Klementīne Hibšova
Klementīne Hibšova (Hibša) (1882. g. 23. novembrī Prāgā, Austroungārijā – 1957. g. 12. martā Rīgā, Latvijas PSR) – mūziķe, arfiste, komponiste.
Klementīne Hibša ir dzimusi Prāgā. Dzimtajā pilsētā viņa ieguva lielisku izglītību, absolvējot sieviešu ģimnāziju un pēc tam – 1904. gadā Prāgas Konservatorijas profesora Trnečeka arfas klasi.
Tajā pat laikā sākās arī viņas izpildītājas radošā darbība – viņa spēlēja arfu simfoniskajos orķestros: vienu sezonu viņa spēlēja Leipcigas orķestrī, pēc tam – Drēzdenes orķestrī un divas sezonas – Bernes simfoniskajā orķestrī.
1908. gadā 26 gadus vecā Klementīne nolēma piedalīties konkursā par atbrīvojušos arfistes vietu prestižajā Sanktpēterburgas Marijas (Мариинский) Operas teātra orķestrī. Konkurss izrādījās visai sarežģīts, uz vienu vietu orķestrī pretendēja 7 mūziķi, bet prasīgā žūrija, kuru vadīja teātra galvenais diriģents Eduards Napravņiks, izvēlājās tieši viņu, Klementini! Tā, 14 gadu laikā Sanktpēterburga kļuva par viņas mājām. Tādejādi viņa kļuva vispasaules repertuāra operu izpildīšanas dalībnieci, kā arī par daudzu Krievijas skatuves mākslinieku – operdziedātāju un baletdejotāju – radošo panākumu un triumfa aculiecinieci.
1917. gada revolūcija Krievijā un Pilsoņu karš mainīja Klementines Hibšovas dzīves apstākļus Pēterpilī, un viņa nolēma aizbraukt no pilsētas. 1922. gadā viņa atgriezās mājās - Prāgā. K. Hibšova turpināja daudz strādāt, viņa uzstājās kā soliste un spēlēja dažādos orķestros dzimtajā Prāgā, pēc tam 1924./25. gada sezonā – Belgradā, atkal Prāgā, bet no 1927. līdz 1930. gadam viņa spēlēja Frankfurtes pie Mainas simfoniskajā orķestrī. Pirms tam – 1925./1926. gadā, Hibšova kopā ar pazīstamo čehu operdziedātāju Emmu Destinovu piedalījās viesizrādēs pa ASV pilsētām.
Kopš 1930. gada Klementīne Hibšova pastāvīgi dzīvoja Rīgā. Viņa tika aicināta strādāt uz Rīgu dažus gadus vēlāk pēc Margaritas Toimanes nāves (1927. gadā). Daudzus gadus K. Hibšova palika par Čehoslovakijas pilsoni un tikai 1939. gadā viņa pieņēma Latvijas pilsonību. Šis apstāklis radīja daudz sarežģījumu ikdienas dzīvē. Tā, viņai kā ārvalstniecei katru gadu nācās lūgt pagarināt atļauju darbam.
No 1931. līdz 1939. gadam arfiste pasniedza Latvijas Konservatorijā, ieņemdama docentes amatu un arfas klases vadītājas amatu. Pēc tam bija 10 gadus ilgs pārtraukums. Kopš 1948. gada K. Hibšova pasniedza Latvijas Valsts konservatorijā, un no 1948. līdz 1957. gadam bija arfas klases vadītāja. Viņas audzēkņu vidū bija to laiku pazīstamās arfistes – Varvara Kačalova un Ženija Brūgāne.
Daudzus gadus Klementine Hibšova strādāja Latvijas operas un baleta teātra orķestrī; lai uzturētu labu izpildītājas formu, viņa pastāvīgi pilnveidoja savu meistarību. Stāstīja, ka pat vasarā, kad Operas teātrī bija brīvlaiks, Klementine katru dienu veltīja nodarbībām, spēlējot arfu. Šim nolūkam viņai vasaras laikā no teātra uz mājām atveda arfu, lai viņa varētu muzicēt mājas apstākļos. Un tad, jau no paša rīta, pagalmu Skolas ielā piepildīja apburošas, kristālskaidras arfas skaņas.
Klementīne Hibšova bija atskaņojusi visas pazīstamās arfas solo partijas no operām un baletiem.
1949. gadā K. Hibšova saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu.
Klementīnei Hibšovai piemita unikāla atmiņa. Arfistes lieliskā izpildītājas tehnika, izsmalcinātā gaume un stila izpratne, viņas temperaments un izcilā muzikalitāte padarīja viņas izpildīšanas manieri par nepārspējamu. Hibšovas skaņdarbu izpildījums atšķīrās ar spožu muzikālo frāžu izteiksmīgumu, bija loģiski pārbaudīts.
Klementīne Hibšova bija komponējusi virkni skaņdarbu arfai, kuru vidū ir savdabīga «fantāzija par latviešu tautasdziesmu tēmām».
Laikabiedri teica, ka viņa bija sirsnīga un iejūtīga kolēģe. Pēc draugu atmiņām, viņa bija ļoti pieticīgs cilvēks, bet pēc savas dabas nedaudz noslēgta sevī. Stāstīja arī par viņas augsto pienākuma izjūtu attiecībā pret tuviniekiem, vienkārši šī pienākuma izjūta bija viņas dzīves dabiskā neatņemamā sastāvdaļa.
Klementīne Hibšova pārgāja pareizticībā un kļuva par Katrīnu. Viņa apbedīta Pokrova kapos Rīgā.
Teksta autores – Svetlana Vidjakina un Marina Mihaiļeca
Ilustrācijas tēmai
