Johans Magnuss Gustavs fon Esens

Johans Magnuss Gustavs fon Esens (vācu: Johann Magnus Gustav von Essen; kriev.: Иван Николаевич фон Эссен; 1758. g. 19. oktobrī / pēc citiem avotiem – 1759. g. 20. septembrī Kalvi muižā, Igaunijas guberņā, Krievijas impērijā – 1813. g. 20. jūlijā Baldonē, Kurzemes guberņā, Krievijas impērijā)  – vācbaltiešu izcelsmes Krievijas imperatora armijas ģenerālleitnants, Rīgas militārais gubernators (1809-1812).

Baltijas vācu dzimtmuižnieka Johana Magnusa Gustava fon Esena liktenis bija visai traģisks.

Viņš ir cēlies no senas dižciltīgas muižnieku fon Esenu dzimtas, viens no viņa senčiem 16. gadsimtā no Vestfālijas (Rietumvācija) pārcēlies uz Livoniju. Magnusa Gustava tēvs – Klauss Gustavs fon Esens dienēja Rēvelē/ Tallinā krievu imperatora armijā rotmistra pakāpē (rotmistrs - kavalērijas komandieris, virsnieka dienesta pakāpe kavalērijā - tulkot. piezīme).

Magnuss Gustavs fon Esens nolēma iet sava tēva pēdās un izvēlējās militāro dienestu. 13 gadu vecumā viņš iestājās dienestā kā ierindnieks Leibgvardes Izmailovas pulkā.1775. gada 1. janvārī viņš tika pārcēlts uz Našeburgas musketieru pulku un paaugstināts dienesta pakāpē – no gvardes apakšpraporščika (praporščiks – karodznieks – jaunāko virsnieku dienesta pakāpe – tulkot. piezīme) par poručiku (virsnieks uzdevumiem - jaunāko virsnieku dienesta pakāpe – tulkot. piezīme).

Baltijas dzimtmuižnieks fon Esens piedalījies vairākos karos, ticis vairākkārt ievainots kaujās. 1786. gadā ievainojumu ar divām lodēm dēļ viņš pat atkāpās no militārā dienesta, būdams sekundmajors (virsnieka pakāpe, kas seko kapteiņa miltārajai pakāpei – tulkot. piezīme). Tomēr pēc pusotra gada fon Esens atgriezās dienestā.

1794. gadā par izcilību kaujā fon Esens tika paaugstināts pulkveža dienesta pakāpē un tajā pašā gadā par kaujā izrādīto drošsirdību apbalvots ar Svētā Georgija (Jura) 4. pakāpes ordeni. 1797. gadā viņš tika paaugstināts ģenerālmajora dienesta pakāpē. 1799. gadā ģenerālmajors fon Esens ekspedīcijas korpusa sastāvā kopā ar britiem karojis Holandē un par veiksmīgu ofensīvu tika paaugstināts ģenerālleitnanta dienesta pakāpē. Vispārējo virspavēlniecību īstenojušais britu feldmaršals Frederiks, Jorkas un Olbani hercogs (1763-1827) ar lielu uzslavu raksturojis fon Esena darbību šajā ofensīvā.

1802. gadā ģenerālleitnants fon Esens iecelts par Smoļenskas kara gubernatoru; 1806. gadā viņš piedalījās Krievu-turku karā, viņa vadībā tika ieņemts Hotinas cietoksnis. 1807. gadā ģenerālleitnants fon Esens bija smagi kontuzēts kaujā pret Napoleona karaspēku pie Frīdlandes un pēc tam ļoti ilgi ārstējās.

1809. gada septembrī Magnuss Gustavs fon Esens tika iecelts par Rīgas militāro gubernatoru.

1812. gadā Napoleona armija iebruka Kurzemē un Vidzemē. Pēc tam, kad maršala Etjēna Žaka Makdonalda (1765-1840) vadītais korpuss ieņēma Mītavu/Jelgavu, fon Esens paziņoja par gatavību nodedzināt Rīgas priekšpilsētas, ja ienaidnieka spēki sāks pārcelties pāri Daugavai augšteces virzienā un tuvoties pilsētai. Pēc Rīgas komandanta ģenerālmajora Ivana Emmes atmiņām, rīdzinieki lūguši militāro gubernatoru to nedarīt. Taču fon Esenam bija imperatora Aleksandra I slepenā pavēle: nepieciešamības gadījumā rīkoties ar Rīgas cietoksni tā, kā tas būtu visizdevīgāk valsts interesēm. Turklāt pēc tā laika kara likumiem, priekšpilsētu dedzināšana bija jāsāk tad, kad pretinieks atradās triju dienu attālumā no nocietinātās pilsētas. Tāpēc, pretiniekam tuvojoties Rīgai, fon Esens pavēlēja nodedzināt priekšpilsētas, lai ienaidnieka karaspēks nevarētu tās izmantot savā labā pašas pilsētas aplenkuma gadījumā.

Visā gadsimtiem ilgajā Rīgas pilsētas vēsturē, tuvojoties ienaidnieka karaspēkam, priekšpilsētas tika nodedzinātas vairākkārt, taču neskatoties uz to, lielākā daļa rīdzinieku kritiski izturējušies pret militārā gubernatora fon Esena rīcību. Pats viņš, sniedzot palīdzību ugunsgrēkā cietušajiem un mājvietas zaudējušajiem rīdziniekiem, ziedojis no saviem personīgajiem līdzekļiem tolaik visai lielu summu — 30 tūkstošus rubļu. Tomēr arī tas neglāba viņa reputāciju.

Kad 1812. gada rudenī agresora armija jau atradusies sarežģītā situācijā, militārais gubernators fon Esens iesniedza demisijas lūgumu, aizbildinoties ar sliktu veselību. Šajā amatā viņu aizstāja marķīzs Filips Pauluči (1779-1849).

1813. gada 20. jūlijā (pēc citiem datiem – 23. augustā) Johans Magnuss Gustavs fon Esens miris Baldonē, kur pirms tam ilgstoši ārstējies minerālūdeņu kūrortā. Pēc oficiālās versijas, viņš noslīcis, peldoties Baldones sērūdeņraža avotā, taču, tā kā fon Esens gājis bojā Rīgas priekšpilsētu nodedzināšanas gadadienā, tad radies pieņēmums par pašnāvību. Klīda pat baumas, ka viņš esot nošāvies, nespējot pārdzīvot vainas apziņu par priekšpilsētu nodedzināšanu.

Ģimene:

Tēvs – Klauss Gustavs fon Esens (1720-1777) – Krievijas imperatora armijas rotmistrs.

Māte – baronese Magdalēna Elizabete fon Esena (dzim. fon Štakelberga; 1727-1777).

Dzīvesbiedre – baronese Margarita fon Štakelberga (1760-1841), Magnusa Gustava fon Esena māsīca. Laulība tika noslēgta 1796. gadā.

Meita – vienīgā mantiniece Elizabete fon Esena (1797-1821), 1817. gadā apprecējās ar baronu Kārli Magnusu fon der Pālenu (vācu: Carl Magnus Freiherr von der Pahlen; 1779-1863). Nomira pēc dzemdībām.

Mazdēls – Aleksandrs fon der Pālens (1819-1895).

Angļu gleznotājs Džordžs Dovs (angl.: Dawe). Generāļa Johana Magnusa Gustava fon Esena portrets. Ziemas pils (Ermitāžas) Militārā galerija, Sanktpēterburga.