Vsevolods Pastuhovs

Vsevolods Pastuhovs (1894.g. / pēc citiem datiem dzimis 1896. g 22. augustā Roslavļā, Krievijas impērijā – 1967. g. 10. novembrī Ņujorkā, ASV) – pianists, pedagogs, mūzikas kritiķis un dzejnieks.

Vsevolods Pastuhovs, pēc izcelšanās būdams muižnieks, no 1913. līdz 1917. gadam ir studējis Sanktpēterburgas Konservatorijas profesores Marijas Barinovas klavierspēles klasē. Līdzās tam jauneklis studēja arī Sanktpēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē (1914-1918).

Jaunības dienās, kas tika pavadītas Sanktpēterburgā, Vsevolods Pastuhovs bija ticies ar daudziem krievu poēzijas «Sudraba laikmeta» izcilākajiem dzejniekiem: Mihailu Kuzminu, Nikolaju Gumiļovu, Georgiju Ivanovu un citiem.

V. Pastuhova profesionālā karjera sākās neparasti grūtajos Pilsoņu kara apstākļos, kas tolaik izvērtās Krievijā. Dažus gadus nostrādādams Izglītības komisijas muzikālajā nodaļā, V. Pastuhovs saprata, ka ierēdņa darbs nebūt nav viņa dzīves aicinājums. Arī Pedagoģijas Akadēmijas lektora amats ne īpaši iedvesmoja talantīgo jauno cilvēku. Turklāt apkārtējie sadzīves apstākļi – lielinieku izsauktais bads un vispārējais ekonomiskais sabrukums – nebūt neveicināja radošās personības izpausmes gan mūzikas, gan poēzijas sfērā. 1921. gadā V. Pastuhovs pieņēma lēmumu izceļot no Padomju Krievijas uz Latviju.

Sākumā Vsevolods Pastuhovs dzīvoja Mītavā (Jelgavā), pēc tam – Rīgā. No 1921. līdz 1924. gadam viņš bija Jelgavas Tautas konservatorijas klavierspēles pedagogs un paralēli tam – no 1921. līdz 1922. gadam viņš pasniedza Rīgas 1. mūzikas institūtā.

Drīzumā V. Pastuhovs atvēra Rīgā pats savu mūzikas studiju, kurā viņš vadīja klavierspēles stundas. Pastuhova klavierspēles mākslas pasniegšanas principi tika atzīti Rīgā, jo pie viņa varēja iegūt labu klavierspēles skolu un apgūt teicamu izpildīšanas tehnikas metodiku, pie tam papildus studijā tika pasniegti arī teorētiskie mācību priekšmeti, kas netika darīts daudzās citās privātajās mūzikas studijās. Šāda pasniegšanas metodika nodrošināja daudz pilnīgāku un pamatīgāku muzikālo izglītību. V. Pastuhova mūzikas studija bija ļoti populāra Rīgā. Kopš 1940. gada V. Pastuhovs lasīja lekcijas arī Latvijas Konservatorijā.

Cita visai svarīga mūziķa darbības sfēra bija viņa publikācijas laikrakstā «Segodņa» (1934.-1940. g.): viņš aktīvi strādāja kā mūzikas kritiķis. Šo darbību viņš turpināja arī 1940. gadā, sadarbojoties ar laikrakstu «Trudovaja gazeta». Viņš rakstīja pilsētas koncertu recenzijas, tādā veidā veidojot publikas muzikālo gaumi. V. Pastuhova spriedumi un vērtējumi allaž bija ne tikai argumentēti un objektīvi, bet arī visai tēlaini. Par piemēru tam varētu kalpot fragments no recenzijas operas izrādei, kas notika diriģenta Leo Bleha vadībā: «...Viņš ir spējīgs panākt gaisīgu orķestra piano [..] Visas operdziedātāju balsis ir izlīdzinātas pēc to skanīguma. Kad orķestri vada Leo Blehs, viņš prot ar nemanāmu rokas kustību pieklusināt orķestra skanīgumu vai ar instrumentālu pavadību atbalstīt operdziedātāju vokālā izpildījuma pastiprināšanos...» (V. Pastuhovs. «Segodņa večerom», 28.01.1938).

Vēl kāda ārkārtīgi svarīga V. Pastuhova radošās darbības sfēra bija uzstāšanās ar publiskiem koncertiem. Kā pianists solists Vsevolods Pastuhovs bija iemantojis Rīgas publikas atzinību. Parasti katru gadu viņš uzstājās, sniedzot divus trīs koncertus un izpildot plašas programmas, kurās ietilpa dažādu laikmetu komponistu skaņdarbi. Koncertprogrammu repertuārs bija ļoti daudzveidīgs, jo tajā ietilpa šādu komponistu muzikālie skaņdarbi – no Ramo līdz Ravēlam, no Šopēna līdz Vāgneram.

Vsevolods Pastuhovs devās viesizrādēs arī ārpus Latvijas robežām. Par piemēru tam, lūk, kā tika anonsēts kāds V. Pastuhova kārtējais koncerts, kas notika Rīgā 1925. gadā: «11. novembrī Latvijas Konservatorijas zālē pazīstamais pianists V. Pastuhovs sniedz savu «klavierabendu». Nesen V. Pastuhovs ir atgriezies no viesizrādēm Somijā, kur viņš piedalījās simfoniskajos koncertos, un zviedru un somu prese vienbalsīgi atzina viņu par vienu no visizsmalcinātākajiem Šopēna skaņdarbu izpildītājiem.» («Segodņa»: 6.11.1925.).

Otrā pasaules kara nobeiguma laikposmā, Sarkanajai armijai tuvojoties, Vsevolods Pastuhovs evakuējās no Latvijas uz Rietumiem. Kopš 1945. gada viņš dzīvoja Rietumvācijā, Minhenē; šeit viņš turpināja koncertdarbību. Pēc pieciem gadiem viņš pārcēlās uz dzīvi ASV un kopš 1949. gada viņš dzīvoja nelielā pilsētā, kas atradās netālu no Ņujorkas.

Kopā ar savu otro dzīvesbiedri (pirmā sieva bija mirusi) Vsevolods Pastuhovs dzīvoja Duglastonas pilsētiņā pie Ņujorkas. Mūziķis un mūzikas kritiķis, kas no dabas bija apdāvināts arī ar dzejnieka talantu, viņš bija žurnāla „Mēģinājumi” («Опыты») (1953.-54. g.) līdzredaktors un piedalījās dzejas almanahā „Gaisa ceļi” («Воздушные пути») (1960.- 67. g.).

Vēl V. Pastuhovs aktīvi piedalījās emigrantu sabiedriskajā dzīvē – viņš bija demokrātiski noskaņoto krievu emigrantu pulciņa «Liga» loceklis.

Vsevoloda Pastuhova daudzpusīgā apdāvinātība izpaudās ne tikai viņa sacerētajos dzejoļos, bet arī Pastuhova-mūziķa radošajā darbībā. Gandrīz vai visa sava radošā mūža laikā viņš aizrautīgi bija pasniedzis klavierspēles mākslu, darbojās kā mūzikas kritiķis un līdzās tam uzstājās arī kā pianists – pats ar savām soloprogrammām, izpildot dažādu laikmetu komponistu skaņdarbus.

Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

LVA, 1655. f, 1. apr., 90. l.;

LVVA, 2996. f., 1. apr., 4321. l.;

Вс. Пастухов. «А.К. Глазунов (К 75-летию со дня рождения)».[„A. K. Glazunovs (Veltīts 75. dzimšanas dienas atcerei)”.] «Трудовая газета», 1940, Nr.40, 12. lpp.

P.S. 1967. gadā neilgi pirms nāves iznāca Vsevoloda Pastuhova dzejoļu krājums „Trauslais lidojums”(«Хрупкий полет») (Ņujorka). V. Pastuhova dzejoļi tika iekļauti Vadima Kreida antoloģijā „Dzejoļos atgriezties Krievijā”(«Вернуться в Россию стихами») (Maskava, 1995.g.). Pēdējam V. Pastuhova dzejolim šajā krājumā nav norādīts nedz nosaukums, nedz sacerēšanas datums:

Сужается быстро дорога,

Вытягивается в нить,

В этом мире недоброго Бога

Недолго осталось жить.

Но полосы жесткого света

Мерещатся где-то во сне,

Превращаются в зов без ответа

Мечтания близкие мне.

Как воин с поля сраженья

Я ран губами коснусь...

Узнаю, что вечно круженье –

Я снова обратно вернусь.