Jurijs Žitluhins

Jurijs Žitluhins (1931. g. 7. augustā Iževskā, Krievijas PFSR – 2019. g. 15. jūnijā Rīgā, Latvijas Republikā) – žurnālists, avīzes “Padomju Sports” fotokorespondents no Latvijas PSR (1969-1990), vairākkārtējs Latvijas PSR čempions un godalgu ieguvējs sporta vingrošanā, tiesnesis. Latvijas Žurnālistu savienības diploma, prēmiju “Zelta spalva” un “Dzintara spalva”, Eiropas medaļas par sasniegumiem mākslas jomā laureāts.

Jurijs Žitluhins ir dzimis 1931. gada 7. augustā Iževskā, strādnieku ģimenē. Vēl pirms Otrā pasaules kara viņš palika bārenis: viņa tēvs – Aleksandrs Žitluhins nomiris no plaušu karsoņa. Jurija bērnība pagājusi grūtajos kara gados, bet pēc kara māte ar otro dzīvesbiedru pārcēlusies dzīvot uz Ukrainu – vispirms uz Ļvivas apkaimi, bet pēc tam – uz Mariupoli, kur arī aizsākās Jurija darba biogrāfija. 1948. gadā viņš tika uzņēmts par atslēdznieka mācekli trestā “Azovstaļstrojs”. Tolaik Jurijs nopietni pievērsās arī sporta vingrošanai un 1950. gadā iestājās Doņeckas Fiziskās kultūras tehnikumā.

Obligāto militāro dienestu Jurijs Žitluhins izgājis Jūras kara flotē, Rīgas torpēdu kuteru bāzē Daugavgrīvā. Spējīgo un atbildīgo jaunekli norīkoja par bocmani. Militāro dienestu Jurijs apvienoja ar sporta nodarbībām un uzvarēja PSRS Jūras kara flotes čempionātā sporta vingrošanā.

Pēc demobilizācijas Jurijs Žitluhins tika uzaicināts turpināt sportista karjeru Rīgā, sporta biedrībā “Dinamo”.

Vēl dienesta laikā Jūras kara flotē viņš iestājās Rīgas 2. tehniskajā skolā, pēc kuras absolvēšanas 1957. gadā ieguvis specialitāti “Radio un elektromehānisko ierīču montētājs”.Tehniskā skola atradās VEF rūpnīcā, kur pēc sadales arī bija norīkots darbā jaunais speciālists.

VEFā Jurijs Žitluhins līdztekus ražošanas pienākumiem sāka trenēt rūpnīcas sporta vingrotāju komandu, kura bijušās Padomju Savienības Spartakiādē izcīnīja sesto vietu starp 15 savienības republiku komandām. Žitluhins arī pats uzstājās Latvijas republikāniskajās un bijušās PSRS meistarsacīkstēs.

Visa Jurija Žitluhina jaunība bija saistīta ar sporta biedrību “Dinamo”. Tur viņš iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Gaļinu. 1958. gadā viņi apprecējās. Sporta komplekss arī kļuvis par mājvietu jaunajam pārim: fotolaboratorijas telpā jaunā ģimene ar mazo meitu Olgu nodzīvojusi pāris gadus, līdz tikusi pie sava pirmā vienistabas dzīvokļa.

Tajos laikos sportisti nesaņēma naudas atlīdzību par saviem sasniegumiem sportā. Maksimums, kas pienācās par vietu uz pjedestāla, bija “vērtīga dāvana”. Reiz Žitluhins uzvarēja Latvijas PSR čempionātā uz visiem sporta vingrošanas rīkiem, kā arī kopvērtējumā, un par to saņēma dāvanā sešus vienādus ādas portfeļus. Dažus no tiem viņš izdalījis draugiem, bet no diviem portfeļiem uzmeistarojis sev fotoaparatūras somu, no kuras pēc tam nešķīrās visu mūžu.

1961. gadā notika pirmā Jurija Žitluhina fotoizstāde – kopīgi ar viņa profesionālo audzinātāju Vladimiru Nikolajevu.

1962. gads izrādījās sarežģīts Jurija Žitluhina liktenī. Nejauša tikšanās ar bijušo armijas dienesta biedru, kurš bija uzdrošinājies uzrakstīt kritisku rakstu par padomju režīmu, izraisīja toreizējās totalitārās varas pārstāvju dusmas, kas bija vērstas ne tikai pret raksta autoru, bet arī pret visiem tiem, ar kuriem viņš sazinājās, tajā starpā arī pret Žitluhinu. Rezultātā Jurijs Žitluhins tika izslēgts no Komunistiskās partijas rindām un atlaists no rūpnīcas “VEF”.

Tomēr Juriju Žitluhinu atbalstīja viņa dzimtā sporta biedrība “Dinamo” – viņš tika pieņemts fotolaboranta amatā Iekšlietu ministrijas sistēmā. Par fotomākslinieka pirmo profilu kļuva sporta fotogrāfija.

Pilnveidojot fotogrāfa meistarību, Jurijs Žitluhins sāka sadarboties ar Latvijas un dažiem bijušās Padomju Savienības laikrakstiem. Kopš 1969. gada viņš bijis laikraksta “Sovetskij Sport” (“Padomju Sports”) ārštata fotokorespondents Latvijas PSR.

1970. gadā Žitluhins saņēmis medaļu “Par pašaizliedzīgu darbu”. Zīmīgs pavērsiens Jurija Žitluhina dzīvē noticis 1976. gadā, kad viņš tika uzaicināts par štata fotokorespondentu laikraksta “Sovetskaja Molodjož” (“Padomju Jaunatne”) redakcijā, ar kuru viņš pirms tam jau bija sadarbojies vairāk nekā 10 gadus.

1978. gada decembrī viņš tika uzņemts PSRS Žurnālistu savienībā.

Strādājot laikrakstā “Sovetskaja Molodjož” (Padomju Jaunatne) , Jurijs Žitluhins radījis īstus savas fotokolekcijas šedevrus, četras reizes saņemot profesionālo fotožurnālista balvu “Zelta spalva”.

J. Žitluhina radītais akadēmiķa Viktora Kalnbērza fotoportrets operācijas laikā vairākkārt tika publicēts grāmatās un krājumos, kā arī demonstrēts meistara izstādēs. Žitluhina veidotie darbi – elektropārvades līniju fotogrāfijas Kanskas-Ačinskas degvielas-enerģētikas kompleksā un no Vanšu tilta pilona Rīgā; sporta batāliju dramatiskie mirkļi; kā arī latviešu dzejnieka Imanta Ziedoņa, komponista Raimonda Paula, baleta zvaigžņu Māra Liepas un Aleksandra Godunova, Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Induļa Zariņa fotoportreti – ir iekļauti Latvijas fotomākslas zelta fondā.

“Man patīk tās fotogrāfijas, kurās ir ietverta doma,” mēdza teikt meistars. - “Fotogrāfa galvenais uzdevums ir notvert interesantu kadru. Tā teikt, “noķert to aiz astes”! Reizēm aste mēdz būt gara.”

Jurijs Žitluhins bija pārliecināts, ka fotoattēla kompozīcija dzimst mākslinieka galvā, tāpat kā glezniecības vecmeistariem, no kuriem viņš centās mācīties. Tehnikai fantāzijas nav, un, lai cik perfekta tā arī būtu, bez cilvēka radošās ieceres tā ir mirusi.

1985. gadā J. Žitluhins tika pārcelts darbā uz tolaik galvenā Latvijas PSR laikraksta krievu valodā – “Sovetskaja Latvija” (“Padomju Latvija”) redakciju. 1989. gada 25. decembrī viņš pārgājis strādāt informācijas aģentūras “LATINFORM” štatā.

1990. gados Jurijs Žitluhins joprojām bija visai pieprasīts – kā fotokorespondents viņš strādājis laikrakstos: “Respublika” (1993. g.) un “Jaunā Avīze” (1997. g.), kā arī nodarbojies ar reklāmas un portretu fotogrāfiju.

21. gadsimta sākums Jurijam Žitluhinam bija laiks, kad viņš apkopojis savas radošās darbības rezultātus un veidojis foto arhīvu apkopojumus, kuros viņam izdevās digitalizēt tūkstošiem unikālu fotogrāfiju. Žitluhina daiļdarbi tika eksponēti autora personālizstādēs, kas tika rīkotas RISEBA Biznesa skolā un Hotel de Roma.

Jurijs Žitluhins ir miris pēc ilgstošas slimības 2019. gada 17. jūnijā. Pavadīt nelaiķi pēdējā ceļā bija pulcējušies vairāki desmiti kolēģu, audzēkņu, viņa reportāžu varoņu. Daudzos Latvijas laikrakstos tika publicēti piemiņas raksti par Meistaru, kurš bija iemūžinājis laikmetu.

ATSAUKSMES par Jurija Žitluhina daiļradi

“Viņam fotografēt cilvēku nebūt nenozīmē vienkārši nospiest fotoaparāta pogu, bet parunāt kādu stundu vai divas, apmainīties ar telefona numuriem, pat kļūt par draugiem. Jurija Žitluhina mīļākā nodarbe ir piezvanīt savas reportāžas varonim pēc gadiem 15 un pajautāt: “Kā klājas?” Pārsteidzoši, bet visiem, kurus uzņēmis Žitluhins, viss dzīvē sanācis laimīgi.”

Ksenija Zagorovska, laikraksta “Čas” redaktore. Jurija Žitluhina 80 gadu jubilejas izlaidums, 2011. gada 5. augusts.

“Pat Meistara melnbaltie sižeti ir it kā piepildīti ar tik pārsteidzošu krāsainā akvareļa noskaņu un neatkārtojamu nokrāsu aizspoguliju, ka krāsaino slaidu un digitālo kameru industrijas parādīšanās (gadus vēlāk!) šā simfonista mākslā šķiet jau kaut kas sen noiets un sasniegts... Jurijs Žitluhins vienmēr pirmais ir strauji startējis dzīvē, taču nekad nebija aizmirsis par savu uzticību komandas garam un demonstrējis, kā Apollons, garīgo cēlumu!”

Jurijs Sizovs, laikrakstā “Sovetskaja Molodjož” (“Padomju Jaunatne”) veterāns, fonda “Dzintara tilts” prezidents.

"Jurijs ir viens no cienīgākajiem cilvēkiem, ar kuriem man gadījies satikties savā garajā mūžā, bet ar viņu – arī draudzēties. Viņš bija Gaišs, Nebēdnīgs, Tīrs cilvēks. Tāds viņš arī paliek manā atmiņā. Jurijs piekopa veselīgu dzīvesveidu, nevis sekojot modei, vai arī lai vienmēr būtu formā, bet vienkārši tā bija viņa dabiskā būtība. Turklāt tas attiecās ne tikai uz to, ko dēvē par “sevis sargāšanu”, bet arī savā daiļradē viņš bija pilnīgs, patiess, iejūtīgs gan pret fotoportretu varoņiem, gan pret dabu. Dabu viņš nevis filmējis, bet gan pavasarī iemūžinājis dzīvudarošās ziedēšanas brīnišķīgos mirkļus, vasarā - krāšņos un lepnos ziedoņlaikus, rudenī - daudzziedu pilnību un biklo koku atkailināšanos pirms ziemas, kā arī kokus baltajos ziemas tērpos. Neatkārtojamas ir arī viņa filmētās pilsētas ainavas [..]"

Valērijs Minajevs, 1983.- 90.gadā laikraksta “Sovetskaja Latvija” galvenā redaktora vietnieks.

Teksts sagatavots pēc Ludmilas Pribiļskas apcerējuma materiāliem