Vilhelms fon Līvens
Vilhelms Līvens (vācu: Wilhelm Heinrich Freiherr von Lieven) (1800. g. 29. septembrī Bauskas apriņķī, Kurzemes guberņā, Krievijas impērijā – 1880. g. 2. februārī Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā) – barons, ģenerāladjutants, Valsts Padomes loceklis, 1861.-1864. gadā Baltijas guberņu un Rīgas ģenerālgubernators.
Barons Vilhelms fon Līvens ir dzimis 1800. gada 29. septembrī Kurzemes guberņas Bauskas apriņķa Līves muižā (vācu: Dünhof). Viņš bija viens no senās Līvenu dzimtas pārstāvjiem, par kuras aizsācēju daži vēsturnieki uzskata slaveno 13. gadsimta sākuma lībiešu virsaiti Kaupo. Šajā baltvāciešu dzimtā bijuši viduslaiku landrāti, zviedru un krievu ģenerāļi, diplomāti.
1817. gadā Vilhelms Līvens absolvējis Tērbatas (tagad Tartu) ģimnāziju, 1817.–1819. gadā studējis Tērbatas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Militāro zinību katedrā. Pēc tam viņš studējis Štutgartes un Parīzes Univeristātēs.
1821. gada 18. novembrī viņš iestājās Krievijas militārajā dienestā, 1823. gadā kļuva par praporščiku, nodarbojās ar kara topogrāfiju. Barons Līvens ne reizi vien pildījis diplomātiskus uzdevumus, daudz nodarbojies ar zinātniskiem pētījumiem. Piemēram, jau jaunībā viņš strādājis Kara topogrāfijas depo 3. nodaļā un veicis Sanktpēterburgas guberņas topogrāfisko plānu izstrādi.
1825. gada 22. augustā Vilhelms Līvens saņēmis jaunu norīkojumu – piedalīties krievu ekspedīcijā, kas devās uz Arāla jūru. Pēc atgriešanās viņu 1826. gadā paaugstināja par podporučiku, bet 1827. gada – par poručiku.
1827. gada 7. maijā viņš tika komandēts ar īpašu uzdevumu uz Konstantinopoli (Stambula). 1828. gadā Līvens piedalījies karā pret Osmaņu impēriju un tika apbalvots ar trim ordeņiem un Zelta zobenu ar uzrakstu “Par drošsirdību”. Pēc kara viņš nodarbojās ar Balkānu kalnu grēdas ziemeļaustrumu daļas instrumentālo topogrāfisko izpēti.
Dienējot vairāku gadu desmitu laikā, barons Līvens ne reizi vien piedalījies karos. 1836. gadā viņš tika iecelts par Imperatora Majestātes flīģeladjutantu un vairākkārt pavadījis ķeizaru un troņmantinieku viņu ceļojumos pa Krieviju un uz ārvalstīm, pēc tam kļuvis par Imperatora Galvenā štāba ģenerālkvartīrmeistaru.
Dienesta laikā Vilhelms Līvens tika apbalvots ar vairāk nekā desmit Krievijas ordeņiem, saņēmis arī vairāk nekā 10 ārvalstu ordeņus. Tostarp viņš saņemis šādus apbalvojumus: Sv. Jura 4. pakāpes ordeni (1842. g.), Sv. Staņislava 1. pakāpes ordeni (1843.g.), Sv. Annas 1. pakāpes ordeni (1848.g.), Sv. Vladimira 2. pakāpes ordeni (1854.g.), Sv. Ņevas Aleksandra ordeni (1856. g.), Sv. Vladimira 1. pakāpes ordeni ar zobeniem (1862. g.). Daudzkārt viņu paaugstināja dienesta pakāpē, viņš kļuva par infantērijas ģenerāli, Valsts Padomes locekli.
Vienlaikus Vilhelms Līvens kļuvis par Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Par īpašiem nopelniem viņa uzvārds tika izsists jubilejas medaļā “Kara topogrāfu Korpusa 50 gadu jubilejas piemiņai”.
1861. gada 4. novembrī infantērijas ģenerālis Vilhelms fon Līvens tika iecelts par Baltijas guberņu un Rīgas ģenerālgubernatoru. Tomēr īpašus laurus šajā valsts amatā viņš nav izpelnījies. Zīmīgs ir Krievijas iekšlietu ministra Pjotra Valujeva spriedums par šo ģenerālgubernatoru. Pēc viņa domām, Līvena gubernatūras laikā ģenerālgubernatora ietekme ir “pilnīgi izgaisusi”. 1864. gada beigās Baltijas ģenerālgubernators Līvens pēc paša lūguma tika atbrīvots no amata.
Vilhelms Līvens ir miris 1880. gada 2. februārī Sanktpēterburgā, apbedīts Sv. Ņevas Aleksandra Lavras Tihvinas kapsētā.
Dzīvesbiedre:
Vilhelms Līvens bija precējies ar Mariju Sablukovu (1810. g. 22. oktobrī - 1878. g. 20. novembrī). Pēc krievu vēsturnieka grāfa Sergeja Šeremetjeva vārdiem, “baronese bija pareizticīgā un īstā kristiete”.
Bērni:
Meita Sofija (1844-1855), apbedīta Ņevas Aleksandra Lavrā.
Meita Jekaterīna (1849-1849), mirusi zīdaiņa vecumā, apbedīta Ņevas Aleksandra Lavrā.
Meita Jeļena (1851-1869).
Dēls Nikolajs (1854-1874).
Informācijas avots:
Дневник П.А. Валуева, министра внутренних дел (Iekšlietu ministra P. Valujeva dienasgrāmata.) Москва, 1961. 2. sēj., 428. lpp.
