Mihails Maksimovičs

Mihails Maksimovičs (1867. g. 15. decembrī Krievijas impērijā – 1923. g. 24. septembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – ārsts, izveidojis sanatoriju un ūdens dziedinātavu Rīgas Jūrmalā.

Rīgas Pokrova kapos aiz svētmocekļa arhibīskapa Jāņa Pommera kapličas atrodas   melnā granīta krusts, kam apkārt ir čuguna iežogojums. Šeit ir apbedīts savulaik visiem rīdziniekiem un jūrmalniekiem (un ne tikai viņiem) pazīstamais ārsts Mihails Maksimovičs, kurš no 1904. gada dzīvojis un strādājis Latvijā.

Mihails Maksimovičs ir dzimis kādā no Krievijas Impērijas dienvidu guberņām. Viņš ir absolvējis Harkovas/Harkivas Universitātes Medicīnas fakultāti. Savas zināšanas viņš pilnveidojis Parīzē slavenā profesora Žana-Martēna Šarko vadībā.  Pamatīga medicīniskā izglītība, neizsīkstoša enerģija, kā arī zemstes, fabrikas un rūpnīcas ārsta pieredze, ko viņš bija ieguvis vēl jaunības gados, palīdzēja dakterim Maksimovičam īsajā laikposmā panākt ievērojamus sasniegumus savā profesionālajā un sabiedriskajā darbībā.

Būdams Krievu ārstu biedrības loceklis, dakteris Maksimovičs aktīvi piedalījies Latvijas mediķu cīņā pret holeras epidēmiju, nodarbojoties ar sanitārās apgaismības darbību iedzīvotāju vidū.

Pirmā pasaules kara laikā dakteris Maksimovičs iekārtojis Rīgas Jūrmalā lazaretes ievainotajiem, organizējis žēlsirdīgo māsu kursus, vācis ziedojumus iedzīvotājiem, kuri cietuši karadarbības laikā.

Pirmajos Latvijas Republikas pastāvēšanas gados Rīgas Maskavas forštatē pēc daktera Maksimoviča iniciatīvas tika izveidota ambulance, lai varētu sniegt medicīnisko palīdzību nabadzīgajiem iedzīvotājiem. Pēc kāda laika tā pārtapa par labi aprīkotu slimnīcu. Mihails Maksimovičs bija Krievu Tautas demokrātiskās savienības biedrs un šīs organizācijas Palīdzības komitejas priekšsēdētājs.

Taču par galveno darbības virzienu daktera Maksimoviča dzīvē bija kļuvušas sanatorija un ūdens dziedinātava, kas 1906. un 1908. gadā viņa vadībā tika uzbūvētas Rīgas Jūrmalā netālu no Edinburgas II (patlaban – Dzintari). Šī sanatorija un ūdens dziedinātava ātri izpelnījušās pozitīvu slavu iedzīvotāju vidū [1]. 

Rīgas Jūrmalas kā vienas no pievilcīgākajām atpūtas vietām vairāk kā pusgadsimtu ilgusī apguves vēsture pamudinājusi dakteri Maksimoviču nopietni pievērsties kurortoloģijas problēmām. Neapšaubāmi, ar savu darbību viņš bija visnotaļ veicinājis mūsu kūrorta attīstību.

Rīgas Jūrmalas lieliskie klimatiskie apstākļi un daktera Maksimoviča pielietotās pārbaudītās ārstnieciskās metodikas sniegušas viņa sanatorijas un ūdens dziedinātavas pacientiem iespējas ārstēties un atpūsties visa gada garumā – gan vasarā, gan ziemā. Civēki brauca uz daktera Maksimoviča sanatoriju no Sanktpēterburgas, Maskavas un citām Krievijas Impērijas pilsētām.

1913. gada ziemā šajā sanatorijā atpūtās un ārstējās Valērijs Brjusovs — viens no  izcilākajiem krievu poēzijas Sudraba laikmeta dzejniekiem. Ārstēšanās laikā dzejnieks bija sacerējis virkni dzejoļu, kas veltīti mūsu novadam. Rīgā tiek glabāts Valērija Brjusova kopoto rakstu sējums ar autora dāvinājuma uzrakstu Mihailam Maksimovičam.

1923. gada 23. septembrī Mihails Maksimovičs miris pēkšņā nāvē. 26. septembrī notikušas nelaiķa bēres Rīgas Pokrova (Vissvētās Dievmātes Patvēruma) kapos.

                                                                                              Inna Bergmane

Покровское кладбище. Слава и забвение. - Рига, 2004

Informācijas avoti:

[1] Belte P. Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru piepilsētas ar apkārtni. Rīga, 1935.;

Д-р М.М. Максимович. Некролог. – Сегодня, 1923, 25 сентября, №211;

Д-р В. Стародубский.  Д-р М.М. Максимович, как врач-общественник. – Сегодня, 1923, 26 сентября, №212;

Погребение М.М. Максимовича. – Сегодня, 1923, 27 сентября, №213.