Natālija Irecka-Akceri
Natālija Irecka-Akceri (1874. g. 23. martā / 4. aprīlī (pēc citiem datiem – 1879. g.) Baku, Krievijas impērijā – 1940. g. 3. jūlijā Rīgā, Latvijas Republikā) – operdziedātāja un
kamerdziedātāja (liriskais koloratūrsoprāns) un vokālās mākslas
pedagoģe.
1889. gadā Konstantīns Ireckis sūtījis savu meitu Natāliju mācīties uz Sanktpēterburgu, kur meita atrastos viņa māsas – pazīstamās operdziedātājas un Konservatorijas pedagoģes, arī Natālijas Ireckas, uzraudzībā. Vēl dzīvodama Baku, kur viņa ir dzimusi un uzaugusi, Natālija-jaunākā demonstrēja izcilas dotības un tieksmi nodarboties ar mūziku, tādēļ viņa devās uz Krievijas galvaspilsētu apgūt tieši mūzikas mākslu. Viņa iestājās Sanktpēterburgas Konservatorijas profesores Sofijas Malozjomovas klavierspēles klasē, bet vokālās mākslas klasē viņa studēja pie savas tēvamāsas.
1900. gadā absolvējot Konservatorijas kursu, jaunā operdziedātāja devās uz Milānu, kur viņa triju nākamo gadu laikā pilnveidoja savu vokālo mākslu pie neatkārtojamās Dezirē Arto (1900.-1903. gadā).
Pēc atgriešanās Krievijā Natālija Irecka tika pieņemta Maskavas Lielā teātra operas trupā. Viņa debitēja, izpildot Džuljetas operas partiju Š. Guno operā „Romeo un Džuljeta”. Toties jau nākamajā sezonā Natālija Irecka uzstājās Sanktpēterburgas «Jaunajā operā», kur turpmako gadu laikā izpildīja šādas operu partijas: Ludmilas, Marfas, Sniegbaltītes, Rozīnas, Džildas, Lakmē, Mizetas, Manonas, Mikaelas partijas. Dziedātājas daiļskanīgā balss, lieliskā vokālā skola un pārdomātā aktierspēle ļāva viņai iegūt lielu atzinību Pēterburgas mūzikas mīļu aprindās. Operdziedātājas muzikālās intereses bija visai daudzpusīgas un repertuārs ļoti plašs, viņa lieliski izpildīja ne tikai opermūzikas priekšnesumus, bet arī kamermūzikas skaņdarbus.
Tā nu sanāca, ka vienā un tanī pašā pilsētā, ar vienu un to pašu vārdu un uzvārdu uzstājās divas ievērojamas operdziedātājas. Kā tad varētu dot iespēju plašai publikai saprast, par kuru no viņām ir runa konkrētajā situācijā? Tika atrasta vienkārša un asprātīga izeja: Natālija-vecākā, kā iepriekš tas bijis, palika par Irecku, bet Natālija-jaunākā pievienoja savam pamatuzvārdam anagrammu un kļuva par Irecku-Akceri (Ирецкая-Акцери).
Natālijas Ireckas-Akceri autoritāte bija ļoti augsta – gan skatuves mākslinieku, gan pedagogu aprindās. Ne velti 1910. gadā viņa tika uzaicināta strādāt uz Sanktpēterburgas Konservatoriju, kur nostrādāja 13 gadus (no 1910. līdz 1923. gadam): sākumā viņa bija pasniedzēja, kopš 1913. gada – vecākā pasniedzēja, bet 1917. gadā tika ievēlēta par Konservatorijas profesori. Viņas profesionālismu augsti vērtēja direktors Aleksandrs Glazunovs. Pēc viņa lūguma Natālija Irecka-Akceri kļuva par vokālās izglītības programmas PSRS konservatorijām autori un izstrādātāju. Pēc šī darba pabeigšanas 1923. gada rudenī profesore Irecka-Akceri lūdza piešķirt viņai 8 mēnešu garu atvaļinājumu - vienam mācību gadam, un aizbrauca uz ārzemēm, kā pati paskaidroja, ārstēties. Pēterpilī viņa vairs tā arī neatgriezās, bet devās uz Franciju, kur veica neizdevušos mēģinājumu iekārtoties darbā Parīzes Krievu konservatorijā.
1924. gada beigās pēc savas bijušās Pēterpils Konservatorijas audzēknes А. Valmanes-Krūmiņas piedāvājuma, profesore Irecka-Akceri pārcēlās uz Rīgu. Saņemdama personas apliecību Latvijā, viņa tīšuprāt norādīja nepareizu dzimšanas datumu – 1879. gadu, padarīdama sevi par 5 gadiem jaunāku. Iepazīstoties ar arhīva dokumentu saturu, var secināt, ka pēc gada, 1925. gada decembrī, Natālija Irecka apprecējās. Par šo viņas dzīves pusi gandrīz vai nekas nav zināms. Vienīgi tie paši arhīva dokumenti ļauj konstatēt, ka 1932. gadā Natālija Irecka un Emīls Godiņš šo laulību izšķīra...
Savas darbības sākumā Rīgā operdziedātāja un profesore pasniedza A. Valmanes-Krūmiņas privātajā vokālās mākslas studijā, taču šis darbs daudzu iemeslu dēļ Irecku-Akceri neapmierināja. Studijas vadība uzskatīja, ka tās uzdevums ir apmācīt vokālai mākslai plašu interesentu loku, bet profesore Irecka centās veltīt sevi topošo profesionālo dziedātāju apmācībai. Vislabāk viņas radošajām iecerēm bija piemērota pedagoģiskā darbība Jelgavas Tautas konservatorijā, kur viņai, pēc viņas pašas apgalvojuma, palīdzēja viņas Pēterburgas laiku audzēkne Ņina Kariusa, kura pati vēlāk kļuva par lielisku operdziedātāju un pedagoģi. Uz neilgu laiku N. Irecka pieņēma arī Eduarda Smiļģa piedāvājumu nodarboties ar latviešu Dailes teātra aktieru balsu izkopšanu.
Pēc dažiem gadiem Natālija Irecka nodibināja Rīga pati savu vokālās mākslas studiju. Katru gadu to apmeklēja 40-45 audzēknes. Šie skaitļi liecina gan par pašas pedagoģes popularitāti, gan par modi ņemt dziedāšanas stundas, kas 1930. gados bija vērojama Rīgā, kaut gan tajos laikos pilsētā bija ne mazums augsti profesionālu vokālās mākslas pedagogu.
Natālijas Ireckas skolai bija sava emblēma - lidojošie gulbji, kas knābjos nes nošu rindiņu ar latīņu uzrakstu: “Concordia omnia facit”.
Audzēknes apmeklēja divas mācību stundas nedēļā, katra ilga 30 minūtes, tas nozīmē, ka profesores Ireckas darba grafiks bija visai saspringts. Taisnīguma labad derētu piezīmēt, ka arī pašas studijā profesores darbībai traucēja tā pati problēma – audzēkņu atlases tiesības viņai bija visai ierobežotas: jo viņai, tāpat kā pārējiem cilvēkiem, nācās domāt par dienišķo maizi, bet audzēkņu maksa par stundām kļuva par profesores vienīgo ienākumu avotu.
Savas pedagoģiskās darbības gados Natālija Irecka izstrādāja striktus apmācības principus un no tiem nekad neatkāpās: viņa panāca savu audzēkņu dziedāšanas manieres nosvērtību, līdzenu balss skanējumu un vokālās izpausmes brīvību; pamatīgi un līdz pilnībai izkopa izpildīšanas tehnikas ritmiskās un dinamiskās puses; panāca skaidru dikciju visās valodās, kurās vien tiek izpildīti priekšnesumi; ļoti vērīgi izturējās pret skaņdarbu atlasi saviem audzēkņiem. Tieši tādēļ gadu no gada pēc Ireckas studijas audzēkņu atskaites koncertiem, netkarīgi no viņu apdāvinātības pakāpes, kritiķi atzīmēja, ka visām dziedātājām piemīt laba vokālās mākslas tehnika. N. Ireckai viņas darbā palīdzēja augsti profesionāli un pacietīgi koncertmeistari – pianisti J. Suhovs un B. Demants.
Natālijas Ireckas pedagoģiskā darbība Rīgā bija visai ievērojama un nozīmīga, jo viņa apmācīja dziedāšanas prasmei topošās Latvijas dziedātājas, kā arī konsultēja profesionālos skatuves māksliniekus laikposmā, kad tie sagatavoja operu partijas un koncertprogrammas.
Natālija Irecka-Akceri mirusi Rīgā 1940. gada 3. jūlijā. Apbedīta Pokrova kapos.
Pusgadu pēc Natālijas Ireckas nāves, 1941. gada 5. janvārī, nelaiķes bijušie kolēģi un audzēkņi sarīkoja Latvijas Konservatorijā koncertu, kas veltīts izcilās krievu operdziedātājas un pedagoģes gaišajai piemiņai.
N. Ireckas audzēkņu vidū Latvijā ir Herta Lūse, Latvijas Nacionālās operas soliste; Taīsija Trifonova-Vasjkova, koncertdziedātāja un pedagoģe.
Marina Mihaileca
Informācijas avoti:
LVA, 2996. f., 8. apr., 3268. l.
Пружанский А.М. Отечественные певцы. (Tēvijas dziedātāji) 1750-1917: Часть 1. – Москва. Сов. комп. 1991. 17. lpp.;
Левик С. Записки оперного певца (Operdziedātāja piezīmes), 437., 633. lpp.;
Ireckas piemiņai veltīts koncerts. – «Padomju Latvija», 1941. g. 30. janvāris.
Ilustrācijas tēmai
