Nikolajs Zvegincevs

Nikolajs Zvegincevs (1848. gada 28. aprīlī/10. maijā – 1920. g. 9. decembrī, Kopenhāgenā, Dānijā) – valsts vīrs, Imperatora galma hofmeisters, slepenais padomnieks, Vidzemes gubernators no 1905. līdz 1914. gadam.

Dzimtmuižnieks Nikolajs Zvegincevs ir beidzis Nikolaja Kavalēristu skolu un 17. gadu vecumā, būdams korneta pakāpē, uzsācis dienestu Gvardes Kavalergardu pulkā. Pulkā viņš veiksmīgi virzījies pa militārā dienesta kāpnēm, iegūdams poručika pakāpi, pēc tam - štāba rotmistra un 1872. gadā rotmistra pakāpi. Viņš bija gvardiešu eskadrona komandieris.

1872. gada 27. maijā N. Zvegincevs tika atstādināts no militārā dienesta sakarā ar slimību. Tomēr, pēc savas dabas būdams aktīvs cilvēks, viņš nevēlējās pavadīt savu mūžu bezdarbībā un devies uz dzimto Voroņežas guberņu, kur aktīvi nodarbojies ar sabiedrisko darbību. Izglītoto dzimtmuižmieku jau 1873. gadā ievēlēja par apriņķa muižniecības vadoni, bet 1882. gadā — par guberņas muižniecības vadoni.

1901. gada 22. decembrī N. Zvegincevs tika iecelts Smoļenskas gubernatora amatā. No 1905. gada 4. augusta viņš uzsācis dienēt Vidzemes gubernatora amatā.

Jaunieceltais gubernators ieradās Vidzemē tajos laikos, kad izvērtās 1905. gada Revolūcijas vētrainie notikumi. Turklāt Vidzemes guberņā revolucionārās darbības ieguva daudz spēcīgāku vērienu, nekā daudzās citās guberņās; opozicionāru aprindās bija ļoti populāras bruņotas cīņas idejas. 1905. gada 29. novembrī Vidzemes gubernators mēģinājis nomierināt zemniekus, saaicinot pie sevis Rīgas pilī Rīgas apriņķa pagastu pārstāvjus, taču iecerētais neizdevās, jo pagastu delegāti iesniedza gubernatoram virkni prasību. Turpmāk Zvegincevs bija spiests darboties, apspiežot revolucionāro kustību.

Darbojoties gubernatora amatā, viņš strikti izpildijis no Pēterburgas saņemtos norādījumus, turpinājis rusifikācijas politiku. Neapmierinātību latviešu un vācbaltiešu aprindās izsauca tas, ka mācības ģimnāzijās notika krievu valodā. 1910. gadā N. Zvegincevam tika piešķirts Imperatora galma hofmeistera tituls. Slepenais padomnieks N. Zvegincevs bija arī Rīgas Latviešu biedrības Goda biedrs.

Vienlaikus būtu jāpiezīmē, ka, pēc latviešu vēsturnieku datiem, gubernatora Zveginceva laikos Latvijas teritorijā (ne tikai Vidzemē) rūpnieciskās ražošanas tempi bija ļoti augsti, tika veikta ražošanas modernizācija. Rīgā sāka ražot lidmašīnas, kara kuģus. Pilsētā parādījās taksometri, attīstījās telefona sakari, tika būvēti tilti un dzelzceļi.

Nikolaja Zveginceva atstādināšanas no amata fakts 1914. gada 10. novembrī, drīzumā pēc Pirmā pasaules kara sākuma, atspēko versiju, ka viņš būtu krievu šovinists. Visticamāk, viņš tika atstādināts no amata aizdomu dēļ par provāciskiem noskaņojumiem.

Pēc 1917. gada Oktobra lielinieku apvērsuma Nikolajs Zvegincevs emigrējis uz Dāniju, viņš ir miris 1920. gada 9. decembrī Kopenhāgenā.

Ģimene un bērni

Nikolajs Zvegincevs bija precējies divas reizes. Pirmā dzīvesbiedre - Anna Vonļarļarska (1850–1937), bija slepenā padomnieka J. Vonļarļarska meita. 1889. gadā laulība tika šķirta.

Viņu vienīgā meita – Аnna (1870–1950), bija apprecējusies ar kņazu Vladimiru Volkonski. Pēc 1918. gada emigrējusi uz Franciju, dzīvojusi Parīzē, pēc tam – Nicā, kur arī mirusi.

Nikolaja Zveginceva otrā sieva – Olga Štēla fon Holšteina (1869–1938), bija vācbaltiešu dzimtas pārstāve, ģenerālleitnanta barona Nikolaja Štēla fon Holšteina meita. Kļūdama atraitne, viņa apprecējās otrreiz un dzīvoja emigrācijā Francijā.

Viņu laulībā piedzimuši trīs bērni. Dēls – Vladimirs Zvegincevs (1891–1973), pulkvedis, pēdējais Kavalergardu pulka komandieris, Baltās kustības dalībnieks, kara vēsturnieks. Pēc Pilsoņu kara beigām dzīvojis Parīzē.

Meita Olga (1892–1987), Imperatora galma dāma, 1914. gadā apprecējusies ar grāfu P. Gendrikovu.

Dēls – Nikolajs Zvegincevs (1894–pēc 1927. g. miris Solovku nometnē), štāba kapteinis, Pirmā pasaules kara dalībnieks, Padomju Savienībā tika represēts.

Aleksandrs Gurins