Jevgeņija Altemente

Jevgeņija Altemente (dz. Beniksone; 1912. g. 5. oktobrī, Viļņā, Krievijas impērijā – 1998. g. 17. oktobrī, Rīgā, Latvijas Republikā) – klasiskās filoloģijas  pasniedzēja.

Jevgeņijas Altementes vecāki bija apakšpulkvedis Aleksandrs Beniksons (1875-1943) un Nadežda Beniksone (dzimusi Medvedeva; 1880-1934). 1922. gadā ģimene atgriezās Daugavpilī, kur bija dzimis Jevgeņijas tēvs. 1931. gadā Jevgeņija beidza Daugavpils valsts krievu ģimnāziju un iestājās Latvijas universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes klasiskās filoloģijas nodaļā. Grūto materiālo apstākļu dēļ pēc Ulmaņa valsts apvērsuma viņa mācības uz laiku pārtrauca un iztiku pelnīja ar privātstundām. No 1937. līdz 1939. gadam Jevgeņija Beniksone strādāja par latīņu valodas skolotāju Rīgas lietuvju ģimnāzijā un atjaunoja studijas.

Topošā filoloģe aktīvi darbojās krievu studenšu korporācijā "Sororitas Tatiana".

1940. gada februārī viņa apprecējās ar vēsturnieku Alfrēdu Altementu (1902-1946). 1941. gada martā, kad Latvijā jau valdīja padomju okupanti, J. Altemente absolvēja augstskolu. Pēc trim mēnešiem — 14. jūnijā tika apcietināts un izsūtīts viņas tēvs, kas pēc dažiem gadiem gaja bojā Vjatlagā  KPFSR Kirovas apgabalā.

Vācu okupācijas laikā Jevgeņija Altemente no 1942. līdz 1944. gadam strādāja par latīņu valodas skolotāju Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijā. 1943. gadā Altementi Dubultu bērnunamā pieņēma no Salaspils koncentrācijas nometnes atvestu trīs gadus vecu baltkrievu meiteni Maiju, ko adoptēja un audzināja. (M. Altemente vēlāk ilgus gadus strādāja Rīgas kinostudijā,  1998. gadā viņai tika piešķirts politiski represētas personas statuss.

1944-1945 gadā Jevgeņija Altemente bija Rīgas 10. vidusskolas (bijušās Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijas) latviešu valodas skolotāja. Dažus gadus viņa darbojās par tulkotāju Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldes (VAPP) Grāmatu apgādā un kopā ar vīru pārtulkoja Konstantina Baziļeviča grāmatu "PSRS vēsture" divās daļās (1946. bez norādes par tulkotājiem). 1947. gadā J. Altemente pusgadu mācīja latviešu valodu Rīgas 25. strādnieku jaunatnes vidusskolā un vienlaikus strādāja par Vēstures fakultātes vecāko laboranti un klasisko valodu stundu lektori Latvijas Valsts universitātē. No septembra viņa bija šās augstskolas Klasiskās filoloģijas katedras lektore un Vēstures un Filoloģijas fakultātes krievu plūsmas studentiem docēja latīņu valodu.

1947. gadā J. Altemente apprecējās ar Rīgas 25. strādnieku jaunatnes vidusskolas direktoru un krievu valodas un literatūras skolotāju Mihailu Bombinu (1910-1970). Ģimenē piedzima dēls Mihails (1951-2011), pazīstams kā raidstacijas "Svoboda" korespondents.

No 1951. līdz 1972. gadam Jevgeņija Altemente strādāja Rīgas Medicīnas institūtā, kur topošiem ārstiem, zobārstiem un farmaceitiem mācīja latīņu valodu. Viņa bija zinīga speciāliste un prasmīga lektore, kas bija iemantojusi pelnītu cieņu un autoritāti studentu un kolēģu vidū.

Viņa ir mācībgrāmatas “Lingua Latina pro medicis” [kopā ar Elzu Robu (1912-1994); 1965, 1967, 1973] līdzautore.

1972. gadā J. Altemente apprecējās ar Maskavas Celtniecības institūta Marksisma-ļeņinisma katedras docentu Sergeju Rodionovu (1900-1972)

Pēc aiziešanas pensijā Jevgeņija Altemente strādāja dažādus gadījuma darbus. Viņa, piemēram, bijusi Rīgas zooloģiskā dārza tīģeru kopēja, ārštata apdrošināšanas aģente. Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūta Pedagoģiskās psiholoģijas laboratorijas vecākā laborante un jaunākā zinātniskā līdzstrādniece, Koksnes ķīmijas institūta kadru sagatavošanas vecākā inženiere, Rīgas 32. (tagad Mežaparka) bibliotēkas bibliotekāre. No 1985. līdz 1992. gadam J. Altemente strādāja par uzraudzi Viļa Lāča muzejmājā, kas bija viņas pēdējā darbavieta.

Jevgeņija Altemente bija studenšu korporācijas “Sororitas Tatiana" filistre.

Jevgeņija Altemente nomira Rīgā, tika kremēta, un urna ar viņas pelniem apbedīta Meža kapos līdzās vīram Mihailam Bombinam.

Jevgeņijas Altementes dzimtas turpinātāji ir mazbērni: Agris Altements, Vera, Anna un Pjotrs Bombini.
“Vixi et, quem dederat cursum fortuna peregi” (“Galā šī dzīve: ir nostaigāts ceļš, ko liktenis lēmis”- Vergīlijs, atdzejojis Augusts Ģiezens).

Jānis Loja. Jevgeņijas Altementes piemiņai. - Ārstu žurnāls, Nr.4, 2002

Informācijas avoti:

1. Caune A. Vēsturniekam Alfrēdam Altementam - 95// Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1997; 2: 164-167.

2. Mihails Bombins. [Nekrologs]// laikraksts Rīgas Balss, 1970, 28.jūl.

Мая Алтементе. Моя судьба - у меня две мамы