Fjodors Erns

Fjodors Erns (1863. g. 28. jūnijā/10. jūlijā Smoļenskā, Krievijas impērijā – 1926. g. 26. decembrī Rīgā, Latvijas Rpublikā) – pedagogs, no 1889. g. strādājis par skolotāju Rīgā, sabiedriskais un politiskais darbinieks, izglītības ministrs N. Judeņiča Ziemeļrietumu valdībā.

Fjodors Erns ir dzimis Smoļenskā, pārkrievojušos zviedru muižnieku ģimenē. Savas mācību gaitas Fjodors uzsācis Smoļenskas guberņas ģimnāzijā.

Vēlāk viņa tēvs Aleksandrs Erns kopā ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Pleskavu. 1882. gadā Pleskavā Fjodors Erns absolvējis vietējo ģimnāziju. Tajā pašā gadā viņš iestājies Sanktpēterburgas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Matemātikas nodaļā, kuru absolvējis 1886. gadā, iegūdams matemātikas zinātņu kandidāta grādu, kas devis viņam tiesības pasniegt matemātiku un fiziku ģimnāzijās un reālskolās. Dažus gadus F. Erns strādājis divās Pēterburgas privātajās skolās.

1889. gadā Fjodors Erns tika norīkots strādāt uz Rīgas pilsētas ģimnāziju. Tas bija gads, kad tika uzsākta Baltijas guberņu rusifikācija, kuras gaitā ieviestas zīmīgas korektīvas likumdošanas un izglītības sistēmā. Jaunajam pedagogam bija lemts kļūt par Krievijas valdības sankcionētā izglītības sistēmas rusifikācijas procesa līdzdalībnieku.

Jau pēc F. Erna nāves, 1927. gada februārī, laikraksts «Slovo» (no 408. līdz 420. numuram) publicējis viņa atmiņas «40 лет жизни русского интеллигента» / „Krievu inteliģences pārstāvja 40 dzīves gadi ”. Kā skaidri redzams no publicēto atmiņu satura, to autors negatīvi izturējies pret cariskās valdības īstenoto politiku.

“..Viss šis valdības pasākums bija viena no daudzajām rupjām politiskām kļūdām; tas ieaudzinājis vietējos iedzīvotājos vienīgi naidu pret krievu valdību, un diemžēl arī patlaban daudzi latvieši-nacionālisti pārnes šo naidu un naidīgumu attiecībā uz visu, kas tā vai citādi atgādina par rusifikācijas laikiem: gan uz krievu tautu kopumā, gan uz krievu valodu, krievu literatūru, mākslu un pārejo.”

10 gadu laikā F. Erns pasniedzis Rīgas pilsētas ģimnāzijā. No1899. Līdz 1905. gadam viņš strādājis N. Mironova Komercskolā; pēc tam – Rīgas privātajās ģimnāzijās: G. Binca, V. Maldoņa, A. Ķēniņa, P. Dolgiha un Olgas Beateres sieviešu ģimnāzijā.

F. Erns vienmēr aktīvi piedalījies sabiedriskās dzīves norisēs. Ne mazums pūļu viņš veltījis tam, lai izveidotu Bibliotēkas pulciņu Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā. F. Erns bijis Rīgas Krievu literārā pulciņa aktīvs dalībnieks, publicējis savus rakstus vietējā presē un pedagoģiska rakstura izdevumos, lasījis publiskas lekcijas.

1905. gadā Rīgā viņš izveidojis Skolotāju savienību, kas pievienojās progresīvajai Viskrievijas Skolotāju savienībai. Tādēļ vietējie varas pārstāvji izlēma uz laiku atņemt F. Ernam tiesības pasniegt valsts skolās un viņš bija spiests aiziet no N. Mironova Komercskolas un pēc tam varēja strādāt vienīgi privātajās mācību iestādēs.

1906. gadā no Konstitucionālo Demokrātu (jeb “kadetu”) partijas Rīgas nodaļas Fjodors Erns balotējies Krievijas I Valsts domes vēlēšanās.

Pēc Viskrievijas Skolotāju savienības likvidācijas F. Erns kļuvis par Rīgas Pedagoģiskās biedrības locekli.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma, 1915. gada rudenī F. Erns evakuējies uz Pleskavas guberņu. Šeit no 1915. līdz 1916. gadam viņš pasniedzis Porhovas reālskolā un no 1916. gada septembra līdz 1918. gada aprīlim – Pleskavas M. Agapovas sieviešu privātajā ģimnāzijā, bet no 1918. gada aprīļa līdz 1919. gada augustam – Pleskavas Sergija reālskolā.

Pleskavā Fjodors Erns bija nokļuvis politisko norišu virpulī, kuras tolaik bija pārņemušas Krieviju. 1917. gadā viņš kļuvis par Pleskavas Skolotāju savienības priekšsēdētāju, par Pleskavas pilsētas domes balsstiesīgo locekli un domes Izglītības komisijas priekšsēdētāju, par Konstitucionālo Demokrātu (“kadetu”) partijas Pleskavas nodaļas priekšsēdētāju un laikraksta “Pskovskaja rečj” izdevēju un līdzredaktoru.

1917. gada novembrī lielinieki arestējuši F. Ernu; no ieslodzījuma viņš tika atbrīvots tikai pēc lielinieku atkāpšanās no Pleskavas.

1918. gada pavasarī Erns kļuvis par Pleskavas reālskolas direktoru, par Pleskavas pilsētas domes priekšsēdētāja biedru, no 1919. gada viņš - Pleskavas pilsētas domes priekšsēdētājs.

No 1919. gada augusta līdz decembrim Fjodors Erns bijis izglītības ministrs Nikolaja Judeņiča Ziemeļrietumu valdībā.

Pēc Baltās kustības sakāves Fjodors Erns (1920. gada janvāra sākumā) atgriezies Rīgā. No 1920. gada janvāra līdz 1921. gada martam viņš strādājis Rīgas pilsētas ebreju vidusskolā, no 1921. gada marta līdz jūnijam – bijis Rīgas pilsētas krievu vidusskolas direktors; no 1921. gada jūnija līdz 1922. gada novembrim – LR Izglītības ministrijas Krievu nodaļas priekšnieks.

Sava mūža pēdējos gados viņš turpinājis strādāt par skolotāju Rīgas pilsētas krievu vidusskolā, kā arī G. Binca un O. Beateres privātajās mācību iestādēs.

Kaut gan gadiem ritot, bija pasliktinājies viņa veselības stāvoklis, Erns turpinajis vadīt Krievu skolotāju savienību un būt par Rīgas Krievu izglītības biedrības locekli; viņš publicējis rakstus, kas veltīti krievu skolu aizstāvībai; starptautiskajā līmenī ierosinājis jautājuma izskatīšanu par krievu izglītības sistēmas likteni ārpus Krievijas robežām.

“[..]Fjodors Erns bija krievu cilvēks līdz matu galiem. Krievu lietai, krievu tautai viņš atdevis visus savus spēkus, visu enerģiju un savu labestīgo sirdi.

Līdz pat pēdējai dienai, būdams nāvējoši slims (stenokardija – T.F.), viņš nebija pametis sabiedriskā darbinieka posteni, un tikai guļot slimības gultā, savas nāves dienā, viņš atteicās ierasties Krievu skolotāju savienības valdes sēdē, tomēr piebilstot, ka uzņemsies atbildību par jebkuru viņam uzticēto darbu.”(Б.Н. Шалфеев. Ф.А. Эрн как общественный деятель./ B. Šalfejevs. F. Erns kā sabiedriskais darbinieks.- Сегодня, 1926, 29. decembrī).

Pēc tautības būdams vācietis, pēc ticības - luterānis, Fjodors Erns savā pirmsnāves testamentā izteicis vēlmi, lai viņu apglabātu pēc pareizticīgā rituāla. Viņa uzticamais draugs, LR 2. Saeimas deputāts Elpidifors Tihoņickis (1875-1942), kurš pavadījis kopā ar F. Ernu pēdējās viņa dzīves stundas, vērsies ar šādu lūgumu pie Rīgas un Latvijas arhibīskapa Jāņa Pommera (1976-1934) un saņēmis viņa piekrišanu. Pēc arhibīskapa Jāņa svētības nelaiķa pēdējā griba tika izpildīta – F. Erns tika apdziedāts Kristus Piedzimšanas katedrālē. Dievkalpojumu noturējis arhibīskaps Jānis Pommers. Fjodors Erns ir apbedīts Rīgas Pokrova (Vissv. Dievmātes Patvēruma) kapos.

Savu bibliotēku Fjodors Erns novēlējis Krievu skolotāju savienībai.

Fjodors Erns bija precējies ar Praskovju Pavlovnu, dzim. 1860. g. 23. oktobrī.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA, 1632. f., 1. apr., 5410. l.;

Скончался Ф.А. Эрн. – Сегодня, 1926, 28 декабря.

Б. Шалфеев. Ф.А. Эрн как общественный деятель. (F. Erns kā sabiedriskais darbinieks.) – Сегодня, 1926, 29 декабря.

Ю. Новосёлов. Эрн – педагог. – Сегодня, 1926, 31 декабря.

Кончина Ф.А. Эрна. – Слово, 1926, 28 декабря.

Е. Тихоницкий. Последний долг. – Сегодня, 1926, 30 декабря.

Е. Тихоницкий. На могилу Ф.А.Эрна. – Слово, 1926, № 373.

Нео-Сильвестр (Гроссен). Памяти Ф.А.Эрна. – Словр, 1926, № 371.