Ivans Grims
Ivans Grims (1891. gada 4. novembrī Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1970. g. 12. septembrī Pērtā, Austrālijā) – jurists, privātdocents, Baltijas Pareizticīgo eksarhāta vadītāja Kancelejas priekšnieks Otrā pasaules kara gados.
Ivans Grims ir dzimis 1891. gada 4. novembrī Sanktpēterburgā. Viņa tēvs – Ivans Ditjatins (1847-1892) bija Tērbatas (Tartu) Universitātes valsts tiesību profesors. Māte – Vera Ditjatina (dzim. Goldenberga;1858-1930).
Pēc dzīvesbiedra nāves 1893. gadā Vera Ditjatina apprecējās otrreiz ar Dāvidu Grimu (1864-1941). Pēc etniskās izcelsmes viņš bija vācietis, tiesību zinātnieks, vēlāk profesors un valstsvīrs. Jaunais vīrs adoptējis Ivanu, kurš pieņēmis viņa uzvārdu un tēva vārdu. 1894. gadā ģimenē piedzimis Ivana brālis – Konstantīns, kurš gājis bojā Pirmā pasaules kara frontēs. Bērni tika kristīti Pareizticībā.
1913. gadā Ivans Grims absolvējis Sanktpēterburgas Universitātes Juridisko fakultāti. Pēc tam viņš tika ieskaitīts dienestā Tieslietu ministrijā.
Ivans Grims bija piedalījies Pirmā pasaules kara kaujās. Par varonību viņš apbalvots ar Svētā Staņislava 4. pakāpes un Svētās Annas 3. pakāpes ordeņiem. Krievijas Pilsoņu kara laikā štāba kapteinis I. Grims bija Baltās kustības dalībnieks, viņš dienējis Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos.
1920. gada martā Ivans Grims emigrējis no Padomju Krievijas. No 1920. līdz 1922. gadam viņš dzīvoja Helsinkos (Somija), pēc tam – Čehoslovākijā. Kārļa Universitātē Prāgā viņš nokārtojis maģistra eksāmenus valsts tiesībās un kļuvis par privātdocentu.
1927. gadā visa Grimu ģimene pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Igaunijā. Tartu Universitātē sāka pasniegt audžutēvs – Dāvids Grims, kā arī pats Ivans Grims. Abi aktīvi iesaistījās vietējo krievu sabiedriskajā dzīvē. Viņu māja drīz vien pārtapa par pilsētas krievu inteliģences centru. Taču noformēt Igaunijas pilsonību Ivanam Grimam tā arī neizdevās. Ar Nansena pasi Tartu Universitātē viņš palika bez mācību slodzes.
1937. gada februārī Ivans Grims pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Latvijā viņš piekopis klusu un mierīgu dzīvesveidu. Vienīgais, viņš apmeklēja Krievu kluba Šaha sekciju. Kad 1940. gada vasarā Latvija piespiedu kārtā tika anektēta un iekļauta PSRS sastāvā, Ivans Grims ilgstoši nevarēja iekārtoties darbā, ģimene cieta trūkumu.
Jaunas pārmaiņas viņam nesusi 1941. gada vasara un kara sākums starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju. Latvija izrādījās nacistu okupēta. 1941. gada 29. jūlijā miris audžutēvs – Dāvids Grims.
Tomēr tieši Otrā pasaules kara gadi ir kļuvuši par spilgtākajiem Ivana Grima dzīvē. Jau 1941. gada jūlija sākumā viņš kļuva par Pareizticīgo eksarhāta Bīskapa pārvaldes locekli un juriskonsultu Rīgā. Grims bija viens no tiem, kas stāvējis pie Pleskavas Garīgās misijas programmas izstrādes pirmsākumiem. Pleskavas Garīgās misijas uzdevums bija veikt plašu pareizticīgo misionāru darbību Vācijas karaspēka ieņemtajās Krievijas Ziemeļrietumu teritorijās.
No 1942. gada 1. augusta līdz 1944. gada vasarai viņš vadīja Baltijas Ekzarha un Metropolīta Sergija (Voskresenska, 1897-1944) kanceleju. Tieši Ivans Grims kļuva par vienu no galvenajiem Baltijas Pareizticīgo eksarhāta vadītāja palīgiem kara gados. Ivana Grima darbība aptvēra dažādas jomas – dokumentu sastādīšanu, daudzu organizatorisku jautājumu risināšanu, sazināšanos ar vācu okupācijas varas pārstāvjiem Pareizticīgās Baznīcas darbības legalitātes nodrošināšanai, kā arī viņš pavadījis Metropolītu Sergiju viņa braucienos pa eksarhāta garīgā pārziņā esošo teritoriju.
1944. gada vasarā I. Grims evakuējās uz Vāciju. Būdams pārliecināts boļševisma pretinieks, kopš 1944. gada rudens viņš bijis Krievijas tautu Atbrīvošanas komitejas Juridiskā galda priekšnieks ģenerāļa Andreja Vlasova (1901-1946) Krievu Atbrīvošanas armijā.
Ivana Grima darbība Otrā pasaules kara gados zinātniskajā literatūrā bieži vien tiek aprakstīta ārkārtīgi politizētos toņos. Daži Krievijas pētnieki viņu sauc ne citādi kā par dzimtenes nodevēju, kas piekritis sadarbībai ar nacistiem. Uzskatām, ka šāda pieeja ir ārkārtīgi neproduktīva un aizēno iespēju reāli izprast cilvēku uzvedības motīvus sarežģītajos vēsturiskajos apstākļos. Daudz ko I. Grima darbībā noteica viņa negatīvā attieksme pret to politisko režīmu, kāds tolaik pastāvējis PSRS.
Pēc kara beigām viņš nonācis Rietumvācijas teritorijā. 1950. gadu sākumā viņš pārcēlās dzīvot uz Austrāliju. Dzīvojis Pērtas pilsētā, kur strādājis par sanitāru hospitālī. Viņam bija raksturīgs vientuļš dzīvesveids.
Ivans Grimms ir miris 1970. gada 12. septembrī Pērtā (Austrālija). Apbedīts Karakatas pareizticīgo kapos.
ĢIMENE UN BĒRNI:
Ivans Grims bija precējies divreiz.
Pirmā dzīvesbiedre: dzejniece Marija Maksimova (1900-1942, pēc otrās laulības – Karamzina). Viņi apprecējās 1922. gadā. 1923. gadā ģimenē piedzimis dēls Konstantīns. 20. gadu beigās I. Grims šķīrās ar pirmo sievu.
Otrā dzīvesbiedre: Natālija Maslova (1898-1943).Viņi apprecējās 1930. gadu sākumā. Sievas tēvs – Vasilijs Maslovs (1861-1942) dzīvojis Rīgā. 1933. gadā ģimenē piedzimis dēls Aleksejs, 1936. gadā – meita Olga.
Sievastēvam piederējušas vairākas daudzdzīvokļu mājas Rīgā (kas atradās Buļļu, Trijādības un Valguma ielā). Znots palīdzējis viņam pārvaldīt šo īpašumu. 1940. nekustamais īpašums nacionalizēts. 1942. gada 10. janvārī miris sievastēvs Vasilijs Maslovs, bet 1943. gada 21. februārī no tuberkulozes mirusi dzīvesbiedre Natālija Maslova.
Tekstu sagatavojis Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Ковалев М.В. Профессор Давид Давидович Гримм и его время // Гримм Д.Д. Воспоминания: Из жизни Государственного совета 1907-1917 гг. СПб.: Нестор–История, 2017. С. 5-46;
2) Обозный К.П. Профессор Иван Давидович Гримм. Штрихи к биографии // Православие в Балтии, 2015, № 3(12), с. 76-96;
3) Приказ: архив уничтожить! Прибалтийский экзархат и Псковская православная миссия в годы немецкой оккупации 1941-1944. Сб. документов. Бернев С.К., Рупасов А.И. (сост.). СПб.: Арт-Экспресс, 2016;
4) Цоя С.А. Рига в судьбе профессора Д.Д. Гримма и его семьи // Россия и современный мир, 2021, № 3(112), с. 37-58.