Valērija Jakovļeva

Valērija Jakovļeva (dzim. Pogele; 1928. g. 26. jūnijā Jarcevā, Krievijas PFSR – 2023. g. 31. martā Rīgā, Latvijas Republikā) – muzikoloģe, pedagoģe un žurnāliste.

Valērija Jakovļeva (Pogele) ir dzimusi Smoļenskas guberņas Jarcevas pilsētā. Viņas māte – Antoņina (dzim. Kutuzova, 1907.g.) ir dzimusi tajā pašā guberņā, bet tēvs – Alberts Pogels (dz. 1907. g.) bija cēlies no Kurzemes guberņas Tukuma apriņķa.

Uzvārda Pogels izcelsmi ģimenes leģenda saista ar to, ka, sākoties Pirmajam pasaules karam, sabiedrībā krasi pastiprinājies pretvācu noskaņojums, un tādēļ tika nolemts latviskot vācu uzvārdu Fogels (Fogel vācu valodā — putns), pārveidojot to par Pogels. Kāds ierēdnis par atlīdzību izlabojis dokumentos uzvārda pirmo burtu: "F" tika aizstāts ar "P".

1914. gadā septiņus gadus vecais Alberts Pogels tika evakuēts no piefrontes joslas. Viņa tēvs Jurgens Pogels, kurš iepriekš bija strādājis par mežsargu pie vācu barona, acīmredzot, tika iesaukts armijā, bet Alberta māte, latviešu zemniece, nebija klāt tajā brīdī, kad kazaku vienība organizējusi vietējo iedzīvotāju evakuāciju. Tāpēc zēns vienkārši tika iesēdināts kaimiņienes ratos, un pēc tam viņš vairs nekad nebija redzējis savus vecākus.

Alberts Pogels uzauga bērnu namā. Viņš dzīvoja Jarcevā, kur agri apprecējās un strādāja tekstilrūpnīcā, no kurienes  tika nosūtīts iegūt augstāko izglītību. Pēc Ļeņingradas Tekstila institūta absolvēšanas Alberts Pogels atgriezās rūpnīcā kā inženieris.

Viņa meita – Valērija mācījās Jarcevas vispārizglītojošā skolā. Līdztekus tam viņa mācījās klavierspēli mūzikas skolā. 1941. gada jūnijā Alberts Pogels tika iesaukts aktīvajā armijā. Vēlāk, 1944. gada oktobrī mans vectēvs Alberts Pogels kopā ar Latviešu strēlnieku korpusa vienībām nonācis Rīgā.

Bet viņa sieva Antoņina Pogele un meita Valērija – mana māte, palikušas aizmugurē. Otrā pasaules kara laikā tas bija daudzu ģimeņu liktenis – mājās palika tikai sievietes, kuras piedalījās aizsardzības nocietinājumu būvniecībā. Smoļenskas kaujas gaitā Vērmahta karavienību virzība tika apturēta uz diviem mēnešiem. Taču, kad ienaidnieks nosēdinājis savu desantu, Jarcevas pilsēta nonāca aplenkumā un civiliedzīvotājiem nebija laika evakuēties. Tātējādi Valērija kopā ar māti un citiem radiniekiem nonāca vāciešu okupētajā teritorijā.

Kamēr sievietes slēpās mežā, bombardēšanas laikā viņu māja bija nodegusi. Kad apšaude apstājās, Antoņina Pogele devās uz Jarcevu, lai izlūkotu: varbūt kādas no mantām tomēr palika neskartas? Nonākot pilsētas laukumā pie Kultūras nama, viņa ieraudzīja, ka šeit vācieši izgāza un aizdedzināja visas grāmatas no pilsētas bibliotēkas. Grāmatas, kā jūs zināt, deg slikti. Vecmāmiņa ar nūju izjauca pelnus un izvilka no tiem biezu grāmatu, kas bija apdegusi pavisam nedaudz – tikai no malām. Tas bija viens sējums no Aleksandra Puškina kopotiem rakstiem, kas publicēti krievu dzejnieka nāves 100. gadadienā.

Divus gadus mana māte un vecmāmiņa, kuras atradušās vāciešu okupētajā zonā, klīda no mājas uz māju Smoļenskas un Pleskavas apgabalos. Un visus šos divus gadus manas mātes maisā līdzās personīgām mantām atradās viena grāmata – Aleksandra Puškina daiļdarbu sējums, kuru viņa pastāvīgi lasīja – vēl un vēl.

Daudzus gadus vēlāk, kad es jau biju skolnieks un vasarā dzīvoju vasarnīcā Jūrmalā, es, tāpat kā visi bērni brīvdienās, negribēju darīt neko, kas bija saistīts ar skolu, jo pagalmā mani gaidīja vienaudžu kompānija, lai spēlētu futbolu, galda tenisu utt. Bet mana māte, no rīta aizbraucot uz Rīgu, lai strādātu Latvijas Televīzijā, lika man iemācīties no galvas divus, trīs vai pat četrus pantus no A. Puškina vārsmās sarakstītā romāna “Jevgeņijs Oņegins”. Un vakarā, pārbaudot izpildīto uzdevumu, viņa gribēja pārliecināties, vai es saprotu to, ko esmu iemācījies no galvas – viņa uzdeva man jautājumus un pati daudz ko paskaidroja.

Bet tas kara laikā no uguns izglābtais A. Puškina daiļdarbu sējums bija nonācis labās rokās. 1943. gada vasaras beigās vai rudens sākumā vācieši atkāpās. Pēdējās, kas atkāpās, bija SS vienības –esesieši dedzināja ēkas un dzina palikušos vietējos iedzīvotājus uz Rietumiem. Visi civiliedzīvotāji, kuri bija spējīgi slēpties, speciāli devās dziļi mežā, kur atradās nepārejams purvs, kaut gan tur viņi riskēja iet bojā.

Pēkšņi bija iestājies klusums. Pēc divām stundām sievietes iznāca no meža. Negaidīti no krūmiem parādījās karavīri. Tie bija savējie – no izlūkvienības. Sievietes raudādamas steidzās viņus apskaut. Karavīri mierināja, teica, ka “tagad jums viss ir beidzies”, un parādīja sievietēm virzienu – kā nokļūt uz lielceļa. Kad uz ceļa kāda kravas automašīna paņēma sievietes, viņas tika nosēdinātas kravas nodalījumā kopā ar karavīriem. Tolaik manai mātei bija 15 gadu un, kad viņa, lai paēstu, izņēma maizes riecienu no maisa, viens no karavīriem, ieraudzījis grāmatu, jautāja:

– Kas tas par sējumu? Ak, es tik ilgi neesmu lasījis grāmatas!

Un mana māte nekavējoties uzdāvināja viņam Aleksandra Puškina grāmatu. “Kāds bija šā karavīra liktenis? Vai viņš palicis dzīvs? Kur ir šī grāmata?” – Tā pēc daudziem gadiem jautāja mana māte, pieminot šo seno stāstu.

Pēc kara beigām Alberts Pogels, 43. Gvardes Latviešu strēlnieku divīzijas virsnieks, panāca to, ka ģimene atgriezās Rīgā. Bet patiesībā līdz tam laikam ģimene jau bija izjukusi, un Valērija Pogele dzīvoja vienistabas dzīvoklī Jāņa Asara ielā kopā ar māti, kura sāka strādāt par ekonomisti šūšanas uzņēmumā.

Rīgas 17. sieviešu vidusskolu Valērija Pogele mācību pārtraukuma dēļ absolvējusi 20 gadu vecumā. Viņa tik ļoti vēlējās kļūt par muzikanti un uzcītīgi mācījās Emīla Dārziņa mūzikas skolā, taču savas pārmērīgās centības dēļ bija sagandējusi roku, nopietni sastiepjot saites. Tādēļ pianistes karjera viņai bija liegta.

1949. gadā Valērija Pogele iestājās Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas vēstures nodaļas Teorijas un kompozīcijas fakultātē, kuru absolvēja 1954. gadā, saņemot muzikoloģes un pedagoģes kvalifikāciju. Taču pasniegt E. Darziņa mūzikas skolā viņa sāka, jau būdama 3. kursa studente –1952. gada novembrī. Līdz 1957. gadam viņa pasniedza tur mācību priekšmetu “Mūzikas literatūra”. Viņas audzēkņu vidū bija daudzi topošie slavenie mūziķi, tostarp izcilais latviešu diriģents Aleksandrs Viļumanis. Bijušie E. Darziņa mūzikas skolas audzēkņi atcerējās Valēriju Pogeli kā labu, mīļu pedagoģi.

1952. gadā Valērija Pogele apprecējās ar Latvijas Valsts konservatorijas studentu Igoru Jakovļevu un nomainīja pirmslaulības uzvārdu.

1956. gadā Valēriju Jakovļevu uzaicināja strādāt Rīgas Televīzijas studijā (tā tolaik sauca Latvijas Televīziju). Viņa strādāja par redaktori, pēc tam par vecāko redaktori un no 1976. līdz 1990. gadam – par mūzikas raidījumu Galvenās redakcijas galvenā redaktora vietnieci. Viņas darba grāmatiņa ir pilna ar lielu skaitu pateicību par augsti profesionālu un radošu darbu.

Ciklveida programmu un translāciju organizēšana, tiešraižu un ierakstu nodrošināšana, programmu montēšana, tekstu un tulkojumu sagatavošana, kā arī darbs kadrā — ar to visu nodarbojusies muzikoloģe Valērija Jakovļeva. Tie, kas interesējās par klasisko mūziku un PSRS pastāvēšanas laikos skatījās Centrālās televīzijas raidījumus, droši vien atceras tās pārraides, kuras viņa sagatavojusi Doma koncertzālē, Latvijas filharmonijā, Dzintaru koncertzālē, Latvijas Valsts operas un baleta teātrī (tagad Latvijas Nacionālā opera un balets). Viņa daudz darījusi, lai popularizētu latviešu klasisko mūziku un izpildītājus toreizējās Padomju Savienības plašajai auditorijai.

1970. gados Latvijas filharmonijas direktors Filips Šveiniks (1911–1974) uzaicinājis V. Jakovļevu piedalīties izglītojošā darbībā. Filharmonijas brigādes – lektors, koncertmeistars, vokālists un muzikants – apbraukāja visu Latviju un skolās noturēja lekcijas-koncertus. Viņi iepazīstināja skolēnus, kuri dzīvoja visattālākajos nostūros, ar skaņdarbiem, komponistiem un mūzikas instrumentiem. Nereti vien V. Jakovļevai bija jādodas visgrūtākajos braucienos – uz Latgali. Bieži vien pieteikumi nāca no divu plūsmu latviešu-krievu skolām, un lekcijai bija jānotiek vienlaicīgi gan divās valodās, gan dažāda vecuma skolēniem, kuri atradās vienā zālē.

Tā kā Valērija Jakovļeva kļuva par vienu no pirmajām LTV redaktorēm, viņai bija lemts novērot tās tehnisko attīstību jau kopš pirmajiem soļiem. Sākumā televīzijas apraide bija melnbalta, un notika tikai tiešraidē, izņemot filmas. Tāpēc tolaik bija nepieciešams daudz mēģināt un visu izstrādāt līdz pat sīkākajai detaļai.

Par nozīmīgu notikumu studijā Nometņu ielā (tolaik L. Laicena ielā), kur līdz 1986. gadam atradies televīzijas centrs un televīzijas tornis, kļuva pirmais televīzijas muzikālais iestudējums “Pētera Čaikovska daiļrades lappuse” par operas “Pīķa dāma” tapšanas vēsturi. Tolaik studijas direktors Mihails Pērns izmantojis jaunu paņēmienu: vokālos fragmentus izpildīja operdziedātāji, bet lomas –dramatiskie aktieri. To pašu paņēmienu režisors izmantojis, veidojot muzikālo iestudējumu pēc Sergeja Prokofjeva operas “Karš un miers” motīviem. Abi šie iestudējumi tika tiešraidē pārraidīti vairāku miljonu lielajai auditorijai visā Padomju Savienībā.

Pēc tam radās iespējas veikt melnbaltos videoierakstus un montēt pārraides. Tad nāca krāsu televīzijas apraide.

1973. gadā, kad Rīgā tika svinēta Dziesmu svētku 100. gadskārta, Mežaparkā pie estrādes speciāli no Maskavas tika atvesta krāsu mobilā televīzijas stacija, no kurienes notika translācija un bija veikts videoieraksts, kas vēlāk demonstrēts Centrālajā televīzijā. Satura adaptēšanu vissavienības ēteram, pārraides titru tulkošanu bija veikusi Valērija Jakovļeva. Viņa atceras, ka Dziesmu svētku fināla koncertā latviešu emigranti, kuri bija ieradušies no Zviedrijas, Vācijas, ASV, Kanādas un citām valstīm, raudāja aiz saviļņojuma.

Savās atmiņās, kas tika iekļautas LTV jubilejai par godu izdotajā grāmatā, Valērija Jakovļeva rakstījusi:“Gandrīz 35 gadus mana dzīve bija saistīta ar Latvijas Televīziju. Mūzikas programmu redakcija bija kļuvusi par manām otrajām mājām, un darbs bija kļuvis par manu sirdslietu. Man paveicās strādāt ar lieliskiem kolēģiem draudzīgā un radošā gaisotnē, veidojot pārraides par izciliem mūziķiem, komponistiem, dziedātājiem un baletdejotājiem, kā arī tautas mākslas pārstāvjiem.”

Aiziedama pensijā, Valērija Jakovļeva turpināja piekopt aktīvu dzīvesveidu. Viņas dēliem – arhitektam un žurnālistam – piedzima mazbērni, kurus viņa palīdzēja audzināt. Būdama pa pusei etniskā latviete, V. Jakovļeva tomēr nebija saņēmusi Latvijas pilsonību automātiski, bet ieguva nepilsones statusu. Pēc tam, kad viņa naturalizējās, nokārtojot eksāmenus, tad pati sāka konsultēt un mācīt latviešu valodu tiem, kas gatavojās naturalizēties.

Viņa regulāri apmeklēja koncertus un muzikālos iestudējumus, kā arī dalījās ar savu viedokli un kritiskajiem vērtējumiem profesionāļu vidū un preses izdevumu slejās. Rezonansi izraisījusi viņas publikācija laikrakstā “Čas”, kurā viņa ar nožēlu rakstījusi par dažu mūsdienu režisoru parazitēšanu, iestudējot klasiku.

Kad viņai apritēja 90 gadi, Valērija Jakovļeva uzaicināja savus bijušos kolēģus no LTV mūzikas redakcijas uz kafejnīcu “Ezītis miglā” Vecrīgā. Tostarp arī tādēļ, ka viņai piemita veselīga humora izjūta — tādā veidā viņa pajokoja par savu stāvokli, jo tolaik viņas redze bija krasi pasliktinājusies. Lai gan tajā vecumā viņa jau bija gandrīz zaudējusi redzi, viņas dzirde joprojām bija muzikāla un laba. Tadēļ Valērija perfekti sadzirdēja visus kolēģu novēlējumus un apsveikumus savā jubilejā.

Valērija Jakovļeva mirusi 2023. gada 31. martā, nodzīvojot 94 gadus. Viņa tika apbedīta Pļavnieku kapos Rīgā.

Andrejs Jakovļevs, Valērijas Jakovļevas dēls

Saīsināts tulkojums no krievu valoda