Sofija Maslovska

Sofija (Sofja) Maslovska (1883. g. 9./21. jūnijā Maskavas guberņas Podsolņečnaja sādžā/ pēc citiem datiem – 1885. gadā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1953. g. 19. maijā Ļeņingradā/ patlaban Sanktpēterburga/, Krievijas PFSR) – operas režisore, pedagoģe un operas dziedātāja (mecosoprāns). Uzvedusi vairāk nekā 100 operas, dažas no tām arī Rīgā.

Sofija Maslovska ir dzimusi virsnieka, kara vēsturnieka profesora Dmitrija Maslovska ģimenē.
No 1903. līdz 1908. gadam S. Maslovska vokālās mākslas virsotnes apguva Pēterburgas Konservatorijā, Jeļenas Serno-Solovjevičas klasē.

Pēc tam neilgu laiku viņa dziedāja uz privātoperas skatuves Pēterburgā. No 1909. līdz 1912. gadam jaunā dziedātāja pilnveidoja skatuves mākslas iemaņas Pēterburgas Teātra skolā, un pēc tam, jau kā dramatiskā aktrise, strādāja Pēterburgas Aleksandra teātrī.

Pieaugot radošajai meistarībai, nostiprinājās Maslovskas interese par režijas darbu: labi pārzinādama dramatisko un operas aktieru praktiskās zināšanas, viņa sāka strādāt par režisora palīdzi Pēterburgas Muzikālās drāmas teātrī, no 1912. gada operas uzvedumus sākot veidot patstāvīgi.

1924. gadā Maslovsku uzaicināja par režisori Latvijas Nacionālajā operā. Rīgā viņa nostrādāja divas sezonas (paralēli ar citiem režisoriem). Ignorējot iestudējumu pietiekoši labos rezultātus, līgums ar S. Maslovsku 1926. gadā netika pagarināts, un viņa atgriezās dzimtenē - Krievijā.

No 1934. līdz 1939. gadam strādāja Harkovā, bija Permas un Sverdlovskas Operteātru režisore, 1957. gadā no jauna atgriezās Harkovā. S. Maslovska bija pirmā sieviete – režisore Krievijas operā. Viņa iesaistījās arī pedagoģiskajā darbībā Petrogradas, Maskavas un Harkovas konservatorijās. Kopš 1934. gada - PSRS Nopelniem bagātā skatuves māksliniece. 

Latvijas Nacionālajā operā S. Maslovska strādāja līdztekus režisoram P. Meļņikovam: 1925. gada aprīļa beigās rampas gaismu ieraudzīja viņas veidotais Dž. Pučini „Madame Butterfly” uzvedums. Kritika par režisores veikumu izteicās diezgan pozitīvi: „Nevar apgalvot, ka darbs būtu īpaši jauns un oriģināls, taču rezultāts ir vairāk nekā apmierinošs.” (Jānis Cīrulis, 1925. gada 1. maijā).

Atjaunotais P. Čaikovska „Pīķa dāmas" uzvedums notika nedaudz ātrāk – 1925. gada 22. februārī. Režisores darbs tika atzīts par ļoti labu. Kritiķi atzīmēja: Maslovska ir izcila masu skatu meistare, ko viņa arī apliecināja šajā darbā – masu skati ir ļoti vitāli un iespaidīgi.

Un tomēr, pēc Nacionālās operas direkcijas ieskatiem, S. Maslovskas kā režisores devums nebija pietiekoši iespaidīgs un oriģināls. Ignorējot iestudējumu pietiekoši labos rezultātus, īgums ar S. Maslovsku 1926. gadā netika pagarināts, un viņa atgriezās dzimtenē.

Sofija Maslovska ir mirusi 1953. g. 19. maijā Ļeņingradā, apbedīta Krasņeņkajas kapsētā (šī kapsēta atrodas Sanktpēterburgas Kirova rajonā).

S. Maslovskas režijas Latvijas Nacionālajā operā: 

1925. gada janvāris – P. Čaikovska "Pīķa dāma”. 

1925. gada maijs – Dž. Pučini „Madame Butterfly” (kopīgi ar diriģentu J. Mediņu un scenogrāfu E. Vītolu).

1925. gada septembris – E. d’Albēra „Aklās acis” (kopā ar diriģentu T. Reiteru un scenogrāfu J. Kugu).

1926. gada februāris – А. Тоma „Minjona” (kopā ar diriģentu T. Reiteru un scenogrāfu E. Vītolu).

Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

Левик С. Ю. Записки оперного певца. 2-е изд. – Москва, 1962. С. 592—593;

Ilustrēts Žurnāls, 1925. g. 03.01

LVA, 265. f.,  2. apr., 58. lieta.