Pēteris Pečerskis

Pēteris Pečerskis (1914. g. 14. decembrī Vīnē, Austroungārijas impērijā – 1974. g. 26. maijā Rīgā, Latvijas PSR) – pianists un koncertmeistars, pedagogs, lektors un muzikālais redaktors, mākslas zinātņu kandidāts.

Pētera Pečerska tēvs Ļevs Pečerskis bija profesionāls revolucionārs un dažus gadus kopā ar ģimeni nodzīvoja Vīnē, kur arī piedzima nākamais izcilais mūziķis, kas savas muzikālās dotības bija mantojis no mātes – operdziedātājas. Pēc 1917. gada lielinieku revolūcijas Krievijā Ļevs Pečerskis kļuva par KPFSR Ārējās tirdzniecības tautas komisariāta darbinieku un saņēma norīkojumu strādāt ārzemēs. Attiecīgi, arī jauniņais Pēteris kopā ar vecākiem pārcēlās no vienas valsts uz otru, 1924.-25. gadā viņš mācījās ģimnāzijā Parīzē, bet 1929.-32. gadā – Berlīnē.

Spēlēt klavieres Pēteri sākumā apmācīja māte, bet pēc tam privātskolotāji. Berlinē viņš privāti mācījās pie ievērojamā pianista Egona Petri. No 1932. gada Pēteris Pečerskis sāka studēt Maskavas Konservatorijā, profesoru, klaviermūzikas korifeju H. Neihauza un K. Igumnova klasēs. Konservatoriju viņš absolvēja 1937. gadā.

Pēteris Pečerskis strādāja Ipoļitova-Ivanova Maskavas Mūzikas skolā (1936.-37. g.). No 1937. līdz 1939. gadam viņš strādāja Sverdlovskā (patlaban – Jekaterinburga), kur ieņēma Urālu Konservatorijas docenta amatu, līdzās tam viņš bija Sverdlovskas Filharmonijas mākslinieciskais vadītājs. 1939. gadā P. Pečerskis mācījās Maskavas Konservatorijas aspirantūrā (viņa disertācijas tēma bija: «Фортепианное творчество К. Дебюсси» („K. Debisī klaviermūzikas daiļrade”) un pasniedza Gņesinu Mūzikas skolā.

No 1939. līdz 1946. gadam P. Pečerskis atradās militārajā dienestā: sākumā viņš tika iesaukts dienestā Maskavas Kara apgabala ansamblī, pēc tam nosūtīts uz Ziemeļrietumu frontes 4. triecienarmiju, vēlāk - uz Piebaltijas fronti. Pēc ievainojuma Pēteris Pečerskis ārstējās hospitālī Dzintaros.

Kopš 1945. gada Pēteris Pečerskis dzīvoja Rīgā. 1946.- 48. g. viņš pasniedza Jāz. Mediņa Mūzikas skolā, bet kopš 1950. gada – pasniedza Latvijas Konservatorijā. Viņš bija iejūtīgs un uzmanīgs pedagogs, tāpēc daudzi studenti centās nonākt tieši Pečerska klavierspēles klasē.

Kopš 1946. gada Pēteris Pečerskis bija Latvijas Valsts Filharmonijas pianists, koncertos viņš uzstājās gan kā solists, gan kā akompanētājs. Pečerskis bija spīdošs, temperamentīgs pianists izpildītājs. Viņa repertuārs bija ļoti plašs. Tajā ietilpa gan solo skaņdarbi, gan lielas formas muzikālie skaņdarbi klavierēm ar orķestri.

Pēteris Pečerskis bija daudzu latviešu komponistu skaņdarbu pirmais izpildītājs, tostarp, Jāņa Ivanova skaņdarba klavierēm Variācijas mi minorā.

Pēteris Pečerskis bija spīdošs, plašas publikas iecienīts lektors, viņš vadīja lektorijus, kas tika rīkoti Filharmonijā, toreizējā Oficieru Namā, daudzos kultūras namos. Lekciju laikā viņš ilustrēja savus vārdus, izpildot solo skaņdarbus klavierēm, vai akompanējot operdziedātājiem un izpildītājiem, kas spēlēja citus mūzikas instrumentus. Pečerska lekcijas allaž guva klausītāju atzinību.

Pēteris Pečerskis nodarbojās ar dažādu muzikālo skaņdarbu transkripciju klavierēm. Viņš bija nošu izdevumu muzikālais redaktors. Izcilais mūziķis un talantīgais lektors brīvi pārvaldīja vācu, franču un angļu valodu. Viņš apmācīja vokālistus pareizai izrunai dziedot.

Kopš 1959. gada Pēteris Pečerskis bija Komponistu savienības loceklis.

Pēteris Pečerskis miris Rīgā 1974. gada 26. maijā.

Lija Krasinska: «Viņš bija ļoti augstas kultūras cilvēks un talantīgs cilvēks kopumā.»

Apbalvojumi: Sarkanās Zvaigznes ordenis.

Publikācijas:

„P. Čaikovskis. Dzīves un dailrades apskats” R., LVI, 1951;

„Jāņa Ivanova čellokoncerts” R., LVI, 1956;

„Krievu klasiskā mūzika” R., LVI, 1964;

„Modests Mūsorgskis. Dzīves un daiļrades apraksts” R., LVI, 1961;

«Восьмая симфония Я.Иванова. Пояснение» („J. Ivanova Astotā simfonija. Paskaidrojums”) М., Сов. композитор, 1961.;

P. Pečerskis publicēja recenzijas, kritiskos un citus rakstus laikrakstā «Советская Латвия».

Diskogrāfija: