Ivans Suhovs

Ivans (Jānis) Suhovs  (1892. g. 14. oktobrī Viļņā, Krievijas imperijā – 1979. g. 29. augustā Parīzē, Francijā) – pianists un komponists, koncertmeistars, diriģents, pedagogs.

Ivans (Jānis) Suhovs no 1910. līdz 1917. gadam studēja Sanktpēterburgas Konservatorijā, profesora J. Vītola kompozīcijas klasē un profesora A. Poļetikas klavierspēles klasē. 1917. gada 8. maijā viņš saņēma diplomu un brīvmākslinieka nosaukumu, kas liecināja par konservatorijas studiju kursa pabeigšanu. Vēl students būdams, viņš ieguva radošo pieredzi: strādāja kā dziedātāju koncertmeistars, kā arī pasniedza klavierspēles privātstundas.    

1919.-1920. g.  Suhovs dzīvoja Viļņā, bet 1920. gada vasarā pārcēlās uz Rīgu. Desmit turpmāko gadu laikā (1921-1931) mūziķis strādāja Nacionālajā Operā koncertmeistara repetitora un diriģenta amatā. Viņa pienākumos ietilpa ļoti sarežģīti un nopietni sagatavošanas darbi operu izrādēm: kā pianists koncertmeisters viņš palīdzēja solistiem apgūt operu partijas, bet kā diriģents noturēja tehniskos mēģinājumus ar orķestri, pirms vadošie diriģenti uzsāka veidot šo izrāžu māksliniecisko pusi. Šā piņķerīgā darba rezultātā viņš labi iepazina teātra repertuārā esošo operu partitūras un ne tikai tās. Kādu reizi šīs zināšanas lieti noderēja viņam nevis parastajos ikdienas apastākļos, bet gan ārkārtas situācijā, un mūziķis ar godu to izturēja.

Proti, notika tā: 1928. gada jūnijā diriģents Emīls Kupers, koris un daži Nacionālās Operas solisti tika ielūgti uz Berlīni, lai piedalītos dažās operu izrādēs, kurās galvenā zvaigzne bija izcilais krievu operdziedātājs Fjodors Šaļapins. Izrādes noritēja ļoti sekmīgi, Latvijas mūziķi saņēma ne mazums cildinošu atsauksmju pēc operām «Boriss Godunovs» un «Fausts», bet mēģinājumā pirms «Dona Kihota» izrādes notika strīds starp Fjodoru Šaļapinu un Emīlu Kuperu. Korifeji «saķērās», notika bāršanās. Tā noveda pie savstarpējiem aizvainojumiem. Rezultātā saniknotais Kupers atstāja teātri, dusmās nomezdams diriģenta nūjiņu uz pults un skaļi paziņodams, ka aizbrauc prom no Berlīnes. Operas izrāde varēja nenotikt, izrādes atcelšanas traģēdija likās absolūti neizbēgama, tomēr Jānis Suhovs, kas atbrauca uz Berlīni kopā ar Latvijas skatuves māksliniekiem, nāca talkā. Viņš pārliecināti un talantīgi diriģēja Kupera vietā, jo pilnībā bija apguvis šīs operas partitūru.  

No 1931. līdz 1944. gadam par Suhova pamattdarba vietu kļuva Latvijas Radiofons: kā pianists viņš piedalījās koncertos, kurus translēja radio. Tomēr, daudz biežāk viņš uzstājās koncertzālēs kopā ar daudziem skatuves māksliniekiem – gan ar vietējiem, gan ar viesmāksliniekiem. Viņš akompanēja daudziem operdziedātājiem: Elzai Žebranskai,  Annai Grēviņai, Mildai Brehmanei-Štengelei, Jānim Niedram, Hertai Lūsei, Paulam Saksam, Ādolfam Kaktiņam, Aleksandram Viļumanim, Nikolajam Vasiļjevam un citiem; vijolniekiem Verneram Taubem, Arvēdam Norītim, Aleksandram Arnītim; čellistam Ēvaldam Berzinskim. Tāpat viņš akompanēja daudziem viesmāksliniekiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ atbrauca bez akompanētāja, tai skaitā arī pasaulslavenajam Fjodoram Šaļapinam. J. Suhovs uzstājās arī aiz robežas kopā ar operdziedātāju Valēriju Barsovu (Lietuvā), ar Dāvidu Ojstrahu (Lietuvā) un vairākkārt ar Meserēriem (Igaunijā, 1930. gados).  

Laikposmā no 1925. līdz 1932. gadam un no 1940. līdz 1944. gadam Jānis Suhovs bija pianists koncertmeistars un pedagogs (vecākais docents) Latvijas Konservatorijas Operas klasē.  

1944. gadā mūziķis emigrēja no Latvijas, dzīvoja Francijā, Parīzē. Viņš strādāja S. Rahmaņinova Krievu konservatorijā  – bija koncertmeistars repetitors un klavierspēles klases pasniedzējs.

Ivans (Jānis) Suhovs bija lielisks un smalkjūtīgs pianists akompanētājs. Suhova akompanemets liecināja par labu gaumi, smalkjūtību un prasmi atbalstīt izpildītāju. Viņam piemita attīstīta klavierspēles tehnika. Tadēļ viņu vienmēr aicināja akompanēt, jo viņš bija izcils mūziķis, kas lieliski prata uzklausīt ansambļa partnerus. Periodiski Suhovs rīkoja koncertus, kuros viņa paša kompozīcijas atskaņoja Rebanē, Nurjane-Jakubovska, P. Sakss, A. Verners, M. Tojmans un citi.

Muzikālās kompozīcijas:

Romances ar krievu un latviešu dzejnieku vārdiem;

Instrumentālās kamermūzikas kompozīcijas:

Stīgu kvartets;

«Noktirne» arfai; 

«Maigums» vijolei un klavierēm; 

Sonāte, prelūdija klavierēm.

Marina Mihaileca

Informācijas avoti:

LVA, Fonds 1655, apr. Nr1,Lieta 114.

“Русский вестник”(„Krievu vēstnesis”), 1944.g., 5. janvārī.

“Jaunākās ziņas”, 1931, Nr 77, 4.jūnijā – Jāņa Suhova kompozīciju vakars.

Ivana Suhova kompozīciju vakars

(tiek citēts saīsinātā veidā – М.М.)

I. Suhovs neapšaubāmi ir nopietns, visai izglītots mūziķis, kas lieliski apguvis mūsdienu mūzikas izteiksmes līdzekļus, tostarp, viņš iepazinis arī mūsdienu «modernisma» harmonijas noslēpumus... Lietas, kuras visjaušamāk mēs uztvērām, bija Suhova spēja spēlēt ar ritmiem, viņa harmoniskā gaismas un ēnas izjūta un pārdomu pilnās liriskās notis, kas ir nedaudz radnieciskas Čaikovska kluso skumju apvēsmoto romanču skaņām.  

Pēdējā iezīme ir raksturīga viņa romancēm: «Зачем я видел сон» („Kādēļ es redzēju sapni”), «Банальный романс» („Banāla romance”) (ar V.Podgornija vārdiem), kā arī «Цветы последние» („Pēdējie ziedi”) (ar A. Puškina pazīstamajiem vārdiem). Visai tuvas šim jūtu noskaņojumam ir arī  sonātes pirmās daļas otrā tēma un stīgu kvarteta tēma.

Suhova muzikālo kompozīciju vakars, bez šaubām, izdevās, to veicināja Nacionālās Operas aktieri Brehmanes-Štengeles k-dze, Bērziņa un Kaktiņa k-gi, stīgu kvarteta izpildītāji Norīša, Arnīša, Vīnerta, Ciganova k-gi. Skatuves māksliniekiem izsmalcināti akompanēja pats autors, kam veiksmīgi izdevās atskaņot arī sarežģīto „Sonāti” klavierēm. Publika silti uzņēma komponistu un pianistu un pasniedza viņam virkni vērtīgu dāvanu un ziedu pušķu.

(S. Rozovskis) «Segodņa»: 1924. gada 20. janvārī.