Irina Kārkliņa
Irina Kārkliņa (Karklina-Gofta; 1944. g. 31. jūlijā Astrahaņā, Krievijas PFSR – 2016. g. 12. martā Rīgā, Latvijas Republikā) – Rīgas 42. bērnu bibliotēkas vadītāja, esejiste.
Karklina-Gofta ir literārais pseidonīms. Rīgas 42. bērnu bibliotēkas lasītājiem tās ilggadējā vadītāja bija pazīstama vienkārši kā Irina Kārkliņa. Šajā amatā kopā ar bērniem un grāmatām viņa bija nostrādājusi gandrīz 30 gadus, sākot no 1966. gada, kad absolvēja Latvijas Valsts universitātes Vēsture un filoloģijas fakultāti.
Publicēties Karklina-Gofta sāka vēlu Deviņdesmito gadu sākumā mūsu novadpētniecībā sākās, var teikt, nepieredzēti stiprs intereses uzliesmojums par krievu vēsturi Latvijā. Iedzeltenās preses lappuses ņirbēja no retro attēliem un aprakstiem par Rīgas un citu pilsētu vēsturi, kur strauji attīstījās krievu kultūra. Dažādu virzienu masu informācijas līdzekļi tolaik - deviņdesmitajos un „nulles” gados - centās dabūt sev pastāvīgu autoru, kas labi pārzinātu krievu vēsturi Latvijā un mācētu par to aizraujoši pastāstīt.
Tad arī sāka publicēt Karklinas-Goftas stāstus un esejas. Viņas debija iznāca spīdoša! Populāras krievu avīzes un žurnāli neatlaidīgi medīja viņas materiālus. Viņa sekmīgi iesaistījās žurnālu „Даугава” un «Рижский Альманах» rīkotajos konkursos. Taču drīz Karklina-Gofta pārstāja publicēties – radās nopietnas redzes problēmas. Rakstīt fiziski nebija iespējams. Spēka pietika labi ja privātām vēstulēm un dienasgrāmatām. Jauns daudzsološs literārais vārds tā arī neuzausa. Karklina-Gofta pārstāja rakstīt.
Pie kam viņa uzskatīja, ka nosliece uz rakstīšanu – tā vēl nav talanta pazīme, bet izglītota cilvēka vienkāršas literārās iemaņas prasmīgi izteikti uz papīra savas domas un jūtas. Uzrakstīt jebkuru tekstu, pat dzejā, viņai nesagādāja grūtībasi. Daudz lielāku nozīmi viņa piešķīra svešiem, laika aprobētiem tekstiem.
Karklina-Gofta aizgāja no dzīves, tā arī nepieteikusi sevi kā profesionāla literāte. Un tomēr viņas vārds paliks ierakstīts Rīgas krievu vēstures anālos.
Garijs Gailits, Irinas vīrs
Ирина Карклиня-Гофт. Чёртовы качели. Рассказы и воспоминания. - Рига, 2016