Jūlija Aleksandrova
Jūlija Aleksandrova (1965. g. 7. janvārī Rīgā, Latvijas PSR) – žurnāliste, skolotāja.
Jūlija Aleksandrova (meitas uzvārds – Kārkliņa; 1965. g. 7. janvārī Rīgā, Latvijas PSR) – žurnāliste, skolotāja, novadpētniece, profesionālo balvu par novadpētniecības publikācijām laureāte.
Jūlija Aleksandrova ir dzimusi 1965. gada 7. janvārī Rīgā. Viņas tēvs – Heinrihs Kārkliņš (1933–2007) bija speciālists enerģētikas jomā, institūta “Siltumelektroprojekts” inženieris projektētājs. Viņš bija Latvijas izcilākā enerģētikas inženiera, viena no Latvijas enerģētikas infrastruktūras veidotājiem Eduarda Kārkliņa (1902–1995) dēls. Pirmā pasaules kara laikā, tuvojoties vācu armijai, 1915. gadā Eduards Kārkliņš izceļojis no Rīgas uz Harkivu rūpniecības uzņēmumu evakuācijas gaitā. E. Kārkliņš ieguvis augstāko izglītību Pirmajā padomju inženieru institūtā un atgriezies dzimtenē pēc Otrā pasaules kara beigām, lai atjaunotu tautsaimniecību. Jūlijas māte – Gaļina Kārkliņa (1938–2013) strādāja par konditori fabrikā “17. jūnijs”.
Jūlija uzaugusi Rīgas centrā, Krišjāņa Barona ielā 5, un kopš bērnības gadiem izrādījusi interesi par vēsturi. Viņa absolvējusi Rīgas 35. vidusskolu. Ģimenes locekļi noskaņojuši meiteni turpināt ģimenes tradīciju un studēt Rīgas Politehniskā institūta (patlaban – Rīgas Tehniskā universitāte) Enerģētikas fakultātē, taču viņu saistījušas humanitārās zinātnes. Pēc vidusskolas absolvēšanas, neiestājusies pēc pirmā mēģinājuma LVU Filoloģijas fakultātē, viņa gadu nostrādājusi topošās Alma mater bibliotēkā, arī senatnīgo grāmatu fondā. Informācijas meklēšanas iemaņas lieti noderējušas Jūlijai viņas novadpētniecības darbā un zinātniskajos pētījumos.
1983. gadā Jūlija iestājās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Krievu filoloģijas nodaļā un to absolvējusi 1989. gadā. Pirmajā kursā viņa iesaistījusies studentu laikraksta «Маляр» (“Krāsotājs”) redakcijas kolēģijas darbībā, šo redakcījas kolēģiju vadīja vecākā kursa students, topošais dzejnieks Jevgeņijs Orlovs. 1990. gadu sākumā viņš kļuva par laikraksta “Padomju Jaunatne” («Советская молодежь») vadošo žurnālistu. Tolaik šis laikraksts bija ieguvis plašu popularitāti un tā tirāža bija virs 800 tūkstošiem eksemplāru. 1991. gadā J. Orlovs piesaistījis Jūliju Aleksandrovu sadarbībai ar laikrakstu, bet 1992. gadā viņa tika aicināta strādāt par štata korespondenti, nokļūstot Sociālo problēmu nodaļas vadītājas Natālijas Sevidovas pakļautībā.
1990. gadu sākums bija saistīts ar daudziem neviennozīmīgiem procesiem, kas ietekmējuši Latvijas iedzīvotājus. 800 tūkstošiem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem tika liegtas pilsoniskās tiesības, piešķirot viņiem “nepilsoņa” statusu. 115 tūkstoši pilsētnieku pēc likuma “Par dzīvojamo namu denacionalizāciju” pieņemšanas zaudēja tiesības privatizēt savus dzīvokļus. Rūpniecības uzņēmumu likvidācijas dēļ valstī izcēlās masveida bezdarbs. Šīs tēmas bija Jūlijas Aleksandrovas uzmanības centrā, izgaismojot tās, viņa noslīpējusi savu žurnālistes prasmi un mācījusies aizstāvēt cilvēktiesības, taisnīgumu un patiesību.
Vienlaikus cilvēku prātos pamodusies interese par krievu minoritātes vēsturi Latvijā. Jūlija Aleksandrova arī šajā tēmā atradusi savu pavedienu: viņas sarakstītais autobiogrāfiskais stāsts “Vasarnīca” (“Дача”) par māju Mellužos, kur tika pavadītas viņas bērnības dienas, un kur 20. gadsimta sākumā bija atpūties krievu rakstnieks un filozofs Leonīds Andrejevs, 1994. gadā literārajā konkursā “Labākais stāsts krievu valodā” ieguvis “sudraba” godalgu.
1996. gadā laikraksta redaktors Aleksandrs Bļinovs pārcēlis Jūliju Aleksandrovu uz Vēstuļu nodaļu, kuras korespondenti tieši mijiedarbojušies ar lasītājiem. Aleksandrova turpināja palīdzēt cilvēkiem atrisināt viņu aktuālās problēmas. Šajā nodaļā Jūlija strādāja citas pazīstamas žurnālistes, Allas Berezovskas, vadībā.
2003. gadā Latvijā tika plaši apspriesta mazākumtautību skolu izglītības reforma, kas paredzēja pakāpenisku izglītības dzimtajā valodā likvidēšanu. Šī reforma ietekmētu 37% Latvijas ģimeņu, kuras mājās runā krieviski. Daudztūkstošu mītiņi notika Rīgas centrā, bet laikraksts “SM-Segodņa” (pēc laikraksta “Padomju Jaunatne” pārveidošanas, vēlāk tas tika pārveidots par “Vesti Segodņa”) uz to atbildēja ar speciālas Izlītības nodaļas izveidi. Galvenais redaktors A. Bļinovs vadīt šo atbildīgo nodaļu uzticējis Jūlijai Aleksandrovai.
Tieši sociālā problemātika arī kļuva par galveno Aleksandrovas žurnālistiskajā un publicistiskajā daiļradē, padarot viņas vārdu populāru un lasītāju cienītu.
Latvijas krievu tematika piesaistījusi plašas lasītāju auditorijas uzmanību. Izmantojot savas prasmes darbā ar bibliotēku fondiem un arhīvu avotiem, žurnāliste bija sagatavojusi unikālus materiālus, balstoties uz 20. gadsimta sākuma avīžu publikācijām. Kā pirmā no krievu žurnālistēm viņa sāka pētīt bijušās Latvijas PSR VDK arhīvus, atklājot tajos daudzu cilvēku likteņu pavērsienus un interesantas vēstures detaļas. Viņas galveno tēmu vidū bija krievu kultūras biedrību un sabiedrisko organizāciju attīstība starpkaru laikposmā Latvijā. VDK arhīvi kalpojuši par pamatu 2006. gada rakstu sērijai “Krievu miljoni” («Русские миллионы») un “Īpaši bīstamie krievi” («Особо опасные русские»). Tostarp vienā no šīm rakstu sērijām tika vēstīts par izcilā kinorūpnieka, Rīgas skaistākā kinoteātra “Splendid Palace” līdzīpašnieka Vasilija Jemeļjanova (1881–1949) likteni.
Aleksandrovas pētniecisko interešu joma ir “Latvijas krievi”, kas paredz darbu divos virzienos: vietējo krievu ieguldījums mazākumtautību kultūras kopienas veidošanā un tā dēvētā pirmā viļņa krievu emigrācijas liktenis Latvijā.
2008. gadā Jūlijas Aleksandrovas pētījumiem uzmanību pievērsa Latvijas Universitātes Humanitārās fakultātes profesore Ludmila Sproģe, kura aicināja viņu nodarboties ar zinātnisko darbu maģistrantūrā. Maģistra darba tēma: “Krievu vasarnīcas Rīgas Jūrmalā: 19. gadsimta otrajā pusē – 20. gadsimta pirmajā pusē” («Русские дачи на Рижском взморье: вторая половина XIX – первая половина XX века») Maģistra darbu J. Aleksandrova aizstāvējusi 2010. gadā.
Kopš 2013. gada žurnāliste Aleksandrova sākusi sadarboties ar Latvijas ilustrētajiem žurnāliem, publicējot vēsturiskus apcerējumus žurnālos “Mīlu” («Люблю»), “Lilit”, “Biznesa klase” («Бизнес-Класс»), “Atvērtā pilsēta” («Открытый город»).
2014. gadā, kad kārtējo reizi tika samazināti štati krievu preses izdevumos, Jūlija Aleksandrova atstāja darbu laikrakstā “Vesti Segodņa”, lai gan turpināja publicēties žurnālos un pat par saviem vēsturiskajiem pētījumiem saņēmusi apbalvojumus. Žurnāliste ir piedalījusies literāros un žurnālistu konkursos, 2012. gadā viņai ir piešķirta galvenā balva konkursā «Янтарное перо» („Dzintara spalva”).
Viņas kā pasniedzējas darbība bija saistīta ar Rīgas Puškina liceju (2023. gadā Rīgas dome apstiprināja Puškina liceja pārdēvēšanu par Johana Kristofa Broces liceju. Jaunais nosaukums stāsies spēkā 2024. gada 1. septembrī – tulk. piez.). Šajā licejā viņa daudzus gadus vadīja žurnālistikas kursu, ieaudzinot pusaudžiem mīlestību pret krievu daiļliteratūru un tieksmi uz literāro daiļradi.
Patlaban Jūlija Aleksandrova ir Rīgas 10. vidusskolas skolotāja. Pēdējo gadu laikā viņa sagatavojusi plašu pētījumu par 19. un 20. gadsimta mijas Rīgas rūpniecības uzņēmumiem un to likteņiem pēc evakuācijas uz Krievijas impērijas iekšzemes guberņām un Pirmā pasaules kara beigām. Publicēšanai tiek gatavota grāmata “Rīgas spoki” («Призраки Риги»). Uzsākts darbs pie grāmatas “Rīgas namu un to iedzīvotāju vēsture” («История рижских домов и их жителей»).
Ludmila Pribiļska
(papildināts tulkojums no krievu valodas)
