Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere
Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere (1881. g. 26. februārī Pleskavas guberņā, Krievijas impērijā – 1943. g. 3. martā Rīgā, Latvijā/Ostlandes reihskomisariats) – ārste-ķirurģe.
Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere dzimusi Pleskavas guberņas Opočkas pilsētā notāra Aleksandra Jevstifejeva un viņa sievas Nadeždas ģimenē, kļūstot par viņu devīto bērnu ģimenē. Bērnību pavadīja laukos. Opočkā beidza proģimnāziju, kur viņas vecākā māsa strādāja par skolotāju, savukārt 1899. gadā ar zelta medaļu absolvēja Pleskavas ģimnāziju. Pēc tēva un mātes nāves materiālie apstākļi jūtami pasliktinājās. Lai sakrātu naudu izglītības turpināšanai, Jeļena divus gadus strādāja par mājskolotāju muižnieku ģimenē. 1900. gadā viņa nokārtoja latīņu valodas eksāmenu Pleskavas vīriešu ģimnāzijā un 1901. gadā iestājās Pēterburgas sieviešu medicīnas institūtā.
Studiju gadi augstskolā noritēja Krievijai nozīmīgu politisku un sociālu pārmaiņu laikā. Tā kā Jeļenai nācās rūpēties par iztiku, mācības ieilga. Brīvdienās viņa strādāja par žēlsirdīgo māsu Voroņežā un Tverā, arī Burašova psihiatriskajā dziedinātavā, bet 1908. gada vasarā, jau būdama pēdējā kursa studente, izpildīja ārsta pienākumus Tveras guberņas Ļihoslavļā. 1909. gada pavasarī viņa pabeidza Medicīnas institūtu summa cum laude (ar izcilību).
1908. gadā Jeļena Jevstifejeva apprecējās ar latvieti Artūru Dzeiveru, Pēterburgas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes studentu, eseri pēc politiskās pārliecības un partijas piederības. Pati Jeļena atbalstīja sociāldemokrātiskos uzskatus. Par Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedri viņa kļuva gandrīz no tās dibināšanas dienas, tad no boļševiku frakcijas pārgāja uz meņševiku frakciju, visbeidzot pievienojās G. Pļehanova grupai, ko ļoti augstu vērtēja. 1914. gadā Jeļenai un Artūram piedzima viņu vienīgā meita Ņina.
1909. gadā, tūlīt pēc institūta beigšanas Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere pieņēma zemstes ārstes vietu Sanktpēterburgas guberņas Lugas apriņķa Všeļi sādžā (tagad ietilpst Krievijas Federācijas Novgorodas apgabala Soļcu rajonā.)
„Darba apstākļi bija ļoti smagi. Manā rīcībā bija tikai ambulance. Smagi slimos šurp neveda, bet ārstu sauca uz mājām. Dienā nācās nobraukt 30 un pat vairāk kilometrus. Lauku cilvēki biežāk ticēja dziedniekiem, nekā ārstam. Ar viņiem cīnīties bija ļoti grūti arī tāpēc, ka ārsta rīcībā nebija mūsdienīgu medicīnas resursu: laboratoriju, rentgena, pat slimnīcas, kā tas bija Všeļos. Šādos apstākļos ārstam par labu nāktu ķirurģiskās manipulācijas – jo tās rezultāti saskatāmi uzreiz. Taču lauku apstākļos, izmantojot tikai ambulatoros līdzekļus, es nevarēju būt apmierināta ar savu darbu. Bija grūti pārliecināt sādžiniekus par to, ka ārsta izrakstītās un aptiekā saņemtās zāles noteikti būs daudz iedarbīgākas par pūšļotāja līdzekļiem –pret slimību apvārdotu ūdeni vai ziedi. Pašiedvesmai ārstniecības procesā ir ļoti liela nozīme, tāpēc nav jābrīnās, ka dziednieku ieteiktās zālītes patiešām arī palīdz. Ārsta uzdevums ir cīnīties ar pūšļotājiem un slimnieku zemo izglītības līmeni,” vēlāk atcerējās Jeļena Jevstifejeva–Dzeivere.
Daudzkārt viņai nācās pieņemt dzemdības un apstrādāt brūces. Pēc viena šāda gadījuma, kad, pretēji mediķu pūliņiem, pēc ievainojuma vēderā nomira jauns puisis, viņa nolēma kļūt par ķirurģi.
„Ķirurga specialitāti izvēlēties mani pamudināja praktiskais darbs, studiju laikā (institūtā) par to nesapņoju. Gribēju kļūt par psihiatru. (…) 1910. gadā es nolēmu pamest sādžu un pieņēmu ārsta- epidemiologa vietu Smoļenskā. Arī tur darbs nebija viegls. Es pati saslimu ar izsitumu tīfu”, rakstīja Jeļena Jevstifejeva- Dzeivere.
Pēc izveseļošanās saņemtā medicīniskās apdrošināšanas summa trīs mēnešu algas apmērā (zemste apdrošināja ārstus, kas cīnījās pret epidēmiju, kā arī slimības laikā maksāja viņiem algu – 200 zelta rubļus mēnesī) - pavisam 800 zelta rubļi ļāva Jeļenai Jevstifejevai-Dzeiverei veikt savā mūžā pirmo ārzemju ceļojumu. Veselu mēnesi viņai bija laiks un iespēja apskatīt Berlīni, Briseli, Antverpeni, Ģenti, Brigi un Parīzi.
Pēc atvaļinājuma viņa atgriezās Smoļenskā un atsāka savu līdzšinējo darbu Smoļenskā. Te par viņas skolotājiem kļuva divi izcili ķirurgi: guberņas slimnīcas direktors, ginekologs, ķirurgs, medicīnas doktors A. Aleksandrovs un slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītājs, medicīnas doktors N. Gurevičs. Pirmos trīs gadus (no 1911. līdz 1914. gadam) Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere strādāja pie Aleksandrova ginekoloģiskajā nodaļā.
„Manu acu priekšā noritēja milzīgs skaits operāciju, operēju arī pati patstāvīgi un pieradu pie smagajiem pārdzīvojumiem, kas ķirurga praksē ir neizbēgami. Ķirurgam jābūt cilvēkam ar noteiktām rakstura iezīmēm: jāspēj ātri pieņemt lēmumus ātrai rīcībai”, atzīmēja Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere.
Šajā periodā tapa divas viņas zinātniskās publikācijas - referāts „Jautājumā par vēdera dobuma traumatiskiem bojājumiem”, kas tika nolasīts Smoļenskas ārstu biedrības kopsapulcē 1911. gada 31. oktobrī un publicēts žurnāla „Krievu Ārsts”/«Русский Врачъ» 1913. gada 12. numurā, un Smoļenskas ārstu biedrības kopsapulcē 1912. gada 12. maijā nolasītais un žurnāla „Krievu Ārsts”/«Русский Врачъ» 1912. gada 36. numurā nodrukātais referāts. Darbs Smoļenskā nostiprināja profesionālo zināšanu bāzi un pavēra ceļu uz augstāka līmeņa – Podoļskas slimnīcu (Maskavas guberņā), kur Jeļena Jevstifejeva Dzeivere strādāja no 1914. līdz 1917. gadam vienlaikus divās, ķirurģijas un dzemdību, nodaļā.
„Podoļskā atvēra četrus lielus hospitāļus karā ievainotajiem. Kara hospitāļos bija savi ārsti, bet, kad nācās operēt, ievainotos ievietoja manā, ķirurģijas, nodaļā. Viskrievijas Zemstu savienība nozīmēja mani par ķirurgu – konsultantu. Laiku pa laikam es apmeklēju hospitāļus, izmeklēju slimniekus, noteicu, kuriem nepieciešama operācija un ievietoju viņus slimnīcā. Grēks tā teikt, bet darbs bija interesants, jo ievainoto bija daudz un tik dažādi. Par veiksmīgākajām operācijām es referēju Maskavas hospitāļu ārstu konferencē 1916. gada 14.-15. martā”, rakstīja Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere.
1918. gadā Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere ar ģimeni pārcēlās uz Maskavu, kur līdz 1919. gadam strādāja Maskavas Vispārējā slimo kasē, sākumā par ārsti – kontrolieri, tad par ķirurģi ambulancē un, visbeidzot, par Ļefortovas slimnīcas ordinatori, veicot ne tikai ķirurga, bet arī ginekologa pienākumus. 1920. gadā viņu mobilizēja un nozīmēja par vadītāju Maskavas Bobruiskas kara hospitāļa ķirurģiskajā lazaretē. 1921. gadā J. Jevstifejevai piedāvāja ordinatores vietu Maskavas Medicīnas institūta propedeitiskās ķirurģijas klīnikā, pēc pusgada ievēlēja par profesora V. Terebinska katedras asistenti, kur viņa nostrādāja trīs pēdējos gadus līdz aizbraukšanai no Padomju Savienības uz Latviju.
1924. gada augustā J. Jevstifejeva-Dzeivere pārgāja Latvijas pavalstniecībā un pārcēlās uz vīra dzimteni Latviju, kur arī aizvadīja visu savu atlikušo mūžu. No 1924. gada septembra līdz 1925. gada septembrim ģimene dzīvoja pie vīra vecākiem Kacēnos (Kačanovo), bijušajā Pitalovas apriņķī, kas no 1920. līdz 1944. gada ietilpa Latvijas sastāvā. Kacēnos, kur tolaik nebija pat ambulances, viņai nācās uzņemties privātpraksi, ko pirms tam viņa nekad nebija gribējusi. Uz 10 000 apriņķa iedzīvotājiem bija tikai viens ārsts, kurš apkalpoja arī vienīgo slimnīcu Radavā. Pēc vienošanās ar Ludzas apriņķa valdi, Jeļenai Jevstifejevai-Dzeiverei divas reizes nedēļā bija jāmēro 17 kilometrus garš ceļš no mājām uz slimnīcu, kur jāveic ķirurģiskas un ginekoloģiskas operācijas. Viņai asistēja toreizējais Radavas slimnīcas vadītājs ārsts Jevgrafovs. 1925. gada sešos mēnešos Jeļena Jevstifejeva Dzeivere veica 37 operācijas.
1925. gada 16. martā viņa rakstīja uz Rīgu: „Šodien pagasta padome apsprieda medicīnas budžeta projektu. Pieņēma lēmumu: iekārtot Kacēnos ambulanci ar savu ārstu, feldšeri un aptieku. Radovas slimnīcai nolēma piešķirt apriņķa slimnīcas statusu. Pēdējos četrus mēnešus šo slimnīcu tik tiešām var atzīt par apriņķa (ne pagasta) mēroga iestādi. Tā apkalpo četrus pagastus.”
1925. gada 7. maijā pēc Jaunlatgales apriņķa valdes lēmuma, bet uz sava rēķina, Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere devās sešu nedēļu ilgā komandējumā uz Berlīni. 1925. gada 28. aprīlī viņai izdotajā Apliecībā Nr. 296 teikts, ka Radovas ārste-ķirurģe Jevstifejeva-Dzeivere no 1. maija līdz 1. jūlijam tiek komandēta uz Vāciju papildināt savas ķirurga zināšanas. Berlīnē viņa apmeklēja profesoru Biera, Hilderbranta un Krauzes klīnikas.
Atgriežoties Latvijā, ārste Jevstifejeva-Dzeivere Pirmā Latvijas ārstu kongresa ķirurģijas sekcijā nolasīja referātu. 1925. gada septembrī Dzeiveru ģimene pārcēlās uz Rīgu pavisam. Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere dabūja darbu slimokasē, gan par ginekologu, nevis par ķirurgu, kā būtu vēlējusies, un tāpēc ļoti pārdzīvoja. Slimokasu skaits pakāpeniski auga, tomēr situācija tur bija ļoti nestabila, īpaši periodā starp 1934. un 1939. gadu. Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere apkalpoja Latgales priekšpilsētu, ko noteica viņas dzīves vieta – ģimene īrēja dzīvokļus Dzirnavu ielā 157 un Maskavas ielā 53. Tikai pēdējais dzīvoklis atradās samērā tuvu centram, un tad arī palielinājās privātpacientu skaits, kas līdz tam bija samērā reta parādība.
Īsākus un garākus laika posmus J. Jevstifejevai-Dzeiverei nācās strādāt Rīgas kopējā slimo kasē, Rīgas centrālajā kopējā slimo kasē, Grāmatnieku slimo kasē, Sezonas darba strādnieku slimo kasē, Mājkalpotāju slimo kasē, Dzelzceļnieku slimo kasē, Latvijas skolotāju slimo kasē, Slimo kasu savienībā, Slimo kasu starpniecības birojā, atsevišķu tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu darbinieku slimo kasēs, Pārtikas un baudvielu uzņēmumu darbinieku slimo kasē.
Lai nezaudētu profesionālo līmeni, J. Jevstifejeva-Dzeivere ārstēja ķirurģiskos slimniekus Krievu ārstu kolēģijas slimnīcā (dibināta 1924. gadā), kur bez pārtraukuma nostrādāja no 1925. gada 1. oktobra līdz 1941. gada 16. jūlijam, kad viss ārstējošais personāls tika pārvietots uz kara gūstekņu slimnīcu Ģimnastikas ielā 1, Pārdaugavā. Savas pastāvēšanas 18 gados Krievu ārstu slimnīca piecas reizes mainīja adresi: no Maskavas ielas 55 uz Narvas ielu 1, Lāčplēša ielu 161, Kr. Barona ielu 23 un Raiņa bulvāri 4. 1937. gadā Krievu ārstu kolēģija pašlikvidējās (acīmredzot, pēc Ulmaņa valdības iniciatīvas, kas centās samazināt sabiedrisko organizāciju skaitu, jo īpaši nacionālā mazākuma…) un nodeva slimnīcu Krievu slimnīcu biedrībai (dibinātai 1889. gadā), kuras mērķis bija sniegt medicīnisko palīdzību galvenokārt krievu tautības mazturīgajiem slimniekiem. Pēc padomju varas nodibināšanas, t.i., 1940. gada 4. novembrī, šī slimnīca tika pārveidota par 4. ķirurģisko klīniku un turpināja darboties ēkā Raiņa bulvārī līdz pat vācu okupācijas sākumam.
„Ceļos septiņos no rīta, kad meitai jādodas uz skolu. Ņina mācījās Rīgas pilsētas krievu (bijušā Lomonosova) ģimnāzijā. Ceļos agri, jo tur jābūt jau astoņos, gatavoju viņai brokastis. Kad meita aiziet, dodos uz slimnīcu – ja tur gaida mani slimnieki vai arī tie, kurus esmu izoperējusi. Operācijas krievu slimnīcā nenotiek bieži, tā kā tur ir tikai divpadsmit gultas. Trīs reizes nedēļā pieņemu ambulatoros slimniekus. Mājā pieņemšanas stundas man ir pēcpusdienā no četriem līdz sešiem. Visvairāk nāk pacientes ar sieviešu kaitēm, priekšroku dodu ķirurģiski ārstējamiem slimniekiem. Vakaros es apmeklēju dažādas sapulces, ja palieku mājās, tad lasu laikrakstus, grāmatas un izpildu uzdevumus latviešu valodā. Cenšos tulkot vienu grāmatu latviešu valodā. Daudz laika man nav, jo meita bieži lūdz palīdzēt mācībās. Vakar, piemēram, viņa rakstīja sacerējumu „Mana darba diena”. Latviski viņa runā labāk par mani, taču nesaprot avīžu tekstu, ko es lasu samērā ātri”, rakstīja J. Jevstifejeva-Dzeivere ap 1926. gadu, izpildot kādu latviešu valodas uzdevumu.
Mācīties latviešu valodu Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere sāka uzreiz pēc ierašanās Latvijā. 1926. gada vasarā viņa nokārtoja attiecīgo eksāmenu Galvenajā skolu valdē. Franču valodu J. Jevstifejeva-Dzeivere pārvaldīja nevainojami, uzlaboja arī savas vācu valodas zināšanas, pēcāk ķērās pie angļu valodas apguves, kas palīdzēja viņai sekot jaunumiem medicīnas literatūrā svešvalodās. Visur, kur dzīvoja un strādāja Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere, viņa uzskatīja par savu pienākumu popularizēt medicīnu, jo īpaši ķirurģiju, tautas masās. Viņa lasīja lekcijas, gatavoja referātus, organizēja izstādes, rakstīja apcerējumus krievu un latviešu periodikā.
Jeļenas Jevstifejevas-Dzeiveres tuvākie cilvēki atceras, ka viņa necieta bezdarbību. Darba dienas viņai patika labāk par svētdienām, ne velti arī brīvdienās viņai parasti atradās daudz darāmā. Atvaļinājumus izmantoja reti, šo laiku parasti veltīja kvalifikācijas paaugstināšanai. Ar šādu mērķi viņa brauca uz ārzemēm. Lai iepazītos ar kolēģu, ķirurgu un ginekologu, praktisko darbu un sasniegumiem, Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere pabija Berlīnē, Prāgā, Vīnē, Kauņā un Tartu.
Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas rindās, vadot LSDSP krievu sekciju.
„Ārsta pienākums ir ne tikai ārstēt slimniekus, bet arī rūpēties par medicīnas nozares attīstību. Strādājot ar šādu mērķi, viņam būs darbs no agra rīta līdz vēlam vakaram. Mūsu pienākums ir doties pie slimnieka arvien, kad viņu sauc, pat naktī. Ārsta darbā nākas pārdzīvot ne mazums grūtu brīžu. Slimnieki, kuriem jāmirst, rada ļoti smagas emocijas. Nāvi ir grūti pārdzīvot..(…) Tikai ticība medicīnas progresam ļauj izturēt krīzes momentus. Ārstiem, kuri strādā valsts vai sabiedriskās (medicīnas) iestādēs, obligāti jānodrošina ar likumu noteiktais atvaļinājums, lai viņi varētu atpūsties no smagajiem profesionāliem pienākumiem. Pati labākā atpūta ārstam ir ceļojums vai iespaidu maiņa”, rakstīja Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere, apkopojot savu pieredzi.
Karagūstekņu slimnīcā Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere nostrādāja tikai trīs mēnešus, un 1941. gada 16. oktobrī aizgāja prom pēc pašas vēlēšanās, par ko liecina ieraksts slimnīcas 1941. gada 17. oktobrī izdotajā apliecība № А.3. Tam par iemeslu bija neizdevīgā satiksme uz darbavietu: tramvajs no Pārdaugavas uz centru tolaik nekursēja. Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere saslima ar neiralģiju un pēc izveseļošanās iestājās darbā par ķirurģi pilsētas 6. poliklīnikā (Lāčplēša ielā 68). Strādāt nācās daudz: kādreiz dienā viņa pieņēma pat 70-80 slimniekus. 6. poliklīnika bija viņas pēdējā darbavieta.
Vēl 1942. gada augustā Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere uzrakstīja lakonisku testamentu. „Manas nāves gadījumā visu savu īpašumu es atstāju manam vīram un draugam Artūram. Viņš nedarīs pāri Ņinai un neaizmirsīs manas māsas”, bija rakstīts krievu valodā. Testamenta patiesumu apliecināja paraksts: Jeļena Jevstifejeva-Dzeivere un ārsta zīmogs «Dr. Y. Dzeiver-Jevstifejeva».
Visu 1943. gada februāri viņa jutās nevesela, taču darbu nepameta. Pēdējo reizi pieņēma poliklīnikā apmeklētājus sestdienā, 20. februārī. Mājās pacienti pie viņas nāca vēl 1. martā, bet 2. martā J. Jevstifejevu-Dzeiveri aizveda uz Sarkanā Krusta slimnīcu, kur pēc zarnu trakta operācijas viņa nomira. Apglabāta 1943. gada 7. martā Raiņa kapos.
Aleksandrs Malnačs, pēc Jura Ģērmaņa ģimenes arhīva materiāliem
