Ženija Brūgāne

Ženija Brūgāne (Jevgeņija Kopteva; 1903. g. 17. novembrī Lomžā, Polijas Karālistē, Krievijas impērijā – 1985. g. 3. janvārī Rīgā, Latvijas PSR) – Latvijas arfiste un mūzikas pedagoģe

Jevgeņija Kopteva ir dzimusi nelielajā Lomžas pilsētiņā, kas atrodas Polijas teritorijā (tolaik Polija ietilpa Krievijas Impērijas sastāvā). Viņas tēvs Sergejs Koptevs bija šīs pilsētiņas gubernators, bet māte Jeļizaveta veltīja sevi divu bērnu – Vladimira un Jevgeņijas – audzināšanai. Kad Jevgeņija vēl bija bērns, tēvs atstāja dienestu un kopā ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Maskavu.

Jau agrīnājā bērnībā Jevgeņija demonstrēja teicamas muzikālās dotības un lielisku muzikālo dzirdi. 9 gadu vecumā viņu kā brīnumbērnu pieņēma Maskavas Konservatorijas jaunākās nodaļas arfas klasē. Tur viņa mācījās pie izcilās pedagoģes, profesores Marijas Korčinskas, pie kuras vēlāk mācījās arī ievērojamā Krievijas arfiste Vera Dulova. 1920. gadā, saņemdama diplomu pēc mācību Konservatorijā pabeigšanas, 17 gadu vecumā J. Kopteva laiku pa laikam uzstājās ar solokoncertiem. Pastāvīgo darbu savā specialitātē viņa atrada Kara simfoniskajā orķestrī, turpat Maskavā. Tomēr šis periods nebija ilgstošs: J. Koptevas dzīvē notika radikālas pārmaiņas.

Jevgeņijas vecākais brālis Vladimirs iepazīstināja māsu ar savu draugu būvinženieri, kuru sauca Artūrs Brūgāns. Pēc neilga laika Jevgeņija un Artūrs nolēma apprecēties, un 1920. gada rudenī viņi pārcēlās no revolūcijas un Pilsoņu kara izpostītās Krievijas uz Artūra dzimteni – Latviju. Sākumā jaunlaulātie dzīvoja Artūra vecāku lauku mājās netālu no Valkas, bet drīzumā pārcēlās uz Rīgu. Kopš tā laika visa izcilās arfistes radošā biogrāfija bija saistīta ar Latvijas galvaspilsētu, kur plašai publikai viņa kļuva pazīstama ar vārdu Ženija Brūgāne.

Par pirmo arfistes pastāvīgo darba vietu Latvijā kļuva Rīgas Dailes teātris, ko vadīja ievērojams latviešu režisors Eduards Smiļģis. 12 gadu laikā Ženija Brūgāne bija šā teātra muzikālās daļas vadītāja (1921-1933). Viņa piedalījās dramatiskajās izrādēs, spēlējot arfu vai klavieres, ar savu priekšnesumu muzikāli noformējot šīs izrādes un padarot tās pievilcīgākas skatītājiem un emocionālākas. Šai lietā viņai palīdzēja plaša erudīcija mūzikas literatūras jomā un lieliska atmiņa, kas deva viņai iespējas brīvi citēt klasiskos skaņdarbus. No otras puses, izrādes muzikālajā noformēšanā lielu lomu spēlēja arī prasme improvizēt, kas ļāva mūziķei pašai radīt kaut ko jaunu, kas bija nepieciešams kādām noteiktām vajadzībām un konkrētajiem lugas skatiem. Brīvi improvizēdama, mūziķe radīja oriģinālu muzikālo pavadījumu izrādei, līdzās tam atskaņojot arī skaņdarbus, kurus speciāli šim teātrim komponēja Dailes teātra muzikālais konsultants, komponists Burhards Sosārs.

Viens no pirmajiem Ženijas Brūgānes radošajiem darbiem Dailes teātrī bija V. Šekspīra lugas «Sapnis vasaras naktī» muzikālais noformējums - izrāde notika arfas, ko spēlēja Ž. Brūgāne, skaņu pavadībā. Lugas pirmizrāde notika 1922. gada 20. aprīlī.

Savu neordināro talantu, prasmi improvizēt Ženija Brūgāne lika lietā arī turpmāko gadu laikā (it īpaši 1950.-1960. gados), kad skatuves mākslinieci aicināja atskaņot muzikālos pavadījumus–ilustrācijas dažādiem dramatiskiem radioiestudējumiem.

Un tomēr viņa ļoti vēlējās strādāt orķestrī. Beidzot, 1933. gadā tāda iespēja mūziķei radās: Ženija Brūgāne, izturot konkursa pārbaudījumus, saņēma arfistes vietu Latvijas Radiofona (pēc tam – Radio) simfoniskajā orķestrī, kur strādāja no 1933. līdz 1978. gadam. Šā orķestra koncertprogrammas vienmēr bija daudzveidīgas, attiecīgi arī Ž. Brūgānes repertuārā bija daudz solo fragmentu no pasaules simfoniskās mūzikas mantojuma (piemēram, no N. Rimska-Korsakova «Šeherizādes», kadences no P. Čaikovska, L. Minkusa, A. Glazunova baletu svītām un daudz kas cits), kā arī no tā laika komponistu skaņdarbiem. Orķestra repertuārs pastāvīgi mainījās, tika papildināts un paplašināts, attiecīgas izmaiņas notika arī arfistes repertuārā. Ar Ž. Brūgānes vārdu, kā arī ar citu orķestra mūziķu vārdiem, ir saistīti daudzu latviešu komponistu simfonisko skaņdarbu pirmiestudējumi. Viņas arfas solo var dzirdēt, piemēram, slavenās Imanta Kalniņa 4. simfonijas ierakstā.

Jebkura mūzikas instrumenta skanējuma īpatnības un tembra daiļskanīgums ir atkarīgs no tā mūziķa meistarības, kas spēlē šo instrumentu. No tā ir atkarīgs arī visa orķestra priekšnesuma skanējums kopumā. Arfas izdotās melodijas, ko radīja Ženijas pirkstu pieskārieni stīgām, skanēja perfekti un neparasti skaisti. Dažbrīd arfistei nepietieka ar to vien, kas tika ierakstīts nošu partitūrā viņas iemīļotajai arfai, un mūziķe, pēc pašas apgalvojuma, bieži vien nemanāmi, skaņdarba izpildīšanas gaitā, pievienoja kaut kādas detaļas orķestra partijas mūzikai. Kā bērns viņa bija lepna un laimīga, ja diriģenti nedzirdēja (vai izlikās nedzirdām) viņas patvaļīgās rīcības radītās skaņas.

Par to, cik augsti tika vērtēta Ž. Brūgānes profesionālā meistarība un tas, ka viņa tik lieliski izprata visas arfas spēles nianses, liecina fakts, ka daudzi latviešu komponisti bieži ieklausījās viņas padomos un rekomendācijās, rakstīdami notis arfas partijām lielformāta skaņdarbos, un it īpaši, kad tika komponēti kamermūzikas skaņdarbi. Nereti mūziķe kļuva par jaunu mūzikas opusu pirmo izpildītāju Latvijā. Piemēram, 1938. gadā tieši viņa pirmoreiz atskaņoja Jāņa Ķepīša Koncertu arfai ar orķestri.

Daudzus gadus būdama orķestra sastāvā, arfiste uzstājās dažādu gan Latvijas diriģentu, gan viesdiriģentu vadībā. To vidū bija Jānis Mediņš, Leonīds Vīgners, Vasīlijs Sinaiskis, Māris Jansons, Arvīds Jansons, Kirils Kondrašins, Genādijs Roždestvenskis, Jurijs Simonovs un daudzi citi ievērojamie diriģēšanas meistari.

Savas radošās karjeras laikā Ženija Brūgāne laiku pa laikam uzstājās ar solokoncertiem un kā soliste piedalījās jaukta sastāva koncertos.

Vēl viena Ženijas Brūgānes darbības sfēra ir mūzikas pasniedzējas darbs. Tam viņa, būdama Latvijas Konservatorijas docente, pievērsās salīdzinoši īsā laika posmā – no 1940. līdz 1948. gadam. Iejūtīgā pedagoģe laipni un objektīvi izturējās pret savām audzēknēm, apmācot tās spēlēt arfu. Viņas mācekļu vidū bija arī pašas meitas - Tamāra un Inese, kuras turpmākajos gados kļuva par pazīstamām Latvijas arfistēm, un uzstājās, attiecīgi, Latvijas Nacionālās operas orķestrī un simfoniskajā orķestrī. Ž. Brūgānes audzēkņu vidū bija arī arfiste Ārija Buša, kura ilgus gadus spēlēja arfu Operetes teātra orķestrī, kā arī daudzas citas.

Ž. Brūgāne bija viena no talantīgākajām un spožākajām Latvijas skatuves māksliniecēm. Viņas arfas spēle atšķīrās ne tikai ar augstu profesionalitāti, bet tai piemita arī liela izpildījuma emocionalitāte. Arfistei bija raksturīga teicama arfas spēles tehnika, viņa izkopa sevī neparastu ansambļa saskaņas izjūtu, kas ir tik nepieciešama jebkuram mūziķim, spēlējot kolektīvā. Acīmredzot tādēļ ne tikai avīžu mūzikas kritiķi atzīmēja Brūgānes izpildījuma spožumu, bet kā augstas klases mūzikas izpildītāja viņa tika atzīta arī tuvāko kolēģu - mūziķu vidū. Par to liecina vārdi, kurus par viņu kādā privātajā sarunā teica izcilā Latvijas arfiste Varvara Kačalova: «Ženija Brūgāne bija pasaules mēroga arfiste.»

Nozīmīgs ir Ženijas Brūgānes ieguldījums mūzikā. Mūziķes no dabas dotais talants, kas tika savienots ar lielām darba spējām, prasme koncentrēties vajadzīgajā brīdī, viņas izpildījuma spožums un pārliecība uzstāšanās laikā, padarīja viņu par vienu no iecienītākajām Latvijas arfistēm. Arfiste spīdoši un pārliecinoši izpildīja simfonisko skaņdarbu solo fragmentus, viņas priekšnesumi allaž guva klausītāju atzinību.

20. gadsimta 60. gados ikrītu arfas skaņas, ko radīja Ženijas Brūgānes pirkstu pieskārieni stīgām, nonāca līdz simtiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, jo pirmajā programmā Latvijas Radio pārraižu translācija sākās, atskaņojot slavenās latviešu tautasdziesmas «Pūt, vējiņi!» melodiju, ko, spēlējot arfu, bija ierakstījusi Ženija Brūgāne. Tomēr ne jau viesiem radioklausītājiem bija pazīstams izpildītājas vārds.

Katram cilvēkam ir lemts iziet cauri pārbaudījumiem un nedienām, šādas nedienas bija piemeklējušas arī Ženiju Brūgāni. Un tikai mūziķis, kas pilnībā ir īstenojis savu radošo aicinājumu, profesionāli veltīdams sevi mūzikai, var tik mierīgi un atklāti pateikt, kā to bija teikusi kādā no intervijām savas 70. jubilejas priekšvakarā izcilā arfiste Ženija Brūgāne: «Arfa ir mana dzīve.»

P. S. Ženija Brūgāne faktiski kļuva par ievērojamu Latvijas mūziķu ģimenes ciltsmāti: viņas meita arfiste Tamāra Brūgāne-Buša daudzus gadus spēlēja arfu Latvijas Nacionālās operas orķestrī; otrā meita arfiste Inese Brūgāne spēlēja arfu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī; mazmeita (Tamāras meita), izcilā Latvijas flautiste Аgnese Ārgale (Buša) daudzu gadu laikā bija Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķe. 1978./1979. gada sezonā šīs muzikālās ģimenes triju paaudžu pārstāves – Ženija, Inese un Agnese – paspēja kopīgi uzstāties simfoniskajā orķestrī.