Mihails Zinovjevs

Mihails Zinovjevs (1838. g. 19. februārī – 1895. g. 2. decembrī, Gatčinā, Pēterburgas guberņā, Krievijas impērijā) – ģenerālleitnants, Vidzemes gubernators.

Nākamais karavadonis un administrators Mihails Zinovjevs piedzima filoloģijas zinātņu profesora Alekseja Zinovjeva ģimenē. Būdams izteikti mierlaika profesijas pārstāvja dēls, M. Zinovjevs izvēlējās militāru karjeru, izglītību viņš ieguva Mihailovskas artilēristu skolā, bet savu neparasto karjeru veidoja kauju laukos. Viņa tēvs bija cēlies no sīkpilsoņu kārtas, tātad Mihailam Zinovjevam nebija ne dižciltīgas izcelsmes, ne sakaru sabiedrībā. Tikai viņa personas īpašības nodrošināja tik drīzu augšupeju, kāpjot par dienesta kāpnēm.

1866. gadā štāba kapteinis M. Zinovjevs devās karā uz Turkestānu. Kauju laukā gūto nopelnu dēļ viņš jau 30 gadu vecumā kļuva par pulkvedi. Kara laikā Turkestānā M. Zinovjevu apbalvoja ar vairākiem ordeņiem, to skaitā bija arī Svētā Georgija 4. pakāpes ordenis. Pēc kara viņš bija artilērijas poligona priekšnieks, komandēja artilēristu brigādi.

Nākamā kara laikā – Krievijas – Turcijas karā (1877–1878), kurā piedalījās M. Zinovjevs, drosmīgajam virsniekam atkal piešķīra  augstāku dienesta pakāpi: 1878. gada 1. janvārī viņš kļuva par ģenerālmajoru, bet tā paša gada aprīlī  viņu apbalvoja ar zelta zobenu, kuru rotāja uzraksts “Par drošsirdību”.

1884. gadā jau pusmūžā esošo ģenerāli norīkoja darbā civildienestā – viņš kļuva par Sedlekas gubernatoru (Polijas Karalistē). 1885. gada 9. maijā viņu iecēla Vidzemes gubernatora amatā, kuru viņš ieņēma līdz pat savas dzīves beigām.

Virkne vēsturnieku to laiku Baltijā raksturo kā rusifikācijas periodu. Taču zinātniskajā literatūrā atrodams arī šāds apgalvojums: Mihails Zinovjevs piekopa liberālāku un piesardzīgāku politiku nekā, teiksim, Igaunijas ģenerālgubernators Sergejs Šahovskojs un viņš netiecās konfliktēt ar Baltijas muižniecību.

Pēc gubernatora M. Zinovjeva ieteikuma Rīgas Dome sāka piešķirt subsīdijas Rīgas Krievu teātrim. Pēc viņa norādes Rīgā dzīvojošais pedagogs, vēsturnieks un tulkotājs Orests Miļevskis pētīja krievu karavīru Ziemeļu kara laikā Lucavsalā parādītās varonības vēsturi. Kad šī izpēte bija pabeigta, pēc ģenerālgubernatora iniciatīvas tika vākti ziedojumi pieminekļa uzcelšanai šo karavīru piemiņas saglabāšanai, un iznākumā 1891. gadā Rīgā, Lucavsalā, atklāja pieminekli bojāgājušajiem krievu karavīriem.

Mihails Zinovjevs aizgāja no dzīves 1895. gada 2. decembrī Gatčinā, viņš apglabāts Sanktpēterburgā, Nikoļskas kapsētā, Aleksadra Ņevska klosterī.

Aleksandrs Gurins