Valērijs Zosts

Valērijs Zosts (1901. g. 8. augustā Sanktpēterburga, Krievijas impērijā – 1960. g. 30 septenbrī Rīga, Latvijas PSR) – pianists, izcils klavierspēles pedagogs, mūzikas kritiķis un saržu meistars. Latvijas Valsts konservatorijas profesors. Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks.

Pirmo vispārējo izglītību Valērijs Zosts ieguva Petrogradas klasiskajā ģimnāzijā. Jau bērnībā apliecināja neparastas muzikālās dotības, vecāki zēnu sūtīja mācīties pie privātskolotāja. Paralēli viņš apguva arī zīmēšanu. Dēla radošās izpausmes aktīvi atbalstīja tēvs: jurists pēc izglītības, viņš pats tiecās pēc dažādiem mākslas veidiem, īpaši pastiprināti nodarbojās ar māksliniecisko deklamāciju.

Par nopietnu pārbaudījumu stabilajā Zostu ģimenes dzīvē kļuva Pirmais pasaules karš un revolūcija Krievijā. 1918. gada pavasarī vecāki nolēma Valēriju un viņa mazo māsu Viktorinu izvest no aukstās un bada novārdzinātās Petrogradas. Kopā ar guvernanti Emmu Jēgeri bērnus nosūtīja uz Latviju, kur viņi apmetās pie Emmas radiniekiem Billes pagastā.

1920. gadā V. Zosts pārcēlās no provinces uz galvaspilsētu. Kā eksterns pabeidza ģimnāziju, daudz un mērķtiecīgi mācījās individuāli. Interese par mūziku neatslāba: strādājot par klerku kuģu kompānijas kantorī, jaunais cilvēks mācījās privātā klavieru studijā pie Majevska – Pēterburgas konservatorijas profesores Annas Jesipovas bijušā audzēkņa. Apmeklējot Majevska nodarbības, V. Zostam radās iespēja dziļāk iepazīt un apgūt krievu klaviermūzikas tradīcijas. Viņa panākumi šajā mākslā bija strauji un acīmredzami, ne velti: 1924. gadā Zosts saņēma sava skolotāja piedāvājumu kļūt par viņa asistentu. Tieši te viņš apguva pirmās iemaņas pedagoģijā.

Kaut arī darba apjoms bija milzīgs – skola bija viena no populārākajām pilsētā un tajā mācījās ļoti daudz topošo mākslinieku – jaunais mūziķis atrada laiku arī savai profesionālai pilnveidei. Viņš sāka apgūt muzikālās teorijas pamatus pie Lijas Krasinskas, kura gan bija desmit gadus jaunāka par savu apmācāmo, taču jau tolaik jauniņā konservatorijas studente Rīgā tika uzskatīta par pedagoģi, kura ir pratusi izveidot metodiski pareizas nodarbības jebkura vecuma audzēknim.

1929. gadā V. Zosts konservatorijā eksterni nokārtoja eksāmenu klavierspēlē, saņemot novērtējumu «ļoti labi» un iegūstot brīvmākslinieka statusu, kas deva tiesības pasniegt ne tikai privāti, bet arī valsts mācību iestādēs. Viņš izveidoja savu klavieru studiju, kas pilsētā iemantoja pelnītu popularitāti. Turpināja arī koncertdarbību – regulāri uzstājās Rīgas koncertzālēs. No 1933. līdz 1936. gadam regulāras jaunā pianista uzstāšanās notika Rīgas Radiofonā. Mūziķim bija plašs un daudzpusīgs repertuārs, kur daudz vietas tika atvēlēts arī latviešu mūzikai.

1940. gada rudenī V. Zostu uzaicināja strādāt Latvijas Konservatorijas klavieru katedrā par docentu. Šo darbu, līdzīgi kā citiem pedagogiem, pārtrauca karš: augstskolā tika izvietots vācu kara hospitālis.

1944. gada rudenī mūziķis atgriezās aktīvajā pedagoga darbā. 1945. gadā viņu iecēla par speciālās klavieru fakultātes dekānu, pēc tam par speciālās klavieru katedras vadītāju.

No 1954. gada Valērijs Zosts bija Latvijas Valsts konservatorijas profesors. Paralēli, no 1945. līdz 1960. gadam – arī pasniedzējs Em. Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā. Neilgu laiku strādāja J. Mediņa mūzikas skolā.

Pēckara gadi J. Zostam bija ļoti radoši: balstoties uz savu talantu un uzkrāto pedagoga pieredzi, viņš izveidoja savu, oriģinālu un veiksmīgu, apmācību metodiku. Viņš uzskatīja, ka ikvienam audzēknim nepieciešama ilgstoša saskarsme ar pedagogu. Šī mērķa labad - lai ar apdāvinātiem jauniešiem varētu sākt strādāt pēc iespējas ātrāk, no agrīna vecuma, un turpinātu līdz augstskolas pēdējam kursam - viņš darbojās gan mūzikas skolā, gan mūzikas vidusskolā, gan konservatorijā

V. Zosts atbalstīja jaunatnes vispusīgu izglītošanu - muzikāli, intelektuāli, artistiski, centās atraisīt viņos radošo fantāziju, mudinot apmeklēt koncertus, operas un dramatiskos teātrus, daudz lasīt, jo bija pārliecināts, ka labam mūziķim nepieciešams plašs redzesloks. Viņš rosināja studentus apcerēt katra skaņdarba jēgu, apzinīgi un analītiski vērtēt formu, stilu un māksliniecisko ieceri, kas galarezultātā viņus iedvesmotu spilgtam izpildījumam. Tikpat augstu viņš vērtēja stingru māksliniecisko disciplīnu un regulāras nodarbības.

Meistars centās atklāt katra audzēkņa māksliniecisko individualitāti un attīstīt emocionalitāti, rūpējās par izpildījuma tehnikas attīstību. Viņam pašam vairāk rūpēja izpildījuma romantiskais raksturs, jo uzskatīja, ka instrumenta dvēsele slēpjas toņa skanīgumā. Tāpēc viņš aicināja studentus pret katru skaņdarba noti izturēties ar lielu pietāti un mīlestību!

Demonstrēdams pilnīgu uzticēšanos studentu radošajām spējām, V. Zosts katru gadu konservatorijā rīkoja savas klases audzēkņu atklātos koncertus. Parasti tie bija veltīti kāda komponista mūzikai, piemēram, L. Bēthovenam F. Šopēnam, F. Listam, R. F. Šūmanim, P. Čaikovskim, A. Skrjabinam, S. Rahmaņinovam, S. Prokofjevam, J. Vītolam, J. Mediņam un citiem. Par skolotāja visaugstāko novērtējumu kļuva studentu solo koncerti. Viņš pirmais sāka praktizēt studentu publiskas uzstāšanās Rīgā. Lieki teikt, ka šie sarīkojumi galvaspilsētā bija ļoti populāri.

V. Zosts bija pazīstams arī kā nopietns mūzikas kritiķis. No 1936. līdz 1940. gadiem viņš iepazīstināja ar koncertdzīves apskatiem galvenokārt Rīgas jūrmalā, bet no piecdesmitajiem gadiem arī Rīgā. Visām pēckara recenzijām un kritikām piemita profesionāls līmenis un respektablims. Viņš regulāri publicēja koncertu, operu un dramatisko izrāžu recenzijas un kritiku laikrakstos «Cīņa», «Literatūra un Māksla», «Sovetskaja Latvija».

V. Zosts neaizmirsa arī tēlotāja mākslu. Viņa kaislībai pret zīmēšanu bija kāda interesanta iezīme – meistaram patika radīt Latvijas mākslas darbinieku portretus – saržus. Asais prāts un vērīgums, mūžīgā humora dzirksts, kā arī vieglās zīmējuma līnijas īsā laikā padarīja viņa daiļradi ļoti populāru. Jau 1920. gados jaunā karikatūrista saržus sāka publicēt žurnālos «Svari», «Atpūta» un citos.

V. Zosts bija spilgta un neparasta personība. Viņam piemita neparasti radoša enerģija un kolosālas darba spējas. Tomēr par galveno meistara nopelnu tiek uzskatīta spēcīgas pianistu skolas izveidošana, kas arī pašam palīdzēja izaudzināt augsta ranga mūziķu plejādi.

V. Zosta skolnieki E. Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā: Līvija Kalniņa (1952); Oļģerts Cintiņš (1953); Aleksandrs Kublinskis (1954); Gunta Dukāte-Čerņavska (1955), Nora Novika (1959).

V. Zosta skolnieki Latvijas Valsts konservatorijā – Ludmila Pudovska (1948); Elga Īgenberga (1949), Nikolajs Fedorovskis (1950), Ieva Arāja (1955), Oļģerts Cintiņš; Māris Švinka (1960), Rimma Bulle (1953), Natālija Šrēdere (1947), Jautrīte Putniņa; Sergejs Muradovs (1952); Nora Novika (1964); Silvija Heine (1961), Ella Strazdiņa (1961), Kira Lavrinoviča (1961) u. c.

Valērijs Zosts miris Rīgā 1960. gada 30. septembri.

1960. gados Latvijas Konservatorijā izveidoja profesora Zosta piemiņas klasi.

V. Zosta piedalīšanās nošuk krājumu sastādīšana:

"Klavierspēles skola" 1. un 2. daļa;

"Skaņdarbi bērniem" 1. un 2. daļa;

"Vecmeistaru klaviermūzika";

"Padomju komponistu klaviermūzika".

Marina Mihaileca

Informāācijas avoti:

Literatūra un Māksla, 1960, Nr40.

Valērijs Zosts. – Rīga: Liesma, 1971.

Cīņa, 8.08.1976.