Nikolajs Kolosovs

Nikolajs Kolosovs (1896. g. 16. februārī Rīgā, Krievijas impērijā – 1966. g. 12. novembrī Rīgā, Latvijas PSR) – dabas zinātņu pasniedzējs Rīgas krievu skolās, 1940. gadā – Rīgas 13. pamatskolas vadītājs.

N. Kolosovs dzimis Rīgā. Pēc Aleksandra ģimnāzijas beigšanas iestājās Jurjevas (Tartu) Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Taču kara darbības dēļ studijas nācās pārtraukt, kaut ne uz ilgu laiku. 1921. gadā N. Kolosovs beidza Latvijas Augstākās skolas (no 1922. gada – Latvijas Universitātes) Lauksaimniecības fakultātes pilnu kursu pēc bijušā Rīgas Politehniskā institūta programmas ar 2. pakāpes agronoma diplomu.

No 1922. augusta līdz 1924. gadam O. Beateres privātģimnāzijā. mācīja cilvēka anatomiju un fizioloģiju, botāniku, bioloģiju un kosmogrāfiju. No 1923. līdz 1926. gadam strādāja A. Klēvera privātajā ebreju ģimnāzijā. No 1924. līdz 1928. gadam arī G. Binca privātajā vīriešu vidusskolā. 1925./26. mācību gadā pasniedza stundas E. Lihtarovičas ģimnāzijā. No 1925. līdz 1930. gadam bija skolotājs N. Vinzarājas ģimnāzijā. No 1924. līdz 1931. gadam pasniedza ķīmiju Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā (kā ārštata pasniedzējs). N. Kolosovs no 1929. līdz 1931. gadam strādāja J. Landava privātajā ebreju ģimnāzijā, no 1929. līdz 1934. gadam – Krievu papildus skolā.

1931. gadā N. Kolosovs aizgāja no Valsts ģimnāzijas, jo bija saņēmis štata vietu Rīgas 13. krievu pamatskolā. 1935. gadā Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Cenzu komisija atzina viņu par pilntiesīgu dabas zinātņu priekšmetu pasniedzēju pamatskolās ar krievu mācību valodu.

1940. gada 17. septembrī N. Kolosovu nozīmēja par Rīgas 13. krievu pamatskolas (Grēcinieku ielā 28) direktoru. Taču šajā amatā viņš sabija pavisam neilgu laiku, jo tika nomainīts ar padomju varas izvēlētu direktoru.

N. Kolosovs apprecējās 1931. gadā ar Klaudiju Bartoševiču (1906). Taču laulība izjuka, neatstājot pēcnācējus.

Dzīvoja privātmājā Maskavas ielā 144-1 (nams nav saglabājies).

Žurnālists Heinrihs Grosens savās atmiņās nav varējis nepieminēt N. Kolosovu, veltot viņam šādas rindas: „Nikolajs Kolosovs ir dabzinātnieks. Pieslējās kreisajām aprindām. Kā dabzinātnieks uzskatīja sevi par bezdievi, taču tas viņam netraucēja salaulāties Rīgas Svētā Jāņa Priekšteča pareizticīgo baznīcā. Sākumā aktīvi iesaistījās krievu sabiedriskajā dzīvē, taču pēc tam nezin kāpēc to pameta, kaut arī bija mūsu Skolotāju savienības biedrs. Īsts darbarūķis. Pēc slavas netiecās. Boļševiki viņam iedeva krievu nepilnās skolas (bijušās 13. krievu pamatskolas) direktora vietu, ne ko vairāk viņš arī neprasīja, necentās izcelties vai izrādīties.”

Saskaņā ar N. Citovičas (1925) informāciju pēckara gados N. Kolosovs strādāja par skolotāju Rīgas vakarskolā. N. Kolosovs nomira 1966. gada 12. novembrī Rīgā. Tā kā viņš bija vientuļš cilvēks, skolotāju uz Ivana kapiem pavadīja kādreizējie skolēni.

Bijusī Rīgas 13. pamatskolas skolniece Tamāra Ņikiforova (1928-2015) atceras: «Nikolajam Kolosovam bija lieliski iekārtots kabinets, kurā viņš vadīja dabzinību stundas. Dzīvnieku un putnu izbāzeņi, cilvēka skelets, plaša floras kolekcija – tas viss mudināja mūs, skolniekus, iedziļināties floras un faunas pasaulē, censties izprast dabas likumus. Man vienmēr paliks prātā skolotāja īpašās stundas – ekskursijas brīvā dabā. Varbūt arī viņš bija drusku robusts un skarbs, taču šīs īpašības netraucēja mums ar cieņu izturēties gan pret skolotāju gan pret viņa dabzinību priekšmetu. Starp citu, tieši skolotājs Kolosovs bija pamanījis manu interesi par dabzinībām un visādi stimulēja to. Zināmā mērā N. Kolosovs noteica manu turpmākās profesijas izvēli – es kļuvu par ģeoloģi”.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA, 1632. f., 1. apr., 10372. l.

Генрих Гроссен. Жизнь в Риге. – Даугава,  №3, 1994.