadā ģimenē piedzimis dēls Vladimirs.
Latvijā Miķelsonu ģimene atgriezās 1944. gadā, uzreiz pēc Rīgas atbrīvošanas no nacistiem.
Roberts Miķelsons strādāja Latvijas PSR tautas izglītības sistēmā. 1949. gadā viņš tika iecelts par LPSR izglītības ministra vietnieku un saistībā ar to viņam lika iestāties komunistiskajā partijā. Viņš bija labs organizators, lasīja lekcijas Pedagoģijas institūtā, nodarbojās ar zinātnisko darbu un vēlāk kļuva par Skolu ZPI vadītāju. R. Miķelsona paši uzticamākie un iecienītākie līdzstrādnieki bija Latvijas krievu folklorists, lingvists, literatūrzinātnieks, vēsturnieks un pedagogs Boriss Infantjevs un Aleksandrs Losevs.
Tatjana sekmīgi absolvēj a 64.septiņgadu skolu Mežaparkā (kur dzīvoja Miķelsonu ģimene), bet vidējo izglītību viņa ieguva 37. vidusskolā Čiekurkalnā.
1956. gadā viņa iestājās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, un vēl nepaspēja pabeigt piekto kursu, kad sākās uzņemšanas eksāmeni Krievu Drāmas teātra Pāvela Homska teātra studijā, kurā Tatjana veiksmīgi iestājās 1960. gada decembrī. 1961. gadā viņa sekmīgi absolvēja LVU un sāka strādāt radio. Teātra studiju Tatjana absolvēja 1963. gadā.
Tomēr, izvēlēdamies starp radio un teātri, viņa deva priekšroku ģimenei. 1964. gadā Tatjana apprecējās, nomainot savu meitas uzvārdu pret Zandersone. Ar šo uzvārdu viņa arī ieguva plašu popularitāti Latvijas radioklausītāju auditorijā.
Apprecēšanās nebūt nebija traucējusi darbam radio. Pirmos astoņus gadus Tatjana Zandersone nostrādāja ziņu studijā.
“Satriecoša skola – “revolvera” žurnālistika, darbs no riteņiem, atceras Tatjana Zandersone. – Vienu dienu tu esi redaktors, citu dienu – korespondents. Redakcija bija viena, bet pārraides divās valodās – latviešu (Pirmais kanāls) un krievu (Otrais kanāls). Es visu mūžu cīnījos par to, lai krievu žurnālisti un programmas krievu valodā būtu latviešu redakcijas iekšienē, būdamas tās organiskā sastāvdaļa.
1969. gadā es pārgāju «Dzirkstelē», tā saucās jauniešu programma. Tajā nostrādāju apmēram 15 gadus. Kopš 1978. gada man sākās, tā teikt, poļu radio periods, kad es sāku ieviest savā programmā bezteksta raidījuma vadīšanu, visdažādāko aktuālāko problēmu apspriešanu. Līdz šim visas raidstacijas, ieskaitot tādas, kā “Radio Svoboda” un “Bi-Bi-Si”, strādāja pēc teksta. Kopš “pārbūves” sākuma mēs izveidojām “Dzirksteles” Krievu dienestu”, no kura pēc tam bija izaugusi programma “Ekspress-Svoboda” (1989).”
1994. gadā Tatjana Zandersone kā programmas “Ekspress-Svoboda” (“Ekspress Brīvība”) autore un vadītāja pirmoreiz Latvijā tika apbalvota ar Sorosa Fonda prēmiju “Par sasniegumiem starpnacionālo attiecību harmonizācijā”.
Tajā pat 1994. gadā radio ēterā nāca jauna Tatjanas Zandersones pārraide “Dzīves stils” («Стиль жизни»). Programmas “Doma laukums” ietvaros tā pastāv arī šobaltdien.
Dažādos laikposmos kopā ar Tatjanu Zandersoni bija strādājuši un apguvuši profesionālo meistarību Kirils Šahnovičs, Sergejs Moreino, Andrejs Jahimovičs, Leonīds Glezers.
Krievu preses izdevumu uzplaukuma Latvijā laikposmā (tas beidzās kopā ar “pārbūvi” un valstiskās neatkarības atgūšanu) Tatjana Zandersone regulāri uzstājās arī kā esejiste. Viņa ir sarakstījusi veselu virkni apcerējumu, kas tika publicēti žurnālā “Daugava” un rakstu krājumos (piemēram: Портреты. – Рига: «Лиесма», 1986). Šie raksti tika veltīti Latvijas kultūras darbiniekiem, pirmām kārtām literātiem – dzejniekam Ojāram Vācietim, dzejniecēm un tulkotājām Ludmilai Azarovai, Lidijai Ždanovai un citiem.
Vārda stihija, tai skaitā, arī poētiskā vārda stihija ir tik lielā mērā pakļauta Tatjanai Zandersonei, kā nevienam citam. Ar dziļdomīgu piesardzību pieiet viņa aplūkojamai parādībai, viņas pieskārieni ir viegli un allaž precīzi. Tā cilvēks, kurš bezgalīgi mīl dabu, iet pa meža taciņu, cenšoties neuzkāpt, neaizskart, un daba atbild viņam ar tādu pašu pretmīlu. Ne jau katram ir dots literāta talants, bet cilvēkus, kuri ir spējīgi sadzirdēt, aptvert, daba atlasa pēc kvotām.
Aleksandrs Malnačs
Татьяна Зандерсон: «Моей дорогой вдохновительнице с нежностью»
