Nikolajs Stoligvo

Nikolajs Stoligvo (1900. g. 25. septembrī Mītavā /Jelgavā, Krievijas impērijā – 1976. g. 23. janvārī Rīgā, Latvijas PSR) – ārsts, profesors

Nikolaja Stoligvo bērnība pagāja Jelgavā. 1909. gadā viņš iestājās vietējā ģimnāzijā. Pirmā pasaules kara sākšanās piespieda Stoligvo ģimeni evakuēties uz Tambovu. Šeit Nikolajs pabeidza ģimnāziju. 1917.–1920. gadā viņš strādāja par preparētāju un laborantu. Vienlaikus viņš studēja Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē. 1920. gadā N. Stoligvo atgriezās Latvijā un drīz vien iestājās karadienestā – 6. Rīgas kājnieku pulkā, kur viņš līdz 1921. gada 25. augustam pildīja feldšera pienākumus.

1921. gadā N. Stoligvo iestājās Latvijas Augstskolas (no 1923. gada – Latvijas Universitāte) Medicīnas fakultātē. 1926. gadā viņš saņēma augstskolas diplomu ar novērtējumu “ļoti sekmīgi”. N. Stoligvo, vēl būdams students, profesora Vasīlija Kļimenko vadībā strādāja par subasistentu Latvijas Universitātes Medicīnas mikrobioloģijas katedrā. Viņš bija krievu studentu korporācijas “Ruthenia” filistrs.

1928. gada 26. maijā Nikolajs Stoligvo stājās laulībā ar Mariju Lavrencovu. Viņu laulībā piedzima divi bērni: dēls Georgs (1934. gada 5. oktobrī – 2022. g. 8. martā) kļuva par slavenu ārstu, 1939. gada 1. maijā piedzima meita Marina.

Kopš 1926. gada N. Stoligvo strādāja Rīgas pilsētas 1. slimnīcas Infekcijas nodaļā, kā arī Iekšķīgo slimību klīnikā sākumā profesora Vasīlija Kļimenko, vēlāk – privātdocenta Andreja Skujas vadībā. 1930. gadā Rīgas pilsētas dome sūtīja N. Stoligvo komandējumā uz Vāciju, viņš strādāja Hamburgā, Ependorfa slimnīcas otrajā internās medicīnas nodaļā pie medicīnas doktora profesora G. Šotmillera un Berlīnē, Virhova slimnīcas infekcijas slimību klīnikā pie medicīnas doktora profesora N. Frīdemana. 1931. gadā viņš izturēja doktoranta pārbaudījumus un viņu iecēla par ordinatoru Rīgas pilsētas 1. slimnīcas Infekcijas un iekšķīgo slimību klīnikā.

1933. gadā jaunajam zinātniekam piešķīra medicīnas doktora grādu. Viņa zinātnisko pētījumu tēma bija infekcijas slimību daba. N. Stoligvo daudz darbojās ne tikai kā pētnieks, bet arī kā praktizējošs ārsts: kopš 1926. gada viņš strādāja Rīgas pilsētas pirmās slimnīcas Infekcijas un iekšķīgo slimību nodaļā; 1938. gadā divarpus mēnešus stažējās Pastēra institūtā Parīzē. Līdz 1940. gadam bija publicēti 13 viņa zinātniskie darbi latviešu un vācu valodā. 1939. gadā N. Stoligvo ievēlēja par Latvijas Universitātes privātdocentu. Vēlāk viņš vadīja Infekciju slimību un hospitālās epidemioloģijas katedru. Taču represiju vilnis, kas vēlās pār Latviju pēc iekļaušanas PSRS sastāvā, negāja secen arī N. Stoligvo (visticamāk, ka viņu sajauca ar brāli Viktorinu, kurš tik tiešām uzturēja sakarus ar baltemigrantu organizācijām un 1939. gadā veiksmīgi repatriējās uz Vāciju).

1941. gada 14. jūnijā N. Stoligvo izsūtīja uz PSRS iekšieni. 1946. gadā toreizējais Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs pazīstamais mikrobiologs profesors Augusts Kirhenšteins iestājās, lai no izsūtījuma atbrīvotu grupu Latvijas ārstu, arī N. Stoligvo; taču viņam Iešlietu tautas komisariāta orgāni neatļāva atgriezties uz dzīvi Latvijā. Tomēr vēlāk Nikolajam Stoligvo izdevās atgriezties dzimtenē.

No 1946. līdz 1956. gadam N. Stoligvo sektora vadtājs Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūtā, vēlāk – Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniski pētnieciskā institūta Tuberkulozes laboratorijas vadītājs, kur viņš nodarbojās ar tuberkulozes ārstēšanas problēmām.

Unikāla fotogrāfija

Nikolajs Stoligvo

Pēc tēmas