Vladimirs Dobrovoļskis

Voldemārs (Vladimirs) Dobrovoļskis (1895. g. 28. maijā/9. jūnijā Jelgavā, Kurzemes guberņā, Krievijas impēijā – 1967. g. 12. jūnijā Čikāgā, Ilinoisā, ASV) – komponists, koncertmeistars un pianists.

Izcilā mūziķa tēvs, Vasīlijs Dobrovoļskis, pēc profesijas bija jurists – viņš ieņēma tiesneša amatu Jelgavā, māte Jeļizaveta bija skolotāja. Pēc dēla piedzimšanas vecāki nosauca jaundzimušo par Vladimiru, un tikai brieduma gados viņš nedaudz mainīja savu vārdu, un viņu sāka dēvēt par Voldemāru.

Dobrovoļsku ģimene no Jelgavas pārcēlās uz Rīgu, pēc tam uz Sanktpēterburgu, kur Vasīlijs Dobrovoļskis, virzoties pa karjeras kāpnēm, sākumā strādāja Tiesas palātā, bet pēc tam kļuva par Tirdzniecības ministrijas juriskonsultu.

Sanktpēterburgā pagāja nākamā pianista bērnības un jaunības gadi. V. Dobrovoļskis mācījās Pēterburgas 7. ģimnāzijā (1905-1913) un līdzās tam apguva klavierspēli profesora Josifa Borovkas Mūzikas skolā. Pēc tam, vecāku pamudināts, V. Dobrovoļskis iestājās Sanktpēterburgas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, kur studēja no 1913. līdz 1920. gadam, tomēr studijas viņš tā arī nepabeidza – izstājās no pēdējā kursa. Domājams, ka tas bija saistīts ar viņa vēlmi veltīt sevi mūzikai.

Vēl studējot universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, V. Dobrovoļskis kļuva par Pēterpils Konservatorijas profesora Leonīda Nikolajeva Klavierspēles klases un profesora Jāzepa Vītola Mūzikas teorijas un kompozīcijas klases studentu.

1921. gadā mūziķis pieņēma lēmumu pārcelties uz Latviju. Pēterpilī palika tēvs, māte un māsa Zinaīda, ar kuriem viņam, acīmredzot, vairs nekad tā arī nebija lemts satikties. Kopā ar dzīvesbiedri Lidiju Voldemārs sākumā apmetās viņas dzimtajā pilsētā Liepājā, kur viņš atklāja privāto klavierspēles studiju un pasniedza klavierspēles stundas audzēkņiem. Tomēr pēc dažiem gadiem ģimene pārcēlās uz Rīgu.

Rīgā Voldemārs Dobrovoļskis pievērsās koncertmeistara un pedagoga darbam. Būt par iejūtīgu akompanētāju – tas ir īpašs pianista talants, jo akompanētājam jāprot saprast partnera – dziedātāja, instrumentālista vai dejotāja – radošās tieksmes, jāpalīdz tās īstenot skaņdarba atskaņošanas gaitā – gan mēģinājumā, gan uz skatuves. Ne jau katram pianistam tas var izdoties. Tādēļ mūziķi allaž augsti vērtēja profesionālo koncertmeistaru mākslu. V. Dobrovoļskim piemita šis talants. Visai ātri viņš kļuva populārs Rīgā. Viņu aicināja strādāt privātajās studijās: Annas Ašmanes plastikas un dejas studijā (1925.-1930. un 1940. g.); Annas Žerebcovas-Andrejevas vokālajā studijā (1930 – 1938 ) un Jevgēņija Vītinga vokālajā studijā (1935–1940). Šis darbs nesa Voldemāram Dobrovoļskim stabilu peļņu, bet viņš centās saskarties ne tikai ar iesācējiem, bet arī profesionālajiem skatuves māksliniekiem. Tikai divas sezonas – 1928/29 un 1930/31 – V. Dobrovoļskis strādāja par koncertmeistaru repetitoru Latvijas Nacionālajā operā. Toties estrādes koncertos viņš bija ļoti pieprasīts. Viņš uzstājās kopā ar savu dzīvesbiedri dziedātāju Lidiju Ventu, kura pati sagatavoja plašas koncertprogrammas. Pie tam viņš uzstājās arī ar daudziem citiem Rīgas mūziķiem. Profesors Pauls Sakss, Artūrs Priednieks-Kavara, V. Stots, Elza Žebranska, Paula Brīvkalne un citi aicināja Voldemāru Dobrovoļski uzstāties koncertos kopā ar viņiem.

Otrā pasaules kara laikā V. Dobrovoļskis turpināja radoši strādāt, visbiežāk uzstājoties estrādes koncertos kopā ar dzīvesbiedri dziedātāju Lidiju Ventu. 1943. gadā abi mūziķi aizbrauca uz Zalcburgu; pēc tam, profesora Jozefa Marijas Haušilda ielūgti, viņi pārcēlās pie viņa – uz Veimāru, kur arī dzīvoja līdz kara beigām.

1946. gada vasarā Voldemārs Dobrovoļskis kopā ar dzīvesbiedri pārcēlās uz pastāvīgo dzīvesvietu ASV, pirmos mēnešus pavadot Ņujorkā. Pēc tam skatuves mākslinieki saņēma ielūgumu no Čikāgas, kur arī apmetās uz dzīvi, turpinādami uzturēt sakarus ar Latvijas mūziķiem.

Pēc kāda laika Čikāgā tika nodibināts Latviešu teātris. Voldemārs saņēma ielūgumu strādāt par Latviešu teātra muzikālo konsultantu. Turpat, Čikāgā, viņš kļuva par Rūzvelta Universitātes profesoru. Šajā universitātē viņš pasniedza mūzikas teoriju un klavierspēles mākslu. V. Dobrovoļskis turpināja uzstāties koncertos, bet jau ne tik aktīvi, kā iepriekšējos gados. Lidija Venta pasniedza vokālo mākslu pašas dibinātajā studijā.

Visa sava mūža garumā Voldemārs Dobrovoļskis saglabāja iejūtīgu, cieņas pilnu attieksmi pret Jāzepu Vītolu, ar pietāti izturējās pret šo izcilo pedagogu un ievērojamo cilvēku. Tiklīdz V. Dobrovoļska materiālais stāvoklis Amerikā bija stabilizējies, viņš sāka sūtīt pakas uz Vāciju – savam mīļotajam skolotājam. No V. Dobrovoļska vēstules profesoram Jāzepam Vītolam:

«...27. septembrī mēs nosūtījām Jums paciņu (kafiju, kakao, cukuru, žāvētās plūmes un rozīnes, sviestu, šokolādi un rīsus). Pagaidām mēs pelnām ne parāk daudz, bet tomēr vēlamies kaut vai mazliet palīdzēt daudziem. Tāpēc neapvainojaties, ka paciņas saturs nav pārāk liels; tomēr mums gribētos cerēt, ka mēs sagādājām Jums kaut vai nedaudz prieka.

Ļoti ceram, ka Jūsu veselība ir uzlabojusies, un ka Jūs, kā vienmēr, esat pilns enerģijas. Patiesā cieņā, Jūsu V. Dobrovoļskis». 1947. gada novembrī (no krievu valodas tulkojusi I. A.).

Voldemārs Dobrovoļskis bija lielisks pianists un izcils iejūtīgs koncertmeistars. Īpaši viņu cienīja dziedātāji (vokālisti). Pianists neuzstājās ar solokoncertiem, bet, lai dotu iespēju atpūsties dziedātājiem solistiem, koncertos viņš bieži atskaņoja nelielus skaņdarbus klavierēm.

Voldemārs Dobrovoļskis bija pazīstamas arī kā komponists. Viņš komponēja virkni romanču, skaņdarbu korim un virkni instrumentālo skaņdarbu.

Voldemārs Dobrovoļskis apbedīts Snt. Olive kapos Čikāgā, ASV.

Kompozīcijas:

Trio do minorā klavierēm;

Sonāte do mažorā klavierēm;

24 prelūdijas, Deja, Studija fa mažorā (kreisajai rokai) un citas miniatūras klavierēm;

Elēģija klavierēm un čellam;

Meditācija vijolei un klavierēm;

Romance „in А” vijolei un klavierēm;

Vairāk nekā 20 romances ar K. Skalbes, F. Bārdas, V. Plūdoņa un K. Balmonta vārdiem;

8 latviešu tautasdziesmu muzikālā apstrāde balsij un klavierēm;

Dziesmas sieviešu un jauktajam korim.