Larisa Dišele-Puzule

Larisa Dišele-Puzule (1941. g. 1. februārī Beļci, Moldāvijas PSR – 2017. g. 5. februārīī Rīga, Latvijas Republikā) – sitamo instrumentu mūziķe, pedagoģe.

Larisa Dišele dzimusi 1941. gada 1. februārī Moldāvijas pilsētā Beļcos jurista un pasta darbinieces ģimenē. Tēvs – Grigorijs Dišels (dzimtas senču uzvārds - Dišļuks) ieņēma tiesneša amatu, māte –

Anna Savicka (ar poļu un grieķu asinīm) pirms kara vadīja pasta nodaļu Odesā.
Lielā Tēvijas kara sākumu Dišelu ģimene sagaidīja Beļcos. Tēvu uzreiz iesauca regulārajā armijā, bet māte ar bērniem, piecgadīgo Viktoru un piecus mēnešus veco Larisu, kājām devās uz Odesu, ko tolaik jau bija ieņēmis vācu un rumāņu karaspēks. Pārdzīvojusi šo vācu un rumāņu okupācijas periodu, Dišelu ģimene 1945. gadā pārcēlās uz Rīgu, kur tēvu gaidīja tiesneša vieta. Taču 1950. gadā tēvs pameta ģimeni, tādējādi sagādājot dažādas, ne tikai materiāla rakstura, grūtības palicējiem.

Larisas iepazīšanās ar mūziku notika agrā bērnībā: māte dziedāja baznīcas korī, savukārt mājās uz patafona arvien griezās plates ar operu ierakstiem. Visbiežāk skanēja „Karmena”, „Riekstkodis” un „Jevgeņijs Oņegins”. No piecu gadu līdz 15 gadu vecumam Larisa apmeklēja baleta studiju Rīgas virsnieku namā, kas atradās bijušajā Rīgas Latviešu biedrības ēkā. Viņas pedagoģe bija Ņina Kestlere, Latvijas Valsts filharmonijas konferansjē Veras Ostaškevičas māsa, kura vēlāk kļuva par Larisas skolotāju skatuves mākslā. Par lapsiņas lomas izpildījumu bērnu baletā "Sarkangalvīte” Larisa saņēma ceļazīmi uz pionieru nometni „Vaivari”- latviešu „Arteku”.
Veselības problēmas neļāva Larisai nodarboties ar dejām. Baleta studiju nācās pamest. Lai atrastyu kādu saistošu nodarbi, viņa aizgāja uz Rīgas pilī ierīkoto pilsētas Pionieru pili un pierakstījās ksilofonistu pulciņā, kas, kā vēlāk izrādījās, noteica viņas tālāko likteni. Pulciņu vadīja Pēteris Šāvējs. Viņa augsti profesionālā vadībā Larisa sasniedza ļoti straujus panākumus. 1957. gada septembrī viņa sāka mācīties, un jau novembrī uzstājās publikas priekšā. Jaunās mūziķes potenciālu novērtēja arī leģendārais Latvijas PSR Valsts filharmonijas direktors Filips Šveiņiks. 1958. gada maijā viņš uzaicināja Larisu Dišeli „pie sevis”, uz Latvijas PSR Valsts filharmoniju, par ārštata solisti.

Vispārējo izglītību Larisa Dišele ieguva Rīgas 69. skolā un Rīgas 18. skolā (1949 – 1958), bet pabeidza Rīgas 23. vidusskolu (1958 – 1960), līdztekus strādājot ražošanā. Sešdesmito gadu sākumā padomju valdība vidusskolas absolventus centās pieradināt pie praktiska darba. Larisa vienu nedēļu mācījās un otru strādāja par laboranti Rīgas vagonu rūpnīcas ķīmijas cehā (01.09.1958 – 01.05.1960), iegūstot 4. kategorijas ķīmiķes-laborantes specialitāti. Larisas kopējais darbs stāžs ražošanas prakses laikā aptvēra 7 mēnešus un 14 dienas.
Par Larisas Dišeles otro darbavietu kļuva mīļais ksilofonistu pulciņš Rīgas Pionieru pilī, kur viņa nostrādāja par pedagogu no 1960. gada 1. oktobra līdz 1961. gada 25. jūlijam. Rudenī Larisa Dišele iestājās Rīgas Jāzepa Mediņa mūzikas skolā. Viņu uzņēma uzreiz otrajā kursā Pētera Šāvēja sitamo instrumentu klasē. (Vēlāk - pie Bruno Laša).

Pēc skolas beigšanas 1964. gadā Larisa Dišele aizgāja tālāk mācīties uz Latvijas Valsts konservatoriju pie Pētera Šāvēja. 1968. gadā absolvēja sitamo instrumentu klasi, vienīgā no tā gada konservatorijas absolventiem – ar izcilību, un vienīgā visā konservatorijas un Latvijas vēsturē sieviete – profesionāla sitamo instrumentu mūziķe.

Augstskolu beidzot, Larisa bija jau samērā pieredzējusi mūziķe, daudz koncertējusi un piedalījusies viesizrādēs. Visvairāk atmiņā esot palicis koncertbrauciens ar grupu „Latvijas PSR jauno mākslinieki (Rīga)” grupu uz neskartajām zemēm. (Tā vēstīja afišas.) Braucienus organizēja Maskava, mākslinieki patiešām bija no Rīgas, tostarp arī baritons filharmonijas solists Aleksandrs Sotņikovs, soprāns Laila Balode (īstajā vārdā – Ludmila Jurasova), aktieri Jānis Streičs un Juris Pļaviņš, un instrumentālistu grupas deviņpadsmitgadīgā ksilofoniste Larisa Dišele.

”Kūrortā, atpūtas namos un pilsētas klubos ar lieliem panākumiem norit brālīgās Rīgas estrādes mākslinieku uzstāšanās. Katru koncertprogrammas numuru skatītāji sveic ar sajūsmu”, 1960. gada 21. jūlijā rakstīja avīze „Sociaļističeskij Trud”, Kazahstānas komunistiskās partijas Ščučinas rajona komitejas, pilsētas un rajona darbaļaužu deputātu padomes orgāns. Autora L. Ivanova nelielā rakstā pēdējā rindkopā tika pieminēta arī Larisas uzstāšanās: „Skatītāji karsti aplaudēja solistiem L. Dišelei un A. Sotņikovam.”. Iespējams, tā bija pirmā reize, kad Larisa Dišele tika pieminēta presē. Viņa pati atzīst, ka ikdienā būdama ļoti klusa un kautrīga, uz skatuves burtiski uzplauka/atvērās.

1965. gada 16. novembrī Larisa Dišele sāka strādāt Latvijas PSR Akadēmiskajā operas un baleta teātrī. Viss sākās ar skolotāja dāvanu. Uzslavējot viņas skaisti pārrakstītās notis, Pēteris Šāvējs uzdāvināja Larisai biļeti uz A. Hačaturjana baletu „Spartaks”. Pirms izrādes viņa piestāja pie barjeras, kas atdalīja orķestra bedri no partera, lai sasveicinātos ar mūziķiem, un tūlīt pat nonāca tās otrajā pusē. Proti, nācās kāpt orķestra bedrē, lai aizvietotu kādu darbā neieradušos kolēģi. „Tamburīns un trijstūris zobos. (Rihards) Glāzups pie diriģenta pults. Un nu, spēlē!”, tā viņa aprakstīja toreizējo situāciju. Jeb kā padomju laikos mēdza notikt noklausīšanās.
Stāsta, ka, strādājot pie Arvīda Žilinska operas „Zelta zirgs” iestudējuma, pats komponists, izdzirdis Larisas zvaniņu solo, uzreiz nodēvējis viņu par Kampanellu, kas tulkojumā no itāļu valodas nozīmē „zvaniņš”.

Operas un baleta teātra orķestrī Larisa Dišele nostrādāja sešus gadus. 1971. gada 25. decembrī viņa aizgāja no darba pēc pašas vēlēšanās, lai tajā pašā dienā tiktu ieskaitīta par izpildītājmūziķi Latvijas PSR Valsts filharmonijas sitamo instrumentu grupā. „Uzvarēja konkursā”, rakstīts viņas darba grāmatiņā.

Diriģents Leonīds Vīgners, kurš bija bēdīgi slavens ar to, ka neatzina sievietes – mūziķes, centās trīs gadus veltīgi pierunāt Larisu pārnākt pie viņa uz simfonisko orķestri, līdz tas tomēr izdevās. „Vai meitiņa uz vietas? Nu, tad viss kārtībā!”, ar šo jautājumu vēlāk savus mēģinājumus sāka ievērojamais diriģents.

Desmitarpus orķestra gados Larisai Dišelei bija iespēja strādāt kopā ar daudziem interesantiem diriģentiem un arī apprecēties (1974. gada 11. decembrī), pārejot vīra uzvārdā. 1982. gada augustā viņa aizgāja no orķestra, lai strādātu par sitamo instrumentu klases pedagoģi Rīgas Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, kuras absolvente kādreiz bija pati. Šajā mācību iestādē Larisa Puzule nostrādāja līdz 2009. gada vasarai.

Larisa Dišele – Puzule ir autore vairāku mācību līdzekļu autore, piemēram, „Skaņdarbu pārlikumi ksilofonam” (nav izdoti), „Skaņdarbu pārlikumi sitamiem instrumentiem” (Otrais izdevums: „Etīdes mazajām bungām”. Rīga, 2012.). Viņas audzēkņi bijuši Haralds Bondars, Rūdolfs Dankfelds, Guntars Freibergs, Ernests Mediņš, Mārtiņš Miļevskis, Atis Vintuks, Mārtiņš Žihars un citi. Amerikāņu komponiste/s Dana Paul Perna īpaši Larisai Puzulei un viņas četrrindu ksilofonam uzrakstīja skaņdarbu «Ham & Cheese».

Savā darba mūžā Larisa Puzule saņēmusi ne mazums balvu un atzinību. Pateicību „Par izciliem radošiem panākumiem vieskoncertos Maskavā 1981. gada Starptautiskajā mūsdienu mūzikas festivālā” izteikusi Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komiteja (25.05.1981), pateicības vairakkārt izteikusi arī Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola: „Par teicamiem profesionāliem panākumiem un aktīvu sabiedrisko darbu” (1983. gada 27. aprīlī), „Par teicamu audzēkņu sagatavošanu un uzvaru Republikas bērnu mūzikas skolu 5. konkursā” (1985. gada 1. aprīlī), „Par godu Lielā Oktobra 68. gadadienai” (01.11.1985.); „Par teicamu sagatavošanos un uzvaru Republikas mūzikas skolu audzēkņu konkursā” (17.12.1985.), „Par labu darbu un aktīvu piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē” (28.04.1986.), «Par labu un apzinīgu darbu sakarā ar mūzikas vidusskolas 60. jubileju” (15.04.1988.), „Par labu darbu un aktīvu sabiedrisko darbošanos un sakarā ar svētku svinēšanu” (1988. gada 15. aprīlī); ”Par labu darbu un sabiedrisko aktivitāti sakarā ar Pirmā Maija svētkiem” (25.04.1989.).

Larisa Puzule ir saņēmusi Rīgas Domes prēmiju „Baltais zvirbulis” par kultūras sasniegumiem (2004) un prēmiju „Atzīšana” (2011) par sasniegumiem mūzikas jomā. Viņa turpina uzstāties gan kā soliste, gan arī kopā ar orķestri. Aktīvi sadarbojas ar Innas Krutikovas vadīto krievu tautas mūzikas instrumentu orķestri „Kadans”.

Jau XX gadsimta sešdesmitajos gados Larisa Dišele–Puzule nopietni aizrāvās ar franču mežģīņu darināšanas mākslu frivolitē, gūstot arī šajā daiļrades jomā labus panākumus. (www.frivolite.lv). Mākslinieces darbus glabā privātkolekcijas visos kontinentos, un arī šajā nodarbē viņai radās sekotāji. Frivolitē deva/piešķīra Larisas dzīvei otro elpu.

Lerisa Dišele-Puzule mirusi Rīgā 2017. gadā 5. februārī.

Aleksandrs Malnačs