Vera Citoviča

Vera Citoviča

Vera Citoviča (1925. gada 25. augustā, Rīgā, Latvijas Republikā) – krievu valodas pasniegšanas metodikas mazākumtautību skolu jaunākajās klasēs speciāliste, Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotāja (1976).

Vera Citoviča ir dzimusi Rīgā, Kuzņecovu Porcelāna un fajansa fabrikas strādnieku ģimenē. Viņas tēvs – Nikolajs Citovičš (1884-1959) pēc savas izcelsmes bija no Baltkrievijas. Deviņu gadu vecumā viņš bija atbraucis uz Rīgu un iestājās fabrikā. Pirmajam pasaules karam sākoties, viņš kā ierindnieks tika iesaukts armijā.

Veras māte – Jeļizaveta (dzimusi Medvedeva-Timofejava) (1893-1991) ir bijusi rīdziniece trešajā paaudzē. Pirmā pasaules kara laikā viņa kopā ar uzņēmumu evakuējās uz Krievijas iekšzemes guberņām.

Veras vecāki bija iepazinušies vēl pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Taču apprecējās viņi tikai 1922. gadā, Pesočnajas sādžā, pie Ribinskas, uz kurieni tika evakuēta Kuzņecovu Porcelāna un fajansa ražotne. Tajā pat gadā Citoviču ģimene atgriezās Latvijā, kur atkal turpināja strādāt Kuzņecovu fabrikā. Māte strādāja porcelāna apgleznošanas darbnīcā, bet tēvs – gatavās produkcijas noliktavā (viņš turpinājis savas darba gaitas līdz 70 gadu vecumam).

Vera bija vienīgais bērns ģimenē. Tomēr vecākiem nācās piedzīvot smagu brīdi, kad viņi uzzināja, ka meitene ir mantojusi no mātes smagu slimību – kakla skriemeļu nepilnīgu attīstību, kas varēja neatgriezeniski ietekmēt visu viņas turpmāko likteni. Ārstēšana bija smaga – divus gadus Verai vajadzēja gulēt ar galvu uz leju uz cietā ģipša. Rezultātā, 4 gadu vecumā slimība atkāpās. Tomēr vēl līdz pat 9 gadu vecumam Verai bija jānēsā korsete, kas atbalstīja galvu.

Tāpēc Vera Citoviča sāka iet skolā tikai 9 gadu vecumā, bet toties uzreiz otrajā klasē. 1934. gadā viņa iestājās Rīgas 13. krievu pamatskolā, kuru sekmīgi absolvēja 1939. gadā. Tajā pat gadā Vera tika uzņemta Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā (vācu okupācijas laikos tā saucās Rīgas krievu ģimnāzija).

1944. gada aprīlī Vera Citoviča ieguva atestātu par vidējo izglītību un tā paša gada beigās iestājās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (sākumā – Slāvu nodaļā, vēlāk – Krievu nodaļā). Būdama studente, viņa strādāja par laboranti fakultātē. 1949. gadā V. Citoviča pabeidza studiju kursu universitātē, tomēr izrādījās, ka viņas atestātam par vidējo izglītību nav spēka, un 1950. gadā viņai nācās kārtot eksāmenus darba jaunatnes latviešu vakara vidusskolā.

Kopš 1950. gada Citoviča 10 gadu laikā pasniedza krievu valodu dažādās mācību iestādēs. Tostarp, viņa ir bijusi Jelgavas Pedagoģijas skolas neklātienes nodaļas vadītāja un krievu valodas pasniedzēja šajā skolā, pēc tam viņa vadījusi Krievu valodas katedru Liepājas Skolotāju institūtā. Viņa strādājusi Latvijas Valsts izdevniecības Mācību literatūras nodaļā.

Kopš 1954. gada par Veras Citovičas pamatdarbu bija kļuvis Latvijas PSR Izglītības ministrijas Skolu zinātniski pētnieciskais institūts (1972. gadā tas tika pārdēvēts par Pedagoģijas ZPI), šeit viņa strādāja par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci, bet pēc tam – par vecāko zinātnisko līdzstrādnieci līdz pat aiziešanai pensijā 1984. gadā. Tomēr, arī pensijā būdama, Citoviča turpināja sadarbību ar Institūtu līdz pat 1990. gadam.

Vera Citoviča ir devusi lielu ieguldījumu krievu valodas pasniegšanas latviešu skolās metodikas izstrādē. Viņa ir izstrādājusi speciālu mācību līdzekli, veltītu šai problēmai.

Citoviča ir piedalījusies krievu valodas mācību grāmatu latviešu skolu vecākajām un jaunākajām klasēm sagatavošanā. Viņa ir sagatavojusi mācību līdzekli sešgadīgo audzēkņu apmācībai. Viņa bija uzstājusies zinātniskajās konferencēs ar referātiem, kas veltīti šim jautājumam.

Profesors Boriss Infantjevs ir atzīmējis, ka “Vera Citoviča ir veikusi plašu eksperimentālo darbu pēc viņas pašas izstrādātajām programmām un metodikām, iesaistot šajā darbā daudzus krievu valodas skolotājus latviešu skolās. Gala rezultātā, tika izstrādāta  jauna racionāla krievu valodas apmācības latviešu skolās sistēma. Eksperimentālo pētījumu rezultātā tika izveidotas jaunas programmas un mācību grāmatas, kā arī zinātniski pamatota uzskates līdzekļu: skaņuplašu, diapozitīvu, televīzijas pārraižu ciklu - izmantošanas sistēma.”

1976. gadā par lielu ieguldījumu krievu valodas pasniegšanas latviešu skolās metodikas izstrādē Verai Citovičai tika piešķirts “Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotāja” goda nosaukums. 

Pēc Veras Citovičas vārdiem un, pamatojoties uz dokumentiem,

pierakstījusi Tatjana Feigmane

2015.g. 15.februārī

 

Sk.: Pedagoģiskā doma Latvijā no 1940. gada līdz mūsu dienām. – Rīga: PUSE, 1998. - 167.-172.lpp.

Pedagoģe V. Citoviča dzimusi Rīgā Kuzņecova porcelāna fab­rikas kalpotāja ģimenē. 1944.gadā viņa absolvēja Krievu Valsts ģimnāziju Rīgā, bet 1949.gadā pabeidza studijas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Ieguvusi augstāko izglītību,   viņa desmit gadus mācīja krievu valodu vairākās rajonu, pilsētu un Rīgas skolās. No 1950.gada V. Citoviča darbojās par metodiķi Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtā, bet pēc tam līdz aiziešanai pensijā 1984.gadā – par  zinātnisko līdzstrādnieci Pedagoģijas zinātniskās pētniecības institūtā. 

V. Citoviča viena no pirmajām Latvijā atzina, ka krievu valoda latviešu skolās mācāma pēc īpašas metodikas, stingri ievērojot vielas atlasi un izmantojot skolēnu dzimtās valodas stundās gūtās  zināšanas. Savas idejas īstenošanai pedagoģijas zinātniece izstrādāja īpašu mācību līdzekli krievu valodas mācīšanai latviešu skolās. V. Citovičas atklājumus vēlāk, veidojot krievu valodas programmas un mācību grāmatas latviešu skolām, radoši izmantoja autori E. Beikmane, H. Francmane un B. Infantjevs.

Kopš 1953.gada V. Citoviča pievērsusies krievu valodas mā­cīšanas problēmām latviešu skolu jaunākajās klasēs.

Labi orientēdamās krievu un latviešu salīdzināmajā valod­niecībā un teicami pārzinādama latviešu valodas zinātniskās gramatikas pamatus, viņa pievērsās psiholoģijas un pedago­ģijas studijām un, apguvusi krievu, latviešu, kā arī Rietumu pedagogu un psihologu atziņas, kļuva par erudītu speciālisti šajā jomā.

V. Citoviča organizēja plašu eksperimentālu darbu pēc pašas sagatavotām programmām un metodikas, iesaistot tajā dau­dzus latviešu skolu krievu valodas skolotājus. Darba rezultātā tapa jauna racionāla krievu valodas mācīšanas sistēma lat­viešu skolām.

Eksperimentālo pētījumu rezultātā tika izveidotas jaunas programmas un mācību grāmatas, kā arī zinātniski pamatota uzskates līdzekļu sistēma: skaņu plates, diapozitīvi, cLiafilmas, televīzijas pārraižu cikli.

V. Citoviča daudz darījusi latviešu un krievu valodas ele­mentu sastādīšanā gan leksikā, gan gramatikā, bet it īpaši mācību grāmatu izveides teorijas problēmu risināšanā. V.Citovičas pētījumi guvuši plašu rezonansi arī aiz Latvijas robežām, ne tikai Austrumos, bet arī Rietumos.

Boriss Infantjevs

 

  Laika sadale un mācību līdzekļu izmantošana krievu valodas mācīšanas sākumposmā 1

Krievu valodas kurss latviešu skolu sākumposmā pēc savas struktūras ir visai sarežģīts.Vērojumi skolās, kā arī šo vēro­jumu analīze ļāva mums formulēt šādas atziņas par laika sa­dali stundās dažādu mācību darba veidu, īpaši audioorālo vin­grinājumu starpā.

Dažāda veida audioorālās nodarbības l. klasē pirmajās 17 stundās aizņem 24-38 minūtes, nākamajās 27 stundās – 26-32 minūtes, bet, sākot ar 45. stundu, – 24–26 minūtes. 2.klasē audioorālo nodarbību ilgums samazinās līdz 16-25 minūtēm pirmajās 20 stundās un līdz 12-18 minūtēm turpmākajās 30 stundās. (..)

Visai ievērojama audioorālo nodarbību samazināšanās 2.klasē izskaidrojama ar vielas un attiecīgu iemaņu pakāpe­nisku apgūšanu.(..)

Iepazīšanās ar krievu burtiem un lasīšanas iemaņu vei­došana l.klasē pieaug no 2 minūtēm pirmo 17 stundu laikā līdz 3-4 minūtēm nākamajās 26 stundās, bet, sākot ar 45. stundu, atkal samazinās līdz 3-4 minūtēm. 2.klasē pirmajās 4 stun­dās šim darbam atvēlētas 7-8 minūtes, nākamās 16 stundās - 4-6 minūtes, bet pēc tam – 9–14 minūtes.

Visa šī darba pamatā ir leksika, ko skolēni apguvuši visai pamatīgi. Šajā darba posmā daudz lielāku nozīmi iegūst tei­kumu un nelielu tekstu izmantošana lasīšanas vingrināju­miem nekā atsevišķu burtu vai zilbju lasīšana.(..)

Līdztekus burtu apgūšanai un lasīšanas mākas pilnveido­šanai skolotāji izmanto tādus vingrinājumus, kam tiešs sakars gan ar lasīšanu, gan jaunapgūtās leksikas nostiprināšanu un teikumu modulēšanu. Šiem vingrinājumiem veltītais laiks svārstās l.klasē no 4–6 minūtēm pirmo 44 stundu laikā līdz 10-12 minūtēm, sākot ar 45. stundu. 2.klasē no 5–9 minūtēm pirmo 20 stundu laikā līdz 6–12 minūtēm, sākot ar 21. stundu.(..)

Visai ievērojamas laika svārstības audioorālo vingrinājumu posmā izskaidrojamas ar to, ka sākumskolas l. klasē skolotājs var plaši izmantot mākas un iemaņas lasīšanas tehnikā, ko skolēni guvuši dzimtās –latviešu valodas – stundās. Šīm no­darbībām veltītais laiks pieaug tad, ja skolotājs uzsāk tādu burtu mācīšanu, kuru nav latviešu valodā (burts ы), vai gadī­jumā, kad krievu vārdā ir zilbe ar mīkstinātu līdzskani vai “slēpto” j (едут, поет). Šīs nodarbības veido tā, lai skolēni kopā vingrinātos attiecīgo burtu un zilbju precīzā izrunā. (..)

Kāpēc 2.klasē sākumā vajag palielināt laiku šādām nodar­bībām? Tāpēc, ka vasaras brīvdienās daudz kas tāds, kas ap­gūts 1. klases beigās, aizmirsts un tagad šis aizmirstais ir jāat­jauno. Taču aizmirstā zināšanas un mākas atjaunot vajag uz jauna paplašināta leksikas materiāla, izmantojot arī jaunus vingrinājumu veidus. Jāņem vērā arī tas, ka gan 1., gan arī 2.k lasē mācību gada beigās tiek apgūti tādi burti un to savie­nojumi, kas latviešu bērniem grūti apgūstami. Ar to tad arī izskaidrojams straujš laika patēriņa pieaugums, šo materiālu apgūstot.(..)

Kā 1., tā arī 2. klasē jaunu burtu apgūšana nav domājama bez signālkartīšu izmantošanas. Šīs signālkartītes krievu valo­das stundās pilnīgi nepieciešamas arī vecākajās klasēs.(..)

Vingrinājumu skaits teikumu modulēšanā lielā mērā atka­rīgs no iemaņām, kas gūtas dzimtās valodas stundās, kā arī no agrāk iegūtām skolēnu patstāvīgā darba iemaņām. Atka­rībā no tā minūšu skaits, kas tiek veltīts šāda veida vingri­nājumiem, var palielināties vai samazināties. Vērojumi arī rāda, ka lasīšanas un modulēšanas darbs noris jo sekmīgāk, ja sekmīgi noris audioorālie vingrinājumi.(..)

Lasīšanas un teikumu modulēšanas vingrinājumus der saistīt ar vienkāršiem atjautības uzdevumiem, piemēram, sa­meklēt teikumam vai tekstam ilustrāciju.(..)

10-12 minūtes, kas 2.klasē no 21. līdz 50. stundai pare­dzētas lasīšanai un attiecīgiem vingrinājumiem, sedzas ar mā­cību grāmatas tekstiem, kas parasti satur 250–325 burtus. Šāda laika un lasāmo tekstu vai teikuma atbilstība dod iespēju organizēt stundā div — vai pat trīskārtīgu lasīšanu. Lietderīgi katru jaunu lasīšanas nodarbību saistīt ar citādu uzdevumu, kas palielinātu skolēnu interesi par pašu lasīšanas procesu.

Lasāmo tekstu elementārais raksturs 1. un 2. klasē dod iespēju organizēt šo tekstu saprašanu bez tulkošanas, kas ir ļoti svarīgi valodas mācīšanas sākumposmā.

1.klases skolēni vēl neprot rakstīt krieviski, tāpēc, sākot ar 18. stundu, viņi vingrinās trūkstošo burtu un zilbju ievieto­šanā attiecīgajās vingrinājumu tekstā atstātajās tukšajās vie­tās. Šai nolūkā izmanto didaktiskos izdales materiālus - iz­griežamos burtus un zilbes, signālkartītes.(..) klasē pirmajās 20.stundās bērnu māca rakstīt krieviski: vispirms iemāca rakstīt burtus, kas l. klasē apgūti drukātā veidā. Liela vērība tiek veltīta burta un skaņas attieksmēm.

3–4 minūtes katrā stundā gan 1., gan arī 2. klasē veltītas stundas organizācijai, tikpat daudz atslodzei, gan dziedāšanas, gan fizisku vingrojumu veidā. 2.klasē šajā laikā var noklau­sīties kādu mūzikas ierakstu. Skolēniem ļoti patīk kolektīva dziedāšana stundas beigās.(..)

Iepriekš aprakstītā stundas sadale uzskatāma par optimālu risinājumu. Savā darbā izjūt nopietnas grūtības tie skolotāji, kas, neticēdami audioorālo nodarbību vajadzībai, tūliņ ķeras pie burtu mācīšanas, lasīšanas un rakstīšanas.

Par nopietnu trūkumu uzskatāma arī tāda novirze no augšā minētās stundas struktūras, ja stundā audioorālos vingrinā­jumus skolotājs aizstāj ar daudzkārtīga viena un tā paša teksta lasīšanu vai arī ar teksta norakstīšanu, vai diktāta rakstīšanu. Šīs novirzes izskaidrojamas ar dažu skolotāju neprašanu iz­mantot savā darbā viņu rīcībā esošos mācību kompleksus.

Audioorālie vingrinājumi sevī ietver kā imitāciju, tā analīzi. Svarīgi, lai analītiskais virziens stundā neradītu bērnos šau­bas par savas rīcības pareizību, nenomāktu viņu iekšējo akti­vitāti. Tāpēc pieredzējušie pedagogi nekad darbu nesāk ar zilbes un vārda grafiskās shēmas analīzi, kas dota mācību grāmatā, l.klasē jau 5. vai 6.stundā var atrast skolēnus, kas katru div-vai trīszilbju vārdu var salīdzināt ar attiecīga vārda zilbiskās uzbūves shēmu. Nostiprinot jaunapgūto vārdu, sko­lēni nosauc to pēc parādītā attēla, paceļ attiecīgu signālkartīti, nosauc vārdu korī un atkārtoti individuāli. Un tikai pēc tam analizē vārda zilbiskās struktūras shēmu.

Veicot patstāvīgus vingrinājumus, piemēram, atkārtojot iemācīto dziesmiņu, skolēni var pēc skolotāja norādījuma attiecīgi grupēt leksiku, izdalot vispirms divzilbīgos lietvārdus priekšmetu nosaukumus, tad trīszilbīgos nosaukumus ar uzsvaru pirmajā, otrajā vai trešajā zilbē utt. Svarīgi vienīgi, lai katrs bērns varētu strādāt tādā tempā, kas viņam ir optimāls lai bērns būtu pārliecināts, ka sarežģījumu gadījumā viņš vienmēr var izmantot gan skolotāja, gan skolas biedru palīdzību.

Nosacīto grafisko uzskati – shēmas – lietderīgi izmantot jau 1. klases pirmajā stundā. Lai gan skolotājs izmanto arī skolēnu topošo pieredzi, kas tiek gūta arī dzimtās – latviešu valodas stundās, līdz 4. stundai krievu valodas skolotājam pašam ji rada vārdu zilbiskā uzbūve, ik reizi izskaidrojot attiecīgu shč mu (šie paskaidrojumi dodami latviski). Krievu valodas stundās shematiskajā apzīmējumā skolēni noskaidro ne tikai zilbju skaitu vārdā, bet arī uzsvara vietu, kas atšķiras no latviešu valodas un var atrasties jebkurā vārda zilbē. Protams, arī l. klasē šādus analītiskus vingrinājumus nedrīkst pārspīlēt.

Dziesmu un prozas teksta ierakstus stundā lietderīgi izmantot, veicot reproduktīvu vingrinājumu sagatavošanas darbus. Ierakstu noklausīšanās iepriekš rūpīgi jāsagatavo.(..) Noklausoties dziesmas, skolēniem aktīvi jādarbojas līdzi, atlase no izdales materiāla pēc skolotāja norādījuma attiecīgu priekšmetu attēlus, burtus, zilbes, vārdu un uzsvaru shēmas.

Jautājums par dzirdes un redzes uzskates koordināciju risināms atkarībā no tā, vai dotajā brīdī svarīgāks nodarbību jēdzieniskais vai informēšanas virziens. Nedrīkst aizmirst, ka pēdējā gadījumā redzes ceļi var traucēt dzirdes tēlu uztveri. Tāpēc arī, dziesmas klausoties, skolēniem vienmēr jāskatās grāmatā.

Audioorālo vingrinājumu grupā ļoti svarīgu vietu ieņer grupveidīgas un korveidīgas skolēnu atbildes.(..)

1 Citoviča V. Laika sadale un mācību līdzekļu izmantošana krievu valodas mācīšanas sākumposmā// Krievu valodas mācīšanas jautājumi klasēs ar latviešu mācību valodu. – R., 1977. – 10.,13.-15. lpp. – krievu val. (tulk. B. Infantjevs).

Ilustrācijas tēmai