Aleksandrs Olbiks
Aleksandrs Olbiks (1939. gada 28. aprīlī Kaļiņinas apgabalā, KPFSR – 2018. gada 2. novembrī Jūrmalā, Latvijā) – Latvijas Žurnālistu savienības biedrs, Krievijas un Latvijas Rakstnieku savienību biedrs, strādājis Latvijas dienas laikraksta “Sovetskaja Molodež” (Padomju Jaunatne) un nedēļas avīzes “Jūrmala” redakcijā, publicējis rakstus arī daudzos citos izdevumos gan Krievijā, gan Latvijā. Vairāk nekā 30 grāmatu autors, tās izdotas Latvijā, Krievijā un arī citās valstīs. Kā prozaiķis visbiežāk rakstījis darbus detektīvžanrā, taču sacerējis arī romantiskus daiļliteratūras darbus, rakstījis liriskas esejas un dzejoļus, kas iekļauti dažādos dzejas krājumos.
Aleksandrs Olbiks ir dzimis Krievijas Federācijas Kaļiņinas (tagad – Pleskavas) apgabala Veļikije Luki rajonā. Viņa tēvs, ķieģeļu ražošanas rūpnīcas strādnieks, Stefans Olbiks nomira 1939. gadā, nenodzīvodams līdz sava otrā dēla Aleksandra piedzimšanai, atstādams sievu Olgu Olbiku ar trim bērniem. Kara priekšvakarā no tuberkulozes nomira Aleksandra vecākais brālis, bet pēc kara tās pašas slimības dēļ nomira arī viņa vecākā māsa. Aleksandra bērnība pagāja grūtajos nacisma okupācijas gados. Tajos gados piedzīvotais atspoguļots A. Olbika grāmatā “Дикие пчелы на солнечном берегу” (Savvaļas bites saulainā krastā), kas iznāca 2009. gadā, Starptautiskajā lielkņaza Jurija Dolgorukova literatūras konkursā tai piešķirta pirmā prēmija.
Pēc kara Aleksandrs Olbiks kopā ar māti un māsu atbrauca dzīvot uz Latviju, kur hospitālī ārstējās viņa nākamais patēvs.
1950. gads. Aleksandra māte Olga Olbika un patēvs Konstantīns Jonovs ar viņu meitu Gaļinu.
Pēc neilga laika mazajam Sašam jau bija patēvs un pieci vecāki brāļi un māsas (patēva Konstantīna Jonova dzīvesbiedre gāja bojā no nacistu okupantu rokas). Patēvs vienmēr sirsnīgi izturējās pret savu padēlu un līdz pat savas dzīves noslēgumam piedalījās viņa likteņa veidošanā. K. Jonovs aizgāja no dzīves 1986. gadā, viņu apbedīja Jaundubultu kapos blakus otrajai sievai Olgai Olbikai.
Pēc ilgas ārstēšanās hospitālī K. Jonovam bija piešķirts Dubultos dzīvoklis bez ērtībām. Šajā dzīvoklī Aleksandrs Olbiks dzīvoja līdz 1963. gadam, visa viņa turpmākā dzīve bija saistīta ar Jūrmalu. Pēc tehnikuma beigšanas A. Olbiks strādāja aviācijas rūpnīcā, remontēja lidmašīnu reaktīvos dzinējus, vasarās viņš vēl piestrādāja par skatuves strādnieku Latvijas Operteātrī un koncertzālē “Dzintari”, Jūrmalā kādu laiku bija arī telegrammu piegādātājs adresātiem. Žurnālistikā viņš sāka darboties septiņdesmitajos gados kā ārštata korespondents. Lūk, kā viņš pats par to stāsta: “Pirmos soļus “lielajā” žurnālistikā man palīdzēja spert Latvijas jaunatnes laikraksta “Sovetskaja molodež” (Padomju Jaunatne) redakcijas vēstuļu nodaļas vadītājs Jevgēnijs Margoļins, korespondents Ilans Polocks un, protams, kultūras nodaļas vadītāja Ļuda Švarca. Manas pirmās publicētās četras rindiņas – tā bija atsaukšanās uz kādu diskusiju par teātri – bija sagatavojuši iespiešanai vēstuļu nodaļas žurnālisti. Es vairākkārt piecēlos naktī, paņēmu avīzi un atkal pārlasīju tās apburošās četras rindiņas.
Vēlāk piedalījos vairākos “Sovetskaja molodež” organizētajos humora konkursos “Osa” (Lapsene). Dažkārt ieņēmu godpilnās pirmās vietas, tas mani, dabiski, iedvesmoja turpmākiem “varoņdarbiem”.”
1974. gadā A. Olbiku pieņēma darbā laikraksta “Sovetskaja molodež” redakcijā. Strādāja viņš informācijas nodaļā, vēstuļu nodaļā, rakstīja par sociālo tematiku strādājošās jaunatnes un rūpniecības nodaļā.
Septiņdesmito gadu beigas. Laikraksta “Sovetskaja molodež” redakcijas kolektīvs. Stāv – Jurijs Zaboļevičs, Vadims Šeršovs, Vladimirs Stešenko, Romans Bakalovs, Aleksandrs Olbiks, Oļegs Mihaļevičs, Viktors Rezņiks-Martovs, Irīna Koņajeva, Ilans Polocks, Valerijs Zaicevs, Saša Etmans; sēž: redaktors Andrejs Vasiļonoks, Aleksandrs Bļinovs, Svetlana Šepeļa, Svetlana Fesenko, Irīna Ļitvinova, Natella Grigorjana, nezināma persona, šķiet, redakcijas viese, Renāta Laričeva un Vladimirs Šulakovs.
Analizējot Aleksandra Olbika publicistisko un literāro mantojumu, jāatzīst, ka, varētu teikt, Latvijā nav otra tāda žurnālista, kurš būtu spējis publicēt tik daudz interesantu un spilgtu interviju ar Padomju Savienībā un pasaulē pazīstamiem cilvēkiem. Viņa intervējamo vairākums bijuši Rīgas un Jūrmalas viesi, sarunās ar kuriem viņš skāra aktuālus un sabiedrību satraucošus tālaika jautājumus.
A. Olbiks intervējis pazīstamus padomju prozaiķus, dzejniekus, publicistus Veņjamīnu Kaverinu, Čingizu Aitmatovu, Jevgēniju Jevtušenko, Robertu Roždestvenski, Grigoriju Požeņanu, Anatoliju Pristavkinu, Daniilu Graņinu, Sergeju Zaliginu, Viktoriju Tokarevu, Mihailu Zadornovu, Leonīdu Žuhovicki, Vladimiru Pozneru…, kā arī kinorežisorus un aktierus – latviešu režisoru Aloizu Brenču, kino un teātra aktieri Jevgēniju Ļeonovu, Andreju Mironovu, Veru Vasiļjevu, Sergeju Šakurovu, Leonīdu Kuravļovu, Viju Artmani, Andri Liepu, Irīnu Ponarovsku, Aziza, pianistu-virtuozu Jevgēniju Kisinu… A. Olbiks iepazīstinājis lasītājus arī ar zinātniekiem, lielmeistariem, politiķiem, piemēram, ar Mihailu Tālu, Fjodoru Uglovu, Tatjanu Zaslavsku…
Īpaši būtu jāpasaka par A. Olbika pirmo, sensacionālo interviju ar Borisu Jeļcinu 1988. gadā un arī par vēlākajām sarunām ar viņu, šīs publikācijas bija nozīmīgas ne tikai pašam autoram un pirmajam Krievijas prezidentam, bet tās arī padziļināja izpratni par tālaika pretrunīgajām norisēm, laika, kura aktīvs dalībnieks un liecinieks bija A. Olbiks.
Viņa intervijas apkopotas un publicētas divos krājumos: “Что за поворотом?” (Kas būs aiz pagrieziena?) (izdots Rīgā 1990. gadā) un “Ностальгические хроники” (Nostalģiskas hronikas) (izdots Maskavā 2006. gadā).
Grāmata par tikšanos ar pirmo Krievijas prezidentu.
A. Olbiks bija ne tikai žurnālists, bet viņš rakstīja arī prozas darbus, galvenokārt detektīvžanrā. Viņa dzeja publicēta periodiskajos izdevumos, piemēram, žurnālā “Nastojaščeje vremja”, dzeju krājumā “Plaņeta poetov”, kā arī almanahā “Poēzijas diena 2000” (izdevusi izdevniecība “Russkij mir”, Maskava), literatūrai veltītajā žurnālā “Rossijskij kolokol” (2008, Nr. 2), krājumā “Russkoje ļiteraturnoje zarubežje segodņa” (Maskava: U Ņikitskih vorot, 2008).
1989. gadā Aleksandram Olbikam piešķīra Latvijas PSR nopelniem bagātā žurnālista goda nosaukumu. 2005. gadā Eiropas Mākslas ūnija piešķīra viņam Franca Kafkas Zelta medaļu. Viņam pašam visnozīmīgākā bija Kņaza Jurija Dolgorukova starptautiskā prēmija literatūrā par grāmatu “Savvaļas bites saulainā krastā”. A. Olbiks bijis arī Sergeja Jeseņina literārās prēmijas “Zelta rudens” laureāts. (Skat.: https://www.livelib.ru/author/14215-aleksandr-olbik
Aleksandrs Olbiks aizgāja no dzīves 2018. gada 2. novembrī Jūrmalā.
; Alla Berezovska
; (Saīsināts tulkojums no krievu valodas.)
