Viktors Kalnbērzs

Viktors Kalnbērzs (1928. g. 2. jūlijā Maskavā, Krievijas PFSR – 2021. g. 19. jūnijā, Rīgā, Latvijas Republikā) – izcils ārsts, ķirurgs ortopēds, akadēmiķis, Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas ZPI direktors (1959-1994). LR Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2000. g.), PSRS Sociālistiskā Darba Varonis (1988. g.). Pasaulslavens zinātnieks, Latvijas un padomju ķirurģijas leģenda.

Viktors Kalnbērzs ir dzimis ārstu ģimenē: tēvs – medicīnas ziņātnu doktors Konstantīns Kalnbērzs (08.08.1893–03.04.1960), māte – ārste Milda Kalnbērza (07.01.1895–02.07.1963); pēc savas izcelsmes abi vecāki ir nākuši no zemnieku ģimenēm, kuras 20. gadsimta sākumā bija spiestas izceļot no Latvijas un apmesties uz dzīvi Krievijā. Vecāki sastapušies Urālos, pēc tam absolvējuši Maskavas Universitātes Medicīnas fakultāti un strādājuši par ārstiem. 1940. gadā un pēc Otrā pasaules kara, 1944. gadā,  Kalnbērzi atgriezušies Latvijā. Tēvs līdz pat mūža pēdējai dienai strādājis Rīgas Medicīnas institūtā, māte – vadījusi ginekoloģijas nodaļu Rīgas 1. pilsētas slimnīcā.

1945. gadā Maskavā Viktors Kalnbērzs absolvējis vidusskolu ar zelta medaļu, pēc tam viņš studējis Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē, kuru ar izcilību absolvējis 1951. gadā. 

No 1951. līdz 1955. gadam V. Kalnbērzs strādājis par zinātnisko līdzstrādnieku Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas Zinātniski pētnieciskajā institūtā. 1959. gadā viņš iecelts par šā institūta direktoru un vadījis to līdz pat tā likvidācijai 1994. gadā  un pārveidošanai par valsts Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Līdztekus tam, V. Kalnbērzs strādājis Rīgas Medicīnas institūta (vēlāk – Latvijas Medicīnas akadēmija, Rīgas P. Stradiņa universitāte) Hospitālās ķirurģijas katedrā – sākumā par asistentu (1955-1959), pēc tam Traumatoloģijas, ortopēdijas un karalauka ķirurģijas katedrā viņš ieņēmis docenta, profesora akadēmisko amatu un katedras vadītāja amatu (1960-1994).

1958. gadā  Viktors Kalnbērzs sekmīgi aizstāvējis medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju, 1968. gadā – medicīnas zinātņu doktora disertāciju. 

1969. gadā V. Kalnbērzs ievēlēts par PSRS (patlaban - Krievijas) Medicīnas akadēmijas korespondētājlocekli, 1988. gadā – par šīs akadēmijas akadēmiķi.  

Kopš 1992. gada Kalnbērzs – Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis; kopš  2008. gada – Krievijas Pētera Zinātņu un Mākslas akadēmijas akadēmiķis. 1966. gadā viņam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā ārsta goda nosaukums; 1976. gadā – Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukums.  No 1962. līdz 1994. gadam viņš bija Latvijas Veselības ministrijas galvenais traumatologs ortopēds.

1988. gadā par lieliem nopelniem medicīnas zinātnes attīstībā un zinātniskā personāla sagatavošanā Viktoram Kalnbērzam piešķirts PSRS Sociālistiskā Darba Varoņa goda nosaukums, 2000. gadā akadēmiķis kļuvis par Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Viņš ir PSRS Valsts prēmijas laureāts (1986. g.), Latvijas PSR Valsts prēmijas  laureāts (1970. g.), akadēmiķa Paula Stradiņa prēmijas laureāts (2001. g.); 1978. un 1988. gadā saņēmis Latvijas Traumatologu un ortopēdu zinātniskās biedrības apbalvojumu Sudraba un Zelta skalpelis, bez tam viņš ir apbalvots ar daudzām zinātnisko organizāciju prēmijām un daudzu valstu ordeņiem un medaļām. V. Kalnbērzs ir Latvijas valsts Nopelniem bagātais (emeritus) zinātnieks (1999. g.).  

Akadēmiķa Kalnbērza zinātniskie darbi ir veltīti dažādiem ķirurģijas jautājumiem: vispārējā ķirurģija, traumatoloģija un ortopēdija, plastiskā, rekonstruktīvā un kosmētiskā (jeb estētiskā) ķirurģija. Viņš bija piedāvājis distrakcijas-kompresijas aparātu efektīvas konstrukcijas, jaunus osteosintēzes fiksatoru veidus un oriģinālu veidu, kā atjaunot zaudētus rokas pirkstus. 1970. gadā viņš pirmais Padomju Savienībā un piektais pasaulē bija veicis dzimuma maiņas operāciju (20 gadus šis fakts tika turēts noslēpumā); viņš izstrādājis falloprotezēšanas metodiku, kas sekmīgi tiek pielietota Lielbritānijā, ASV, Francijā, Vācijā, Zviedrijā un bijušās Padomju Savienības republikās. Izcilais ķirurgs bija operējis Lielbritānijā, Zviedrijā, Portugālē, Itālijā, Bulgārijā, Venecuēlā, Afganistānā, bijušās PSRS republikās un citur.

V. Kalnbērza radītā traumatologu un ortopēdu zinātniski praktiskā skola ir iemantojusi atzinību ne tikai Latvijā un bijušās Padomju Savienības republikās, bet arī daudzās ārvalstīs. Akadēmiķa vadībā tika sagatavotas un aizstāvētas 7 zinātņu doktora un 29 zinātņu kandidāta disertācijas.

Akadēmiķa Kalnbērza un viņa līdzstrādnieku izgudrotās locītavu un kaulu endoprotezēšanas konstrukcijas un plastiskās, rekonstruktīvās un kosmētiskās ķirurģijas ierīces, kā arī ieviestās ārstēšanas metodes ir aizsargātas ar autorapliecībām un daudzu valstu patentiem (Latvijas, ASV,  Zviedrijas, Vācijas, Lielbritānijas, Francijas, Šveices, Japānas). V. Kalnbērzs ir 90 izgudrojumu, 27 patentu un vairāk nekā 280 zinātnisko darbu autors, tajā skaitā divu mācību grāmatu: “Ķirurģiskās slimības” (latviešu valodā, 1974. g.) un “Diferenciālā diagnostika un iecirkņa ārsta prakse”/«Дифференциальная диагностика и практика участкового врача» (1985. g.). 

No 1969. līdz 1994. gadam V. Kalnbērzs bija Latvijas Traumatologu un ortopēdu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs. Viņš ir dažādu zinātnisko biedrību un asociāciju goda loceklis: Pasaules ortopēdu asociācijas īstenais loceklis (1969. g.), Moldovas, Ukrainas Traumatologu un ortopēdu zinātnisko biedrību goda loceklis (1978., 1983. g.); Ziemeļamērikas Traumas ķirurgu asociācijas goda loceklis (1987. g.), Venecuēlas Ortopēdu asociācijas goda loceklis (1989. g.), Latvijas, Lietuvas, Krievijas Traumatologu un ortopēdu asociācijas goda loceklis (1997., 2000., 2002. g.); Latvijas Gūžas un ceļa locītāvas endoprotezēšanas asociācijas un Baltijas valstu Sejas-žokļu un plastiskās ķirurģijas asociācijas loceklis (1998., 2002.g) u.c.

Viktors Kalnbērzs ir bijis Rīgas pilsētas padomes deputāts (1963-1967), Rīgas domes (2005-2009) un piecu padomju Latvijas un neatkarīgās Latvijas parlamentu – Latvijas PSR Augstākās Padomes (1975-1990), Latvijas Republikas Augstākās Padomes (1990-1993), Latvijas Republikas 6. Saeimas (1995-1998) – deputāts. Viņš ir firmas «Kalnbērzs» (1991. g.) dibinātājs; veselības fonda «Kalnbērzs» prezidents (1992. gadā šis fonds ir reģistrēts ASV, 1993. g. - Latvijā, 1995. g. - Baltkrievijā un 1996. g. – Moldovā).

Vaļas brīžos Viktora Kalnbērza aizraušanās ir fotografēšana un videofilmu izveide.  Šī aizraušanās palīdzējusi saglabāt viņa dzīves un darba vēsturiskos brīžus, kas kļuvuši par unikāla muzeja pamatu, kuru viņš ir dibinājis savās mājās. 

Akadēmiķis Kalnbērzs bijis četru kino-foto-video festivālu Rīgā (1974., 1976., 1980., 1986. g.) iniciators un organizators. 1974. gadā viņš saņēmis zelta medaļu un 1. pakāpes diplomu par kinofilmu, kuras tēma ir asinsvadu galu sašūsana kopā aksilārās artērijas bojājumu gadījumā; 1976. gadā saņēmis augstāko godalgu Zelta svečturis par filmu, kas stāsta par ķirurģisko kompresijas-distrakcijas aparātu un par mammoplastiku, un 1986. gadā – par filmu par gūžas locītavas endoprotezēšanu pēc A. Gerčeva; 1980. gadā - Sudraba svečturi par filmu, kas stāsta par kompresijas-distrakcijas osteosintēzes jaunajiem virzieniem.

V. Kalnbērza dzīvesbiedre - Rita Kukaine (1922. g. 9. novemrī Pēterpilī – 2011. g. 29. janvārī Rīgā) – virusoloģe un imunoloģe, ārste, profesore, Latvijas ZA akadēmiķe, 2010. gadā apbalvota ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni, 1979. gadā kļuvusi PSRS Valsts prēmijas laureāte. No 1951. līdz 1962. gadam Rita Kukaine bijusi Latvijas PSR ZA Mikrobioloģijas institūta direktora vietniece un no1962. līdz 1992. gadam šā institūta direktore; no 1952 līdz 1996. gadam – Integratīvās virusoloģijas laboratorijas vadītāja. R. Kukaines zinātniskie pamatpētījumi tika veltīti onkovīrusu morfoloģisko un bioķīmisko īpašību un organisma aizsardzības pret vīrusa infekciju dabisko mehānismu izpētei, kā arī interferona indukcijas iespējām. Ar viņas vārdu ir saistīti panākumi, kas gūti cīņā pret poliomielītu un dzīvās vakcīnas izveidē. 

Mediķu dinastija, kuras pamatlicēji ir V. Kalnbērza vecāki, turpinās jau trešajā un ceturtajā paaudzē. Trīs R. Kukaines un V. Kalnbērza bērni ir ārsti –

dēls Konstantīns Kalnbērzs (1950. g.) ir traumatologs ortopēds, plastiskais ķirurgs, profesors, habilitēts medicīnas zinātņu doktors, Endoprotezēšanas centra vadītājs;

meitas –  Maija Kalnbērza (1953. g.) ir ārste, medicīnas zinātņu doktore, kurai ir zinātniskie darbi mikrobioloģijas un virusoloģijas, asins pārliešanas jomā;

Inga Millere (1959. g.) ir psihoterapeite, medicīnas zinātņu doktore virusoloģijā, Rīgas P. Stradiņa universitātes profesore un fakultātes dekāne.

Viktoram Kalnbērzam ir piecas mazmeitas un viens mazdēls, četras mazmazmeitas un divi mazmazdēli. 

Plašsaziņas līdzekļos par šo slaveno zinātnieku un ārstu, kas ir kļuvis par Latvijas ķirurģijas leģendu, ir publicēts ne mazums apcerējumu un rakstu. 1978. gadā Rīgas Kinostudijā tika uzņemta dokumentālā filma “Sāpes” (rež. Biruta Veldre, operat. Ralfs Krūmiņš), kas stāsta par izcilo ķirurgu un viņa darbu. 

Pavisam nesen par akadēmiķi, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri V. Kalnbērzu tika uzņemta dokumentālā filma “VIP Ķirurgs” (rež. Brigita Eglīte, operat. Dainis Juraga, “V.V.M. studija”, 2015. g.). 

Izcilā ķirurga personībai ir veltītas nodaļas grāmatās un ir uzrakstītas grāmatas par viņu:

“100 Latvijas personību”/ Teksta aut. un sast.: Pēteris Apinis. Rīga: Nacionālais apgāds, 2006, 227 lpp.; 

А. Приедите. «Квадрат Виктора Калнберза»/ A. Priedīte. “Viktora Kalnbērza kvadrāts”. Rīga: Liesma, 1979. g.;  

Pēteris Apinis. “Viktors Kalnbērzs. Operējošs ķirurgs. 20. gadsimta otrā puse”. 2004, Rīga: Nacionālais apgāds, 303 lpp.   

Akadēmiķis V. Kalnbērzs krievu valodā uzrakstījis un 2013. gadā izdevis grāmatu «Мое время»/ “Mans laiks”. Tas ir unikāls izdevumus, 544 grāmatas lappusēs ir ievietoti materiāli, kurus viņš krājis visu savu mūžu – par dzīvi un darbu, par paveiktajām unikālām operācijām, par laiku, saviem skolotājiem, kolēģiem, ārstiem, atmiņas par tikšanās reizēm ar pazīstamajiem cilvēkiem – kosmonautiem, aktieriem, politiķiem. Grāmata ir dāsni ilustrēta ar fotoattēliem, kurus autors personīgi ir uzņēmis dažādos gados.  

Tekstu sagatavojusi Ērika Tjuņina

Informācijas avoti:

“100 Latvijas personību”/ Teksta aut. un sast.: Pēteris Apinis. – Rīga: Nacionālais apgāds, 2006, 227 lpp. ; 

В. Калнберз. «Мое время». (V. Kalnbērzs. «Mans laiks»). – Рига : Mеdicīnas apgāds, 2013, 544 lpp.;

Interneta avoti.