Aleksandrs Bekļešovs
Aleksandrs Bekļešovs (1743. g. 12. martā, Krievijas impērijā – 1808. g. 5.augustā Rīgā, Krievijas impērijā) – Rīgas gubernators 1783.-1789.gados.
Aleksandrs Bekļešovs dzimis Krievijas jūras flotes kapteiņa leitnanta Andreja Bekļešova ģimenē. Aleksandra māte nāca no slavenās Goļeņiščevu-Kutuzovu dzimtas. 13 gadu vecumā Aleksandrs sāka mācīties kadetu korpusā. Viņš ieguva labu izglītību, teicami pārvaldīja dažas svešvalodas. Aleksandrs Bekļešovs dienēja armijā un ātri virzījās pa dienesta kāpnēm : 10 gadu laikā viņš no leitnanta izdienēja līdz pulkvedim, vēl pēc dažiem gadiem kļuva par ģenerāli. A. Bekļešovs piedalījās 1768.-1774. gadu Krievu-turku karā.
18. gadsimta 80.–tajos gados pēc ķeizarienes Katrīnas Lielās rīkojuma Aleksandrs Bekļešovs apmēram sešus gadus dienēja par gubernatoru Rīgā. Tas bija nozīmīgu un strauju pārmaiņu laikmets: Rīgas pilsētas rāti, kuras locekļus iecēla uz mūžu, nomainīja pilsētas dome, kurā domniekus ievēlēja balsojot; paplašinājās latviešu un krievu iedzīvotāju tiesības, sašaurinājās vācu kopienas privilēģiju loks, strauji attīstījās uzņēmējdarbība. Pēc ķeizarienes Katrīnas Lielās rīkojuma Rīgā tika dibināta pirmā krievu skola — Katrīnas skola (Екатерининское училище).
Pēc laikabiedru atmiņām, Aleksandrs Bekļešovs, pats būdams godīgs un neuzpērkams cilvēks, gubernatora amatā neatlaidīgi un konsekventi cīnījās pret korupcijas izpausmēm savu padoto vidū.
1789. gadā Aleksandram Bekļešovam tika piešķirta ģenerālleitnanta dienesta pakāpe un viņš kļuva par Orlas un Kurskas vietvaldības ģenerālgubernatoru. Vēlāk sekoja vesela virkne citu augstu amatu. A. Bekļešova zvaigžņu stunda iestājās tad, kad viņam apritēja 56 gadi. 1799. gadā imperators Pāvels I iecēla Aleksandru Bekļešovu Senāta ģenerālprokurora amatā, tas nozīmē, ka Bekļešovs kļuva par Krievijas Impērijas augstākās tiesas varas institūcijas vadītāju. Vēsturnieki min sekojošus imperatora vārdus, kas tika veltīti Bekļešovam: «Tu un es, es un tu, turpmāk mēs ar tevi vien darbus paveiksim». Tādā veidā ķeizars lika saprast, ka viņš uzskata Aleksandru Bekļešovu par otro personu valstī.
Pēc pusgada A. Bekļešovs nonāca nežēlastībā, imperators Pāvels I atstādināja viņu no augstā amata. Tomēr drīzumā jaunais cars Aleksandrs I apbalvoja Aleksandru Bekļešovu ar Sv. Andreja Pirmsauktā ordeni un atgrieza viņu iepriekšējā amatā. 1804. gada aprīlī A. Bekļešovs kļuva par Maskavas ģenerālgubernatoru. Pēc diviem gadiem, jau būdams 63 gadus vecs, ģenerālgubernators, aizbildinoties ar sliktu veselības stāvokli, iesniedza atlūgumu un atstāja dienestu. Tomēr, 1807. gadā, kad Napoleona armija bija pietuvojusies Krievijas robežām, Bekļešovs nolēma, ka viņa pienākums ir atgriezties kara dienestā.
Diemžēl dienesta pienākumu veikšana noveda pie pārmērīga sasprindzinājuma, kas galīgi iedragāja Aleksandra Bekļešova veselību un kļuva par nāves cēloni. Aleksandrs Bekļešovs mira 1808. gadā Rīgā un tika apbedīts Rīgas Pokrova kapos.
Aleksandrs Gurins
