Dmitrijs Smirnovs
Dmitrijs Smirnovs (1882. g. 19. novembrī Maskavā, Krievijas impēijā – 1944. g. 27. aprīlī Rīgā, Ostlandē / Latvijā) – izcilais operdziedātājs (tenors).
Jaunībā Dmitrijs Smirnovs privāti ņēma vokālās mākslas stundas pie pazīstamiem krievu pedagogiem, kuri sagatavoja viņu iestājeksāmeniem Maskavas Muzikāli dramatiskajā skolā, ko viņš absolvēja 1903. gadā. Smirnova debija uz operas skatuves arī notika tieši tad, 1903. gadā, Maskavas teātrī «Ermitaž», slavenā mecenāta S. Mamontova trupā. Vienas sezonas laikā, pēc viņa paša vārdiem, operdziedātājs sagatavoja un izpildīja šajā teātrī 13 operu partijas!
Pēc gada D. Smirnovs izturēja milzīgu konkursu un kļuva par Maskavas Lielā teātra operas trupas solistu. Viņa repertuārā parādījās Jonteka, Bojana, Hercoga, Ļenska, Nadira, Alfrēdo operu partijas. Pēc tam viņš tika aicināts uzstāties Sanktpēterburgas Marijas (Мариинский) Operas teātrī. Krievijas galvaspilsētās viņa slava konkurēja ar slavenā krievu tenora Leonīda Sobinova slavu (Sobinovs bija 10 gadus vecāks par Smirnovu).
Kopš 1907. gada Dm. Smirnovs ar lieliem panākumiem dziedāja Djagiļeva Krievu Sezonās Parīzē, izpildot vadošās tenora partijas krievu komponistu operās. To skaitā bija šādas operu partijas: Viltvārdis Dmitrijs, Vladimirs Igorevičs, Kņazs un citas. Šīs uzstāšanās nesa operdziedātājam pasaules slavu un viņa priekšā pavērās ceļš uz pasaules slaveno operas teātru skatuvēm.
Operdziedātājs tika dēvēts par īsteno bel canto meistaru, viņš izcēlās ar virtuozu vokālo tehniku, nevainojamu kantilēnu, balss pilnskanīgumu un spēju bezgalīgi ilgi turēt elpu. Dmitrija Smirnova talanta uzplaukuma gados, kad viņš atradās slavas zenītā, krievu operdziedātājs bieži ticis salīdzināts ar lielisko itāliešu operdziedātāju Enrike Karuzo. Nereti šis salīdzinājums bijis par labu Smirnovam: īpaši tajā laikā, kad abi operdziedātāji paralēli uzstājās Ņujorkas Metropoliten Operā (1910-1912).
Papildus perfektām vokālajām dotībām, Dmitrijs Smirnovs bija ļoti glīts vīrietis, operdziedātāja skatuviskais veidols bija neparasti spilgts: viņš bija gara auguma un proporcionālas miesas uzbūves. Dm. Smirnovam bija izteiksmīgi sejas vaibsti, uzstāšanās laikā operdziedātāja acis staroja, jo viņš bija iedvesmas pārņemts.
Būdams Imperatora Krievu teātru solists, Dmitrijs Smirnovs piedalījās viesizrādēs daudzās Krievijas Impērijas lielpilsētās: Tiflisā (Tbilisi) un Baku, Harkovā un Kijevā, kā arī Sibīrijas un Tālo Austrumu pilsētās.
Pirmās operdziedātāja viesizrādes Rīgā notika 1904. gadā. Pēc tam rīdzinieki varēja atkal klausīties viņu tikai pēc 16 gadiem. Šajā laikā Dmitrijs Smirnovs no talantīgā operdziedātāja iesācēja pārvērtās par pasaules mēroga slavenību.
1920. gadā viņš emigrēja no Padomju Krievijas un ar viesizrādēm apbraukāja gandrīz vai visu pasauli – uzstājās Ēģiptē, Palestīnā, Sīrijā, Turcijā, Grieķijā, Bulgārijā, Dienvidslāvijā, Rietumeiropas un Skandināvijas valstīs, ASV. Dm. Smirnovs viesojās arī Baltijas valstīs, to starpā Latvijā – dziedāja Latvijas Nacionālajā operā un uzstājās ar solokoncertiem. Viņa uzstāšanās laikā zāle bija allaž pārpildīta. Plašsaziņas līdzekļi publicēja jūsmīgas atsauksmes par viņa vieskoncertiem. Rīdziniekus vienmēr fascinēja operdziedātāja artistiskums, balss daiļskanīgums, satriecoši perfektā vokālā tehnika un neparasti skaidrā dikcija.
Starp citu, Dmitrijs Smirnovs bija to nedaudzo emigrantu vidū, kuriem nebija liegts doties viesizrādēs uz PSRS. 1926.—1930. gados viņš ikgadu kopā ar dzīvesbiedri, operdziedātāju Lidiju Maļcevu uzstājās Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā, Tbilisi, Sverdlovskā, Odesā, Baku un citās pilsētās, kur dziedāja operās un koncertos.
1930. gados, apbraukājot ar viesizrādēm pasauli, Dmitrijs Smirnovs allaž atgriezās Londonā, jo tieši šo pilsētu krievu emigrants bija izvēlējies sev par pastāvīgo dzīves vietu. Tā tas bija līdz pat 1937. gadam, kad Londonā pēc aklās zarnas operācijas nomira viņa sieva, lieliskā krievu operdziedātāja Lidija Smirnova-Maļceva.
Atraitnis apbedīja nelaiķi Pečoros, un, ārkārtīgi smagi pārdzīvodams pēc šī zaudējuma, pats pārcēlās dzīvot uz Igauniju, uz kādu laiku pārtraukdams dziedāt. Tikai nākamajā gadā viņš pakāpeniski sāka atgriezties koncertestrādē un pie aktīvas radošās dzīves. Viņš dzīvoja Tallinā, dziedāja teātrī «Estonia», uzstājās ar koncertiem, nodarbojās arī ar pedagoģisko darbu. Dažas reizes operdziedātājs atbrauca viesizrādēs uz Latviju.
1940. gada sākumā Dm. Smirnovs kopā ar jauno sievu Ņinu Golubevu (Smirnovu) pārcēlās uz pastāvīgo dzīvi Rīgā. Latvijas galvaspilsētā viņš vadīja vokālo studiju, pie viņa konsultējās arī daudzi profesionālie operdziedātāji: kā vokālās mākslas pedagogs Smirnovs bija neparasti populārs Rīgā. Viņš bija veicis dažus audio ierakstus studijā “Bellaccord” (ierakstījis Hozē āriju no Ž. Bizē operas «Karmena» un Lioneļa āriju no F. Flotova operas „Marta”).
Dmitrijs Smirnovs tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta operdziedātājiem. Viņam bija ļoti plaša diapazona, spēcīga balss, kuras tembrs pārsteidza ar savu neparasto tonalitāti. Viņš pilnībā pārvaldīja bel cantо mākslas noslēpumus. Operdziedātāja aktierspēlei bija raksturīgs spožs artistiskums un dramatisks temperaments. Laikabiedri – operas mākslas cienītāji, uzskatīja, ka viņam īpaši tuvas bija liriskās operu partijas, izpildot kuras, viņš allaž demonstrēja sava talanta spīdošās šķautnes – tās bija Ļenska, Hercoga, Alfrēdo, Vertera, Fausta, Rūdolfa un Nadira partijas. Smirnovs dziedāja arī dramatiskās operu partijas – viņa repertuārā bija Viltvārdis, Germans, Hozē, Kanio, Loengrīns. Operdziedātāja koncertu repertuāra ietilpa ļoti daudz tehniski sarežģītu, virtuozu vokālo skaņdarbu. Dm. Smirnovs kļuva plaši populārs arī kā neparasti smalkjūtīgs krievu komponistu romanču izpildītājs interpretātājs. Īpaši augsti publika vērtēja P. Čaikovska, S. Rahmaņinova, N. Rimska-Korsakova un A. Grečaņinova romances Dm. Smirnova izpildījumā. .
Dmitrijs Smirnovs ir apbedīts Pokrova kapos Rīgā.
Operu partijas:
Viesis no Indijas (operā „Sadko”), Kņazs ( operā „Nāra”), Ļevko (operā „Maija nakts”), Viltvārdis (operā «Boriss Godunovs»), Ļenskis ( operā «Jevgeņijs Oņegins»), Germans (operā „Pīķa dāma”), Hercogs (operā „Rigoleto”,) Hozē (operā „Karmena”), Nadirs (operā «Pērļu meklētāji»), Rūdolfs ( operā „Bohēma”), Almaviva ( operā „Seviljas bārddzinis”), Kavaradosi (operā «Toska»), Alfrēdo ( operā «Traviata») un daudzas citas.
Dmitrija Smirnova viesizrādes Rīgā:
1921. g. 17.12. – 25.12. – Hercogs operā «Rigoleto»; 3 koncerti;
1924. g. 17.09. – 09.10. – Kavaradosi operā «Toska»; Hercogs operā «Rigoleto» –30.09. un 04.10.;
Rauls operā «Hugenoti» – 7. okt. ; 1 koncerts – 17. sept.;
1926. g. 15.02. - 22.03. – 2 koncerti un Rauls operā «Hugenoti»;
1926. g. 12. novembrī – Hercogs operā «Rigoleto» un 14. novembrī – Alfrēdo operā «Traviata»;
1927. g. 23.11. – 2.12. – operā «Verters»; 1 koncerts;
1929. g. 15.02. – Germans operā «Pīķa dāma»; 21.02. – Džeralds operā «Lakmē»; 23.02. – Hercogs operā
«Rigoleto»; 26.02. – Alfrēdo operā «Traviata»; 5.03. – operā «Loengrīns»;
1934. g. 30.11. – koncerts Latvijas Nacionālās operas zālē;
1939. g. jūlijā – solokoncerts Dzintaros; decembrī – 2 koncerti Rīgā.
Citu operdziedātāju atsauksmes:
«Smirnovam bija milzīga diapazona balss un spēja neierasti ilgi turēt elpu. Viņš lieliski izpildīja daiļskanīgās augšējās notis, kuras prata meistarīgi filirēt.» (Slavenā Krievijas operdziedātāja Antoņina Ņeždanova).
«Es dzirdēju Smirnovu Hercoga lomā «Rigoleto». Viņš spēlēja un dziedāja lieliski, ar lielu aizrautību un degsmi. Simpātisks sarunu biedrs dzīvē.» (Latvijas operdziedātājs Nikolajs Vasiļjevs).
Marina Mihaileca
Informācijas avoti:
Газета «Русский вестник» (laikraksts „Krievu vēstnesis”), 1944, №76;
Журнал «Для вас» (žurnāls „Jums”), 1944, некролог (nekrologs);
Dmitrijs Smirnovs. (J. Poruks. Ciemošanās. – „Daugava”, 1963. 36.- 42. lpp.).
С. Журавлев. Дмитрий Алексеевич Смирнов. – В кн. Покровское кладбище. Слава и забвение. - Рига, 2004
Дмитрий Март. Рижский друг Шаляпина
Ростислав Полчанинов. Чародей звука певец Дмитрий Смирнов и Эстония
Ilustrācijas tēmai
