Konstantīns Bogojavļenskis
Konstantīns Bogojavļenskis (1899. g. 15. aprīlī Maskavā, Krievijas impērijā – 1967. g. 26. maijā Rīgā, Latvijas PSR) – profesors, bioloģijas zinātņu doktors, Latvijas citologu skolas dibinātājs.
Konstantīns Bogojavļenskis ir dzimis Maskavā. Viņa tēvs – Sergejs Bogojavļenskis (1872—1947) bija pazīstamais krievu un padomju vēsturnieks un arheologs. Vēstures zinātņu doktors, PSRS ZA korespondētājloceklis Sergejs Bogojavļenskis bija izcilo krievu vēsturnieku V. Kļučevska un P. Vinogradova skolnieks. Konstantīna māte – Marija Bogojavļenska (1871–1949) bija profesionāla piāniste, Maskavas Konservatorijas absolvente.
1896.–1897. gadā Sergejs Bogojavļenskis piedalījās arheoloģiskajos izrakumos Baltijā, pētot līvu (lībiešu) pārcelšanās ceļus no Karēlijas uz Rīgas jūras līča krastiem. Seno lībiešu apmetņu izrakumi tika rīkoti Kolkā, Mērsragā, Mazirbē un Koknesē, bet Sergeja Bogojavļenska ģimene kopā ar dēlu Konstantīnu pavadīja vasaru nelielajā zvejnieku ciemā Melluži. Savu darbu zinātnieks bija pabeidzis neilgi pirms Pirmā pasaules kara sākuma, un viņa dēls uz visu mūžu saglabāja siltas atmiņas par zvejnieku ciemu pie Baltijas jūras.
1923. gadā Konstantīns Bogojavļenskis absolvēja Maskavas Valsts universitātes Dabaszinātņu nodaļas Fizikas un matemātikas fakultāti. No 1923. līdz 1930. gadam viņš strādāja par asistentu Maskavas Valsts universitātē, bet 1930. gadā viņš ieguva docenta zinātnisko grādu, MVU Bioloģijas fakultātē viņš lasīja mikrotehnikas un histoloģijas speciālo kursu. Bioloģijas zinātņu kandidāta pakāpi Kjnstantīnam Bogojavļenskim piešķīra bez disertācijas aizstāvēšanas par viņa 1925. – 1932. gadu zinātniskajām publikācijām. 1935. gadā viņš tika ievēlēts par Kurskas Medicīnas institūta profesoru, kā arī iecelts par šā institūta Histoloģijas katedras vadītāju (no 1935. līdz 1941. gadam viņš bija pirmais šīs katedras vadītājs institūtā). 1940. gadā Konstantīns Bogojavļenskis aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju, pēc tam viņš strādāja par Maskavas Zootehnikas institūta direktoru (1943 – 1947).
Kopš 1947. gada sākās profesora Konstantīna Bogojavļenska dzīves posms, kas tika pavadīts Latvijā. Latvijā histoloģiskie pētījumi tika uzsākti vēl 20. gadsimta 20. gados – tie tika veikti Latvijas Universitātes Anatomijas un histoloģijas institūtā. Par pirmo Latvijas histologu tiek uzskatīta Ausma Bebre (1892-1965). Pēc K. Bogojavļenska skolnieces, profesores Ainas Dālmanes atmiņām, pēc Otrā pasaules kara Latvijas Universitāte bija palikusi bez kadriem, jo daļa profesoru bija emigrējuši uz Rietumiem, citus izsūtīja uz Sibīriju; praktiski pēc kara beigām mācību process histoloģijā tika sagrauts. To atjaunoja no Maskavas pieaicinātais profesors Konstantīns Bogojavļenskis, kas 1947. gadā izturēja konkursu Latvijas Valsts universitātes (pēc tam – Medicīnas institūta) Histoloģijas katedras vadītāja amatam. K. Bogojavļenska pieaicināšanu LVU bija organizējis profesors Jānis Būne, kurš bija Kurskas Medicīnas institūta rektors, kur tolaik arī strādāja profesors Bogojavļenskis. LVU/RMI Histoloģijas katedru Konstantīns Bogojavļenskis praktiski vadīja līdz pat sava mūža galam, visu savu atlikušo dzīvi veltīdams pasniegšanas un pētīšanas darbam.
Konstantīns Bogojavļenskis bija sagatavojis veselu plejādi spīdošu Latvijas zinātnieku, profesora ieguldījumu citoloģijas un histoloģijas attīstībā Latvijā mediķi pelnīti uzskata par milzīgu, jo šeit viņš bija dibinājis savu histologu skolu. Jau 1959. gadā K. Bogojavļenska vadītajā Histoloģijas katedrā visi pasniedzēji bija zinātņu kandidāti, jo profesors uzskatīja, ka Latvijā ir jābūt saviem zinātnieku kadriem, un veicināt šo procesu viņš uzskatīja par savu pienākumu.
Konstantīns Bogojavļenskis bija 4 zinātņu kandidāta un 2 doktora disertāciju darbu vadītājs. Viņa pirmie aspiranti bija akadēmiķis Jānis Ērenpreiss (1922 – 1996) un profesore Aina Dālmane. No 1966. gada līdz 1994. gadam Aina Dālmane bija Histoloģijas katedras vadītāja, pārņemdama šo katedru no Konstantīna Bogojavļenska. Histoloģijas katedrā K. Bogojavļenskis bija dibinājis zinātnisko pulciņu, pasniedzot kurā, viņš ieaudzināja studentos brīvdomāšanu, mācīja viņus spriest patstāvīgi. Katru gadu par saviem līdzekļiem viņš ar PSRS ZA starpniecību pasūtīja žurnālus specialitātē no Francijas un Vācijas un pirka histoloģijas mācību līdzekļus. Profesors pirmais Latvijā sāka pētīt nukleīnskābes.
Kopš bērnības Konstantīns Bogojavļenskis pārvaldīja vācu un angļu valodu, lieliski prata franču valodu, spēlēja vijoli. Konstantīna Bogojavļenska dzīvesbiedre, tāpat kā māte, bija profesionāla piāniste, mūziku studēja arī viņa dēls.
Konstantīns Bogojavļenskis ir miris 1967. gada 26. maijā, apbedīts Rīgas Meža kapos.
Ērika Tjuņina
No profesores Ainas Dālmanes – Konstantīna Bogojavļenska audzēknes – atmiņām:
“Kad ģenētika bija viltus zinātne. Es ļoti labi atceros tos laikus, kad strādāt katedrā atnāca Konstantīns Sergejevičs. Es studēju aspirantūrā. Pēc kara mūsu universitāte bija palikusi bez kadriem: daļa profesoru aizbēga uz Rietumiem, citus izsūtīja uz Sibīriju. Teorētiskās disciplīnas pasniedza ārsti praktiķi. Bet histoloģiju nereti pasniedza vecāko kursu studenti. Vislabāk veicās jauniešiem no mediķu ģimenēm: viņiem vismaz bija Raubera „Cilvēka anatomija” sešos sējumos. Toties mēs meklējām pirmskara mācību grāmatas antikvariātos un pēc šīm grāmatām mācījāmies paši. Un tad universitātes vadība nolēma pieaicināt speciālistus no Maskavas. Bogojavļenska ierašanās uzreiz atdzīvināja katedras darbību. Tajos laikos vajadzēja būt drošsirdīgam un apgūt ne visiem peejamās zināšanas, lai pasniegtu histoloģiju: jo tā taču pamatojas uz ģenētikas atklāsmēm, bet ģenētiku PSRS, pateicoties akadēmiķa Lisenko centieniem, bija nodēvējuši par viltus zinātni, aizliedza pat pieminēt. Atceros, cik virtuozi Konstantīns Sergejevičs izgrozījās, lasīdams lekcijas, cenšoties iepazīstināt mūs ar „viltus zinātni”, bez kuras nav iespējams izprast histoloģiju. Viņš sāka lekciju, lasot īsu ievadu par Rietumu zinātnieku maldīgiem uzskatiem, bet pēc tam gari un plaši izskaidroja ģenētikas būtību, gala rezultātā pierādot, ka šī zinātne ir visa uz Zemes esošā pamats. Studenti ātri apguva viņa lekciju Ēzopa valodu, rezultātā kļūdami par tiem nedaudzajiem, kas pielietoja ģenētikas sasniegumus savos pētījumos. Uzņemdams vistalantīgākos studentus aspirantūrā, Bogojavļenskis deva viņiem iespēju strādāt patstāvīgi un droši. Konstantīns Sergejevičs pētīja nukleīnskābes īpašības, kas ir saistītas ar ģenētiku. Viņš gatavoja jaunas paaudzes zinātniekus, kurus nebija maldinājušas Lisenko idejas un kuriem nebūtu jāsāk no nulles pēc tam, kad ģenētika tiks rehabilitēta. Bet par to, ka agru vai vēlu tas notiks, viņš nešaubījās.”
„Viņš nebaidījās teikt taisnību un šad tad atrisināja pat skaidri neatrisināmus uzdevumus. Bet vienu lietu viņam nekādi neizdevās atrisināt: apgūt latviešu valodu. Kopš bērnības prasdams vācu, franču un angļu valodu, viņš nespēja apgūt latviešu valodu – domājams, to ietekmēja viņa vecums. Kādu reizi, ierodoties katedrā, profesors paziņoja: „Man steidzami ir jāapgūst valoda, jo vakar dekanātā mani nosauca par buržuāzisko nacionālistu. Tas taču ir kaut kā jāattaisno.” Un viņš mācījās valodu, demonstrēdams muzikanta, kas apgūst jaunu skaņdarbu, centīgumu; pat mēģināja lekcijas lasīt, tiesa gan, ne pārāk sekmīgi. Viņš turpināja apgūt valodu, saprata to, prasīja, lai ar viņu runātu latviski, bet atbildēja krieviski, kas nekādi neietekmēja viņa reputāciju institūtā. Bogojavļenskis tika vērtēts par profesionalitāti un mīlēts par cēlsirdību un daudzām citām pozitīvām cilvēciskām īpašībām. Viņš bija pati labvēlība, bet viņa ieguldījums Latvijas histoloģijas skolas izveidē bija nenovērtējams.”
http://www.chas-daily.com/win/2004/11/30/g_021.html?r=&printer=1&email=1&
Informācijas avoti:
Latvijas Enciklopēdija. Rīga. SIA „Valērija Belokoņa izdevniecība”. 2007.;
A. Dālmane, M. Kalniņa, O. Koroļeva. Profesora Konstantina Bogojavļenska darbība LVU Medicīnas fakultātes un RMI Histoloģijas katedrā (1947 – 1965). – Zinātņu vēsture un muzejniecība/History of Sciences and Museology, Latvijas universitātes raksti, 693. sējums, 174-177;
Алевтина Рябинина. Рига стала родной, газета «Час», 2004, 30 ноября; http://www.chas-daily.com/win/2004/11/30/g_021.html?r=&printer=1&email=1&
Ilustrācijas tēmai
