Margarita Tūna

Margarita Tūna (dz. Busjko; 1930. g. 18. aprīlī Rīgā, Latvijas Republikā – 2012 . g. 27. decembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – mūzikas zinātniece, lektore.

CURRICULUM VITAE

1954. g. absolvēju Jāz. Vītola Latvijas Valsts Konservatorijas                                

kompozīcijas-teorijas fakultātes, muzikoloģijas nodaļu.

Darba pieredze:

                        1952. – 1954. g. -  mūzikas redaktore Latvijas Radio

                        1954. – 1958. g.  - pasniedzēja Em. Dārziņa vidusskolā.

1954. – 1962. g. – Mūzikas vēstures pasniedzēja   Jāz. Vītola Latvijas Valsts konservatorijā

1962. – 1972. g. –  galvenā redaktore Latvijas Valsts Filharmonijā

1972. – 1990. g. – lektore Latvijas Valsts Filharmonijā

No 1973. – 1990. g. periodiski (uz līguma pamata) – Muzikologu lektoru kursu kurators.

/ Maskavas Vissavienības kvalifikācijas celšanas Institūts./

1987. g.  – mūzikas eksperts. Darbs ekspedīcijās ar sociologiem. / Ļeņingradas socioloģijas institūts./      

Pārejās aktivitātes:

1981. – 1991. g Izveidoju un vadīju Jauniešu Mūzikas klubu.

1991. g  - biju viena no Kr. Barona biedrības (integrācijas centra) dibinātājiem. Biedrības priekšsēdētāja, pasniedzu latviešu valodu un Latvijas kultūrvēsturi līdz 1998. gadam.

No 1999. g. S. Rahmaņinova Klasiskās mūzikas fonda,  pēc 2004.g. pārregistrācijas -  „Klasiskās mūzikas biedrības” priekšsēdētāja.

Publikācijas:

              “Latviešu komponisti – bērniem” Izdevniecība “Mūzika” Ļeņingrada.

               Estētiskās audzināšanas jautājumi. Krājumos.

               Metodiski raksti Vissavienības krājumos “Mūzika bērniem”.

               Raksti periodikā.

Margaritas Tūnas darba gaitu apraksts

Savas darba gaitas sāku, būdama studente, 1952. gadā. Konservatorijas profesora, komponista, Radio mākslinieciskā vadītāja Jāņa Ivanova uzaicināta, es kļuvu par Radio mūzikas redakcijas redaktori. Beidzot studijas, pasniedzu mūzikas vēsturi Em. Dārziņa mūzikas vidusskolā un Valsts Konservatorijā. Savu pedagoga darbu mīlēju. Valdonīgais Filips Šveiniks meklēja savai iestādei atbilstošus kadrus.  Toreizējā Kultūras ministra Vladimira Kaupuža un Valsts Filharmonijas  direktora Filipa Šveinika vienošanās rezultātā, ar Kultūras ministrijas pavēli, mani pārcēla darbā par galveno redaktori Filharmonijā. Vērienīgais Filharmonijas darbs mani arī gandarīja. Pēc Filharmonijas zāles ugunsgrēka (dega Lielā Ģilde), atbrīvotais no darba direktors F. Šveiniks, ieņēma galvenā redaktora vietu, mani ieskaitīja lektoru štatā. Redaktora darbu tad apvienoju ar publisku lekciju lasīšanu, jo Šveiniks redaktora darbu neveica, faktiski turpināja vadīt Filharmoniju.

Mana pārslodze beidzās, kad F. Šveiniks arī formāli kļuva no jauna direktors.

Es  paliku štata lektore. Publiskas lekcijas krievu un latviešu valodās es lasīju vēl studiju gados, tā saucamās "Tautas universitātēs"; lektora darba pieredzi smēlos no izciliem paraugiem – Pētera Pečerska un Lijas Krasinskas lekcijām. (Pie L. Krasinskas aizstāvēju diplomu, Konservatoriju absolvējot, un līdz pat šai dienai viņa man ir galvenais padomdevējs.)

Ieskatu lektoriju darba būtībā lieliski deva Vissavienības lektoru semināri, dažādu nozaru speciālistu (psihologu, sociologu, pedagoģijas zinātņu) spriedums par mūzikas lektorija iespaidu uz klausītāju. Vērtīgu starptautisku pieredzi par bērnu un jauniešu  muzikālo izglītošanu deva arī ISME konference Budapeštā. Iedziļināšanās zinātnē, pētījumi (darbs kopā ar sociologiem) uzskatāmi parādīja, ka noteicošais ir ne tikai saistošais lektora vārds, bet, galvenais, talantīgs mūzikas priekšnesums. Mūzikas mīļotājs ir ne lektora pierunāts, bet klausītājs,  kurš mūzikas iespaidā guva dziļu saviļņojumu.

Filharmonijas labākie spēki  gatavoja solokoncertu programmas, devās koncertceļojumos, piedalījās lielo formu atskaņojumos; lektorijos darbojās nopietnam darbam nederīgie. Kolēģos un Filharmonijas vadībā es guvu neizpratni, kad pametu lektora štata vietu ar labu atalgojumu. Es negāju uz kompromisu ar sirdsapziņu, pieņēmu grūtu lēmumu.

Sociologu pētījumu analīze rādīja, ka viduvēja koncertlekcija atstāj negatīvu iespaidu...   Toties turpmāk es strādāju kā ārštata lektore ar izciliem mūziķiem Latvijā  (ar Operas vadošiem solistiem) un, periodiski, ar Starptautisko konkursu laureātiem Krievijā. Tā, piemēram, talantīgā vijolniece, laureāte Dora Švarcberga bez orķestra, klavieru pavadīta, Mocarta vijoļkoncertu atskaņojot, pat arodskolniekus varēja pārliecināt par Mocarta mūzikas lielo vērtību.   

Pēc D. Kabaļevska un citu nozares zinātnieku mana darba augsta   novērtējuma, interesanta darba piedāvājumu Krievijā netrūka. Bet mans nolūks bija celt  mūzikas kultūras līmeni dzimtenē. Gribējās, lai mūzika iesakņojas daudzu cilvēku apziņā, kā Vācijā vai Čehijā.

Iestājos darbā Arodbiedrības centrālās padomes Kultūras daļā, kas deva man iespēju rīkot zinātniskās konferences (Lielupes Zinātnes namā), seminārus.

Tolaik Vissavienības lektoru kvalifikācijas celšanas kursi notika ne tikai Maskavā un Ļeņingradā (patlaban – Sanktpēterburga), bet arī Latvijā. Lielu lektoru grupu kaut cik iepazīstinājām ar Latvijas kultūrvēsturi, mūziķiem, komponistiem.

Es meklēju un atradu efektīgākas par lektoriju darba formas. Par šādu darba formu kļuva mūzikas klubs, kas dalībnieku-klausītāju aktivizē, pievērš ciešam kontaktam ar izpildītājmākslinieku, komponistu... Rīgas JAUNIEŠU  MŪZIKAS  KLUBU  Dzelzceļnieku kultūras namā ik gadus apmeklēja 500-600 jauniešu, plānoja un viesus uzaicināja (galvenokārt,  vokāli instrumentālos ansambļus) paši jaunieši. Kluba filiālē Mākslas darbinieku namā notika mūsu komponistu un dzejnieku autorvakari (Pētera Vaska, Pētera Plakida, Imanta Zemzara un citu) un klasiķu monogrāfijas: Mocarts, Šūberts...   Jauniešu mūzikas kluba viesu grāmatā ir Imanta Ziedoņa, Jāņa Petera, Leona Brieža, Mārtiņa Brauna, Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Valērija Gavriļina, pianistu, dziedātāju, aktieru autogrāfi.

Sabiedrisku notikumu mudināti, 20. gadsimta  80. gadu beigās mēs nodibinājām integrācijas centru – Krišjāņa Barona biedrību. Šīs biedrības ietvaros darbojās Rīgas mūzikas klubs, 1999. gada 10. martā reģistrēts kā "S. Rahmaņinova Klasiskās mūzikas fonds" (2004. gadā, formālu iemeslu dēļ, pārdēvēts par Klasiskās mūzikas biedrību).

KLASISKĀS MŪZIKAS BIEDRĪBAS darbībā apkopota ilggadēja pieredze, atrasta metode, kā piesaistīt cilvēku mūzikai, kā pārliecināt par viņa spējām uztvert mūziku, iedziļināties tajā.

Klasiskās mūzikas biedrība ir sava veida mūzikas klausītāju kalve. Par neiztrūkstošo paskaidrojošo vārdu (anotācija, ievadvārds) ir pateicīga liela mūsu  mērķauditorija - no skolniekiem un studentiem, līdz pensionāriem. Pateicoties koncertu saturīgi vērtīgām un dziļām programmām, vērojama arvien lielāka publikas interese par mūsu biedrības organizētajiem koncertiem.

PMK galvenais princips ir: sniegt tik ļoti nepieciešamo topošiem jauniem mūziķiem koncertpraksi. Dodam jaunajiem iespēju stāties publikas priekša vienā koncertā ar lielmeistariem. Tā, studenti vēl būdami, mūsu koncertos piedalījās ar lielām, atbildīgām programmām Maija Kovaļevska, Evija Martinsone, Jānis Apeinis, Vestards Šimkus, Toms Ostrovskis, Andrejs Osokins, Kristīne Opolajs, Marina Rebeka un daudzi citi.

Topošais mūziķis, viņa izaugsme un klausītāja skološana – mūsu darbības divi galvenie mērķi, kas vienkopus veido augstu mūzikas kultūru.

Plašāks KMB darbības izklāsts Biedrības mājas lapā   www.klasiskamuzika.lv