Anna Gumiļova
Anna Gumiļova (dzimusi Freiganga; 1889. g. 28. decembrī Križutu muižā, Ludzas (Ļucinas) apriņķī, Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1965. g. 1. februārī Briselē, Beļģijā) – dzejnieka Nikolaja Gumiļova vecākā brāļa Dmitrija Gumiļova (1884. g. 13. oktobrī – 1922. g. 10. septembrī) dzīvesbiedre.
Anna Gumiļova – skolotāja, memuāru “Nikolajs Gumiļovs laikabiedru atmiņās” autore. Pirmoreiz tie tika publicēti 1956. gadā Ņujorkā izdevumā “Jaunais Žurnāls”/ «Новый журнал». A. Gumiļovas atmiņas, lai arī tajās ir dažas neprecizitātes, ir nozīmīgs avots par pazīstamā dzejnieka personisko dzīvi, zināšanās par kuru līdz šim laikam ir ne mazums balto plankumu.
Anna piedzima apdzīvotā vietā Križuti, kas atrodas 20 kilometrus no Rēzeknes un līdz mūsdienām nav saglabājusies. Viņas tēvs Andrejs Freigangs (1848. g. 10. maijā – 1932. g. 12. martā) pēc Tērbatas ģimnāzijas beigšanas bija iestājies Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru brīvprātīgi pats atstāja pēc otrā kursa. No 1897. līdz 1917. gadam strādāja Pēterburgā, Tieslietu ministrijas Akcīzes departamentā.
Māte Anna, dzimusi Šuldere-Šuldnere, (1852. g. – 1933. g. 3. martā) – no Vitebskas muižniekiem, ģenerāļa, Krievu – Turku 1877.-1878. gadā kara dalībnieka meita; ģimenē bija četri bērni – dēls Vasilijs un meitas Anastasija, Anna un Nataļja.
Annas bērnība pagāja Pēterburgā, kur dienēja tēvs. 1905. gadā viņa pabeidza Smoļņija institūtu un saņēma mājskolotājas diplomu. No 1906. līdz 1909. gadam viņa strādāja Križutu privātskolā.
1909. gada 5. jūlijā Anna Freiganga apprecējās ar Dmitriju Gumiļovu. Laulība bija laimīga. Jaunie dzīvoja vīra vecāku mājā Carskoje selo, tikās ar Nikolaju Gumiļovu, viņa sievu dzejnieci Annu Ahmatovu, ar citiem mājas iedzīvotājiem – viņus visus Anna Gumiļova vēlāk ar sirds siltumu un simpātijām aprakstīja savos memuāros.
1910. gadā D. Gumiļovs aizgāja no armijas un kļuva par zemstes ierēdni Pēterburgas guberņā. Anna mācīja bērnus Maloskovickas lauku skolā.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, Ann Gumiļova bija savu vecāku muižā Križutos. Viņas vīrs cīnījās frontē. Anna iestājās žēlsirdības māsu Svētās Trīsvienības draudzē. Gadu viņa kopa ievainotos lazaretē Pēterburgā. Tad viņa panāca, ka viņu nosūtīja uz fronti, uz Somijas 2. divīzijas pārsiešanas vienību.
Dmitrijs Gumiļovs frontē cīnījās drošsirdīgi, viņu apbalvoja ar četriem ordeņiem. 1914. gada 22. novembrī kaujā Austrumgalīcijas ciemā Grabije (Grabie) viņu smagi kontuzēja, no kā viņš nespēja atgūties. 1916. gada augustā viņu atzina par derīgu tikai ārrindas dienestam. 1917. gadā viņš iestājās Aleksandra Kara juridiskajā akadēmijā, taču iesākās revolūcija…
Nikolajs Gumiļovs iekārtoja brāli pieticīgā amatā – par Dzejnieku biedrības juriskonsultu. Anna sniedza franču un vācu valodas privātstundas, mācīja literatūru. Laulātie draugi ar lielām grūtībām savilka galus ar galiem.
1920. gadā Gumiļovu gimenes sāka dzīvot zem viena jumta – brāļi Nikolajs un Dmitrijs un viņu sievas (Nikolajs tajā laikā jau bija apprecējies otrreiz – šoreiz ar Annu Engelgartu) un brāļu māte Anna dzīvoja Patrogradā drauga-mākslinieka dzīvoklī. Anna Gumiļova veda lielās ģimenes saimniecību un bieži tikās ar Nikolaju Gumiļovu.
“Kad es tagad gremdējos atmiņās par mūsu kopīgo dzīvošanu, tad viņš man nāk atmiņā tāds, kādu es viņu redzēju tajās pēdējās dienās. Možs, dzīvesspēku pārpilns, savas slavas un savas personīgās laimes zenītā ar savu otro tik jauko sievu, kura pilnīgi atdot sevi jaunradei” – tā par Nikolaju Gumiļovu vēlāk rakstīja Anna Gumiļova.
Jauno – 1921. gadu Anna, Dmitrijs un Nikolajs Gumiļovi sagaidīja kopā. Tā bija pēdējā reize, kad ģimene pulcējās pie viena galda. 1921. gada 25. augustā Nikolaju Gumiļovu nošāva par piedalīšanos kontrrevolucionārā sazvērestībā.
1921. gada augustā Anna un Dmitrijs Gumiļovi pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Dmitrija Gumiļova veselības stāvoklis pasliktinājās un 1922. gada 10. septembrī viņš nomira Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Kopš 1925. gada oktobra A. Gumiļova strādāja Rīgas pilsētas krievu 10. pamatskolā Meža prospektā 88, netālu no Sarkandaugavas dzelzceļa pārbrauktuves. Sākumā viņai bija tikai trīs stundas nedēļā, bet 1931. gada maijā viņa sāka strādāt par pilnas stundu slodzes pedagoģi. Viņa apmeklēja latviešu valodas kursus. 1941. gada vasarā beidza vācu valodas kursus un ieguva tiesības mācīt arī šo valodu.
1943. gadā A. Gumiļova, tāpat kā ne mazums rīdzinieku, paņēma audzināt bērnu no Salaspils nometnes, taču pieņemtā meitene drīz vien nomira.
1944. gadā A. Gumiļova kopā ar māsu Anastasiju, kura laulībā bija zināma kā kņaziene Jengaličeva, aizbrauca uz Vāciju, uz Freiburgas pilsētu. Pēc kara abas māsas devās uz Briseli, vēlāk pie viņām ieradās Anastasijas dēls Andrejs, kurš bija precējies ar Annu Jakobi. Viņš ilgus gadus strādāja par kalnu inženieri Beļģijas Kongo. Jengaličevu pēcnācēji (2021. gadā) dzīvo Briselē un Parīzē.
Ksenija Zagorovska
Informācijas avoti:
LVVA, 2996. f., 7. apr., 38977. lieta; 1632. f., 1. apr., 7334. lieta.
Annas Gumiļovas fotogrāfija no Latvijas Republikas pases, kas glabājas LVVA – 2996. f., 7. apr., 38977. lieta.
Ilustrācijas tēmai
