Vsevolods Češihins
Vsevolods Češihins (1865. g. 6./18. februārī Rīgā, Krievijas impērijas Vidzemes guberņā – 1934. g. 14. decembrī Ļeņingradā/ Sankrpēterburgā) – rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs, pedagogs, literatūras un mūzikas kritiķis.
Vsevolods Češihins ir dzimis laikraksta «Рижский Вестник» dibinātāja un redaktora Jevgrafa Češihina ģimenē. 1887. gadā Vsevolods absolvēja Sanktpēterburgas Universitātes Juridisko fakultāti. 1889. gadā viņš iestājās dienestā Rīgas Apgabala tiesā, kopš 1903. gada bija miertiesnesis, kopš 1906. g. - zvērināts advokāts.
Paralēli tam viņš aktīvi nodarbojās ar mūzikas un literatūras kritiķa darbu, publicēja rakstus laikrakstos „Rižskij Vestņik”, «Pribaltijskij ļistok», «Russkaja muzikaļnaja gazeta» un citos. Viņa apraksti tika publicēti ar pseidonīmiem: «Diletants», «Punkts un domu zīme» un citiem.
Dažus gadus viņš vadīja Rīgas dziedāšanas biedrību «Lado».
1898. gadā V. Češihins bija viens no Imperatora Krievu mūzikas biedrības (IKMB, krieviski – ИРМО) Rīgas nodaļas organizētājiem (kopš 1906. g. – šīs biedrības sekretārs). Viņš strādāja par pasniedzēju IKMB Rīgas skolā, kopš 1913. g. bija profesors. V. Češihins pasniedza mūzikas vēsturi, harmoniju un mūzikas teoriju.
No 1910. līdz 1913. gadam Vsevolods Češihins bija dziedāšanas un deklamācijas biedrības «Bajan» Rīgā priekšsēdētājs un goda loceklis. 1913. gadā viņš sastādīja un izdeva detalizētu biedrības darbības pārskatu par tās darbību 50 gadu pastāvēšanas laikā (1863-1913).
Vsevolodam Češihinam nebija sistemātiskas profesionālās izglītības mūzikas jomā, tomēr viņš visu savu mūžu aizrautīgi studēja mūzikas mākslas teoriju. Viņam piemita unikālas enciklopēdiskas zināšanas, vismaz, mūzikas mākslas jomā. V. Češihins bija īstens mūzikas propagandētājs un tautas apgaismotājs, par ko liecina viņa darbības veidi: viņš piedalījās koncertos kā pianists un lektors; rakstīja aprakstus Brokhauza-Jefrona (Pēterburgā) un Granata (Maskavā) enciklopēdiskajām vārdnīcām; vesela virkne V. Češihina aprakstu un grāmatu ir domāta plašai publikai, tostarp, izdevums «Краткие либретто» („Saīsinātie libreti”), kurā tiek izklāstīts populāro operu no krievu teātru repertuāra saturs.
Pats kapitālākais Vsevoloda Češihina darbs «История русской оперы» („Krievu operas vēsture”) nebija guvis atzinību laikabiedru mūzikas zinātnieku vidū, viņi piedēvēja autoram reālās mūzikas vēstures panorāmas sagrozīšanu.
V. Češihins bija pārliecināts veģetārietis, par ko liecina vesela virkne rakstu, kar tika publicēti laikrakstā «Russkaja muzikaļnaja gazeta». Viņš pārtulkoja Vāgnera operu «Tristans un Izolde» un «Parsifāls» libretu tekstus krievu valodā, lai tās varētu iestudēt Krievijas teātros.
No citas puses – viņš augsti vērtēja slavenā krievu komponista P. Čaikovska daiļradi un uzstājās par krievu tautas mūzikas mākslas saglabāšanu, par ko liecina viņa sabiedriskā darbība mūzikas jomā, kas norisinājās Rīgā.
Vsevolods Češihins nodarbojās ar literāro darbību, sacerēja dzejoļus. 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, viņš evakuējās no Rīgas un dzīvoja Krievijā.
Sacerējumi:
Отголоски оперы и концерта. Заметки музыкального литератора (1888–1895). (Operas un koncerta atbalsis. Mūzikas literāta piezīmes (1888-1895)) С.-Петербург, 1896;
История русской оперы. (Krievu operas vēsture.) Москва–Лейпциг, 1905;
Краткие либретто. Содержание 150 опер современного репертуара. (Saīsinātie libreti. Mūsdienu repertuāra 150 operu saturs.) Рига, 1915;
Стихи. (Dzejoļi.)1887-1893. Рига, 1894;
Поэма "Бетховен" (Poēma „Bēthovens”.);
П. Чайковский. Oпыт характеристики. (P. Čaikovskis. Raksturojuma mēģinājums.) Рига, 1893;
Жуковский, как переводчик Шиллера. (Žukovskis kā Šillera atdzejotājs.) С.- Петербург, 1895;
Современное общество в произведениях Боборыкина и Чехова. (Mūsdienu sabiedrība Boborikina un Čehova sacerējumos.) Одесса, 1899;
Пушкин и Мицкевич. Литературная параллель. (Puškins un Mickēvičs. Literārā paralēle.) Одесса, 1899.
Marina Mihaileca
Ilustrācijas tēmai
