Jūlijs Anšelevičs

Jūlijs Anšelevičs (1931. g. 23. janvārī Rīgā, Latvijas Republikā – 2004. g. 22. augustā Rīgā, Latvijas Republikā) – ārsts-klīnicists, zinātnieks un pedagogs, habilitēts medicīnas doktors, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis.   

Jūlijs Anšelevičs ir dzimis ārsta ģimenē. Viņa tēvs - Vulfs Anšelevičs (1894-1968), māte - Jeļena Anšeleviča (1896-1968). Tēvs studējis medicīnu Heidelbergā un Sanktpēterburgā, ārsta diplomu saņēmis Tartu, bet lai iegūtu tiesības strādāt par ārstu Latvijā, pēc to laiku likumiem, 1925. gadā viņš nokārtojis eksāmenus Latvijas Universitātres Medicīnas fakultatē un līdz 1941. gadam  strādājis Rēzeknē. Anšeleviču ģimenē auga divi dēli – Cemahs un Jūlijs (nākotnē abi tapa par ārstiem), ģimenes sarunvaloda bija krievu, bet visi ģimenes locekļi labi prata arī latviešu un vācu valodu.  

Otrā pasaules kara laikā Anšeleviču ģimene evakuējās uz Krieviju. 1945. gadā pēc atgriešanās Latvijā, ģimene pārcēlās dzīvot uz Rīgu.

1947. gadā Jūlijs Anšelevičs ar izcilību absolvēja Rīgas 18. vidusskolu, un tāpat, kā agrāk to bija izdarījis viņa brālis Cemahs, iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē (kopš 1950. gada  – Rīgas Medicīnas institūts). 1953. gadā J. Anšelevičs ar izcilību absolvēja RMI. (Derētu piezīmēt, ka iestāties augstskolā nebija viegli, kaut gan J. Anšelevičs bija teicami nokārtojis visus 6 iestājeksāmenus, bet viņam tolaik bija nepilni 17. gadi, kas neatbilda tām prasībām, kādas abiturientiem izvirzīja iestājkomisija. Tādēļ J. Anšelevičš bija saņēmis atteikumu un, tikai pateicoties veselības aizsardzības ministra Ādolfa Krausa galvojumam, viņu pieņēma institūtā.)  

Kādu laiku nostrādājot Jelgavas pilsētas slimnīcā, Jūlijs Anšelevičs iestājās aspirantūra un kopš 1954. gada saistīja savu mūžu ar Alma mater – Rīgas Medicīnas institūtu: aspirants (1954-1956), Iekšķīgo slimību katedras asistents (1956-1959) un Hospitāļa terapijas katedras asistents (1959-1962), docents (1962-1966), Terapijas katedras vadītājs (1967 - 1999), profesors (1968 - 1999), vēlāk  Rīgas 1. pilsētas slimnīcas Iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs. Kopš 1958. gada – medicīnas zinātņu kandidāts, kopš 1967. gada – medicīnas zinātņu doktors. 1975. gadā J. Anšelevičam tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā ārsta nosaukums, 1981. gadā – LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukums. Kopš 1989. gada J. Anšelevičs kļuva par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, kopš 1992. gada – par Latvijas ZA īsteno locekli.

Savu mūžu Jūlijs Anšelevičs bija veltījis medicīnai, kardioloģijai, ko viņš bija izvēlējies kā savu pamata specialitāti. Profesors veltījis sevi sirds asinsvadu sistēmas patoloģijas problēmu risināšanai un citu iekšķīgo slimību izraisīto patoloģiju ārstēšanas metodēm. Viņš bija pamatojis koncepciju par to, ka dažādām koronārās nepietiekamības formām piemīt patoģenētiskā kopība; izstrādājis neatliekamās diagnostikas un terapijas metodes iedzīvotāju dispanserizācijai; uz jaunu principu pamata radījis virkni iekārtu un aparātu, kas domāti sirds izmeklēšanai.  

Profesors J. Anšelevičs ir vairāk kā 350 zinātnisko publikāciju, 10 monogrāfiju, un vairāk kā 100 zinātniski populāro rakstu autors, viņam pieder tiesības uz 2 patentiem. Kā līdzautors 1984. gadā viņš uzrakstījis monogrāfiju „Praktiskā kardioloģija”(«Практическая кардиология»), kas ir piedzīvojusi vairākus izdevumus un līdz pat šai dienai ir Latvijas kardiologu rokasgrāmata. Profesora vadībā tika sagatavoti un aizstāvēti 15 disertāciju darbi, viņš piedalījās 10 jaunu zāļu preparātu pārpbaudē un to ieviešanā praksē. J. Anšeleviča lasīto lekciju skaits sastāda 1200.

Jūlijs Anšelevičš bija Eiropas Kardioloģiskās biedrības un Ņujorkas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, Latvijas Ārstu biedrības loceklis; Latvijas Kardiologu biedrības dibinātājs, un tās ilggadīgais priekšsēdētājs (1972-2000), bet vēlāk – tās goda prezidents; kopš 2002. gada Rīgas P. Stradiņa Universitātes Senāta priekšsēdētājs. 1977. gadā viņš kļūva par Latvijas PSR valsts prēmijas laureātu, 1981. gadā viņš tika apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni, 1999. gadā tika apbalvots ar Dāvida Hieronima Grindeļa piemiņas medaļu par ieguldījumu kardioloģijā un ar starptautiskās Kembridžas Biogrāfiskās asociācijas goda diplomiem par izciliem sasniegumiem medicīnā.

1970. gadā Jūlijs Anšelevičs iniciēja Latvijas medicīnas augstskolu 4.- 6. kursu studentu olimpiādes „Zelta stetoskops” rīkošanu. Šīs olimpiādes mērķis bija atklāt talantīgus jauniešus, kuri var pierādīt  savas akadēmiskās zināšanas plašajā iekšķīgo slimību diapazonā. Viņš bija arī šīs olimpiādes pastāvīgais vadītājs. Kopš  2007. gada tā tika nosaukta J. Anšeleviča vārdā, 2014. gadā tā bija notikusi jau 44 reizi.  

J. Anšelevičs bija to aktīvistu vidū, kas iniciēja un 1993. gadā atjaunoja slimnīcu „Bikur Holim”; viņš bija šīs slimnīcas valdes priekšsēdētājs (1997 – 2004)  (slimnīca tika dibināta Rīgā 1924. gadā).

Kādā no intervijām uz jautājumu, vai viņš ir laimīgs, Jūlijs Anšelevičs atbildēja: „Daļēji, jo visa dzīve taču nevar sastavēt tikai no laimes vien”, bet uz jautājumu, kā pēc svarīguma pakāpes viņš šķiro savas darbības jomas, atbildēja: „Pirmajā vietā ir slimnieku ārstēšana, otrajā – studentu apmācīšana, un tikai pēc tam – zinātniskais darbs.” 

Jūlijs Anšelevičs ir miris pēc smagas slimības 2004. gada 22. augustā, viņš ticis apbedīts blakus saviem vecākiem – Šmerļu kapos.  

Divi Jūlija Anšeleviča dēli – Mihails un Valentīns – sekoja tēvam un vectēvam pa pēdām un arī kļuva par ārstiem.

2005. gadā pēc Rīgas Stradiņa Universitātes iniciatīvas klajā nāca atmiņu grāmata „Jūlijs Anšelevičs. Cilvēkiem veltīts mūžs”. Šīs grāmatas izdevēju un autoru galvenais mērķis ir iemūžināt lieliskā cilvēka un izcilā ārsta piemiņu; grāmatā tika apkopotas J. Anšeleviča skolēnu, kolēģu, draugu un radinieku atmiņas, kuri dzīvo ne tikai Latvijā, bet arī ASV, Krievijā, Vācijā, Norvēģijā un Izraēlā.

Ērika Tjuņina

No A. Bļugera grāmatas «Время: за и против» (Rīga, 2006. g.) (156.-158. lpp.):

„Jūliju Vulfoviču ļoti mīlēja mūsu medicīnas institūta studenti. Viņa lekciju laikā auditorijā nebija brīvas vietas. Viņš bija augstākās klases lektors. Viņa studenti ne tikai nokārtoja eksāmenus pēc viņa lekciju konspektiem, bet  nereti arī vadījās no tiem, jau būdami praktizējošie ārsti. Par topošo mediķu atzinību un pieķeršanos savam mīļotajam profesoram liecina kaut vai tas fakts, ka bez pārtraukumiem 18 gadu laikā RMI studenti tieši viņu vienbalsīgi izvēlējās, lai svinīgajā izlaiduma sanāksmē viņš institūta pasniedzēju vārdā nolasītu pavadvārdu runu. Domājams, ka tas ir unikāls gadījums mūsu medicīnas augstskolas vēsturē…

Jūliks bija ļoti principiāls un ārkārtīgi godīgs cilvēks [..] Viņš bija atturīgs savu jūtu un emociju izpausmē, [..] viņš vienmēr turēja distanci. Slimnīcā un katedrā visi viņu ļoti cienīja, kaut arī nedaudz bijās no viņa. Ārstu klīniskajās apgaitās viņš bija strikts un prasīgs, nevienam nepiedeva nevērīgu attieksmi pret slimniekiem [..]

Jūliks virtuozi  spēlēja vijoli. Viņam bija absolūtā muzikālā dzirde un lieliska vijoļspēles skola: viens no viņa pasniedzējiem bija pazīstamais profesors Kārlis Brikners.”

Informācijas avoti: 

„Jūlijs Anšelevičs. Cilvēkiem veltīts mūžs”. Atmiņu grāmata. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 2005, 224 lpp.;

А.Ф. Блюгер «Время: за и против» („Laiks: par un pret”). Рига, 2006, 248 с. 

100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē. http://www.ieverojamiemediki.lv/a/julijs-anselevics/