Leonīds Sobinovs
Leonīds Sobinovs (1872. g. 7. jūnijā Jaroslavļā, Krievijas impērijā – 1934. g. 14. oktobrī Rīgā, apglabāts Maskavā) – izcils krievu operdziedātājs (liriskais tenors). Vairākkārt bijis viesizrādēs Rīgā, piedaloties operizrādēs un sniedzot solokoncertus.
Bērnības un jaunības gadus Leonīds Sobinovs vadīja dzimtajā pilsētā Jaroslavļā. 1890. gadā beidza ģimnāziju, saņemot sudraba medaļu, un nolēma studēt Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc četriem gadiem, beidzot studijas, viņš sāka strādāt pie pazīstamā advokāta F. Pļevako par zvērināta advokāta palīgu, taču nākamā operdziedātāja darbība advokatūrā turpinājās tikai dažus gadus.
Jau studiju laikā universitātē L. Sobinovs nopietni sāka apgūt vokālo meistarību Maskavas Filharmonijas skolā, no 1892. līdz 1896. gadam viņš mācījās profesora A. Dodonova klasē, pēc tam 1896.–1897. mācību gadā tanī pašā skolā pilnveidoja savu meistarību pie profesores A. Santagano-Gorčakovas. Šajos dziedāšanas mākslu apgūšanas gados viņš sāka uzstāties itāļu operas trupā, kura Maskavā sniedza viesizrādes. Lai gan sākumā viņam uzticēja dziedāt tikai nelielas, otra plāna tenora partijas, tomēr viņa dziļi pārdomātā izpildījuma dēļ maskavieši drīz vien augstu novērtēja jaunā dziedātāja uzstāšanos. Viņa lieliskā sidrabainā tembra balss un tās siltais skanīgums īpaši ietekmēja publiku, tā piesaistīja arī profesionālos mūziķus, un 1897. gadā pēc Filharmonijas skolas beigšanas L. Sobinovu uzaicināja par solistu Maskavas Lielajā teātrī. Viņa debija bija Sinodala partija A. Rubinšteina operā “Dēmons”.
Neilgā laikā L. Sobinovs kļuva par Maskavas operizrāžu iecienītu solistu. Viņš dziedāja visas liriskās partijas šā teātra operu iestudējumos. 1898. gadā viņš pirmoreiz dziedāja Ļenska partiju, tā kļuva par izcilāko viņa repertuārā. Tiek uzskatīts, ka tieši L. Sobinova izpildījumā Ļenska tēls ieguva īpašu traktējumu, un operas uzvedumā par tradicionālu kļuvis tāds šī varoņa skatuves apģērbs, kādā pirmoreiz uzstājās L. Sobinovs. Par izcilu vokālu sasniegumu tika atzīts arī Loengrīna traktējums tāda paša nosaukuma R. Vāgnera operā – tā bija viena no spilgtākajām viņa lomām. Viņam cienīga partnere šajā operā bija A. Ņeždanova.
Kopš 1901. gada L. Sobinovs uzstājās uz Pēterburgas Marijas teātra skatuves. Iegūdams pārliecību par saviem radošajiem spēkiem, dziedātājs devās izrādēs ārpus valsts robežām. 1904.–1906. gadā viņš uzstājās Milānas teātrī “La Scala”, izpildīdams Ernesto (G. Doniceti operā “Dons Paskvāle”), Alfrēda (Dž. Verdi “Traviatā”), de Grijē (Ž. Masnē operā “Manona”), Fra Diavolo (D. Obēra operā “Fra Diavolo”) lomu. Šīs izrādes Itālijā bija viņam triumfālas. Turpmākajos gados dziedātājs uzstājās operteātros Montekarlo, Londonā, Berlīnē, Parīzē – šīs uzstāšanās padarīja viņu atpazīstamu pasaulē. L. Sobinova uzstāšanās daudz kas piesaistīja skatītājus – tā bija viņa balss skaistums, tehniskā meistarība, teksta skaidra izruna, kā arī pārdomāta dramatiskā spēle uz skatuves.
L. Sobinovs uzstājās arī ar koncertiem, viņu uzskatīja par izcilu vokālās kamermūzikas, īpaši krievu romanču, izpildītāju. Daudzi krievu komponisti ir sacerējuši savus darbus tieši viņam. Piemēram, piecas no četrpadsmit S. Rahmaņinova romancēm, opuss Nr. 34 (sacerēti 1912. gadā) veltīti šim ievērojamajam dziedātājam. L. Sobinova repertuārā bija iekļauta vācu, itāļu un franču komponistu sacerētā mūzika.
Pēc revolūcijas L. Sobinovs turpināja uzstāties Maskavas Lielajā teātrī, uzstājās izrādēs un koncertos. 1917.–1918. gada sezonā viņš bija pirmais vēlētais Lielā teātra direktors. 1921. gadā viņu uz vienu gadu atkal izraudzīja par teātra direktoru.
L. Sobinovs vairākkārt bijis viesizrādēs Rīgā. teātra kritika rakstīja par viņa koncertpanākumiem 1910. gada februārī un martā, 1911. gada decembrī un 1914. gada aprīlī. Sobinovu ģimene bieži bija Latvijā – viņiem bija ciešas radniecības saites ar Rīgas tirgotāju Muhinu ģimeni – dziedātāja sieva Ņina (abu laulība pastāvēja kopš 1915. gada) bija no Muhinu dzimtas. Braucieni pie radiniekiem uz Rīgu bija saistīti ar L. Sobinova viesizrādēm Latvijā, bet ir zināms, ka 1933. gada vasaru Sobinovi vadīja Ķemeros.
L. Sobinova uzstāšanās Rīgā 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados:
1923. gada maijā dziedāja galveno partiju operā “Loengrīns”;
1923. gada decembrī uzstāšanās Ļenska lomā operā “Jevgeņijs Oņegins”, galvenā partija operā “Loengrīns”, arī divi solokoncerti;
1927. gada 23. septembrī solokoncerts Lielajā ģildē;
1931. gada martā solokoncerts Nacionālajā operā, dziedātāju pavadīja viņa vecākais dēls Boriss Sobinovs.
Lūk, fragments no S. Rozovska recenzijas par Ļenska partijas dziedājumu P. Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins” Latvijas Nacionālās operas izrādē (laikrakstā “Segodņa” 1923. gada 6. decembrī): “Ļenskis ir mūsu pašu jaunība ar miglainām cerībām par skaisto, ar iemīlēšanos un bezmiega naktīm, ar zvērestiem par mūžīgu mīlestību un mūžīgu draudzību, ar sievietes idealizāciju. Sobinovs Ļenska tēlā dzied mums par mūsu jaunību, par mūsu nepiepildītiem sapņiem, tāpēc viņš tā valdzina mūs, tādēļ viņš ir tik mīlēts.”
1934. gada 11. oktobrī L. Sobinovs kārtējo reizi atbrauca uz Rīgu kopā ar sievu un meitu. Apmetās viesnīcā “Pēterburga”, kura atradās Vecpilsētas centrālajā laukumā. Ģimene bija paredzējusi uzturēties pilsētā vairākas dienas, taču pēc laikrakstu ziņām Sobinovu ģimene pavadīja ārzemēs divus mēnešus – dziedātājs ārstējās Itālijā, daļēji Milānā, pēc tam Čehoslovākijā, Marienbādē (tagad Marianskē-Lāznē, Čehijā), pēc tam Berlīnē; avīzēs rakstīja, ka viņam ir sirdsslimība. 1934. gada 14. oktobrī piecos un trīsdesmit minūtēs no rīta viņš nomira tajā pašā viesnīcā, pēc oficiālām ziņām – ar sirdstrieku. L. Sobinovam bija tikai 62 gadi. Tās pašas dienas vakarā viņa ķermeni pārveda uz PSRS vēstniecības telpām. 16. oktobrī pulksten 11.30 vēstniecības telpās notika atvadīšanās no lieliskā dziedātāja. Tajā dienā Latvijas radio skanēja pārraide ar L. Sobinova izpildīto populārāko āriju un romanču ierakstiem. Skulptors Burkards Dzenis noņēma dziedātāja pēcnāves masku.
L. Sobinova mirstīgās atliekas ar speciālu sēru vilcienu pārveda uz Maskavu. Laikrakstos bija plašāk aprakstīta atvadīšanās Maskavā: pie Lielā teātra garu rindu veidoja cilvēki, kuri vēlējās atvadīties no iecienītā tautas mākslinieka. (Nosaukumu “Krievijas Republikas tautas mākslinieks” Leonīdam Sobinovam piešķīra 1923. gadā.)
Leonīds Sobinovs apglabāts Maskavā, Novodevičje kapsētā. Kapa pieminekli veidojusi pazīstamā skulptore un mākslinieka radiniece Vera Muhina.
Marina Mihaiļeca
Foto:
Leonīds Sobinovs Ļenska lomā operā “Jevgeņijs Oņegins”.
