Taisija Mikula

Taisija Mikula (dz. Pankova; 1898. gada 15. oktobrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1983. g. 20. septembrī Rīgā, Latvijas PSR) – Rīgas Valsts krievu ģimnāzijas, Rīgas krievu un baltkrievu pamatskolu skolotāja. Turpinājusi strādāt Rīgas krievu skolās līdz 1960. gadu vidū

Taisija Pankova dzimusi sīkpilsoņu vecticībnieku ģimenē. 1915. gadā beidza Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju, bet pēc gada Jurjevas (Tērbatas) 8. pedagoģisko klasi ģeogrāfijas un vēstures specialitātē, iegūstot mājskolotājas diplomu. 1916. gada rudenī saņēma gatavības atestātu un iestājās Jurjevas Universitātē, kur noklausījās trīs kursus. 1918. gadā sakarā ar vācu armijas tuvošanos evakuējās uz Voroņežu, kur turpināja studijas vietējās universitātes fizikas un matemātikas fakultātes dabas zinātņu nodaļā. Nemiera laikos Taisija apprecējās, pieņemot uzvārdu Mikula. Taču vīrs ātri nomira (vai krita), un viņa 1922. gadā, nesaņemot augstskolas diplomu, nolēma atgriezties dzimtajā Latvijā.

Atgriezusies Latvijā, T. Mikula sāka strādāt krievu pamatskolās.

1927. gadā Т. Mikula beidza Krievu pedagogu vasaras kursus.

Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas Padome rekomendēja T. Mikulu Ticības mācības pasniegšanai skolēniem-vecticībniekiem. Ticības mācības stundas notika Rīgas 10. krievu pamatskolā (Meža prosp. 2), bet no 1933. gada arī 8. krievu pamatskolā (Katoļu ielā 27). Viņa pasniedza stundas arī 1. baltkrievu pamatskolā (Maskavas ielā 173) un 2. baltkrievu pamatskolā (Sīmaņa ielā 14/16).

Sākot ar 1929. gadu, T. Mikula veica arī meiteņu audzinātājas pienākumus Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā, bet no 1936./37. mācību gada strādāja  par mājturības skolotāju.

Pēc daudziem gadiem T. Mikulas bijusī skolniece Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā medicīnas zinātņu kandidāte Irina Černobajeva savus skolas gadus atcerējās šādi:

«Par mūsu klases audzinātāju kļuva Taisija Mikula, kādreizējās pirmsrevolūcijas laika Lomonosova ģimnāzijas absolvente. Gara, slaida sieviete, ar kuplu sirmo matu vilni, viņa ļoti nopietni ķērās pie kārtējās jaunās paaudzes audzināšanas. Baumoja, ka vecākās klasēs viņu dēvējot par „grenadieri”.

Taisijas Mikulas autoritāte jau no pirmās dienas bija neapšaubāma. Ja kādas meitenes kleitai trūka baltās krādziņas, bija uzvilktas kurpes ar divus centimetrus (virs atļautā!) augstiem papēžiem un ja vēl „pēc pēdējās modes”- marš, tūlīt mājās!

Stundās atņēma gredzenus un rokassprādzes, bet to atdošanu pavadīja atbilstoša pamācība, kas, protams, notika, aci pret aci. Neskanēja nekādas augstprātīgas notācijas vai instrukcijas, visbiežāk dzirdējām: „Meitenes, neburkšķiet!”. Aiz šī apsauciena nebija noslēpjams ne labsirdīgais smaids, ne dvēseles siltums. Ar tādu skolotājas Mikulas attieksmi mēs gribējām un pavisam drīz patiesi kļuvām par „viņas meitenēm”, gandrīz nemanot izveidojās piederības izjūta „mūsu klasei”. <> No iepriekšējām absolventu paaudzēm mēs pārņēmām ģimnāzijas vienotības garu.

Pedagogi mums deva ne tikai zināšanas. Taktiski un neuzbāzīgi viņi veidoja mūsos pašcieņas un savstarpējās sapratnes jūtas. Mūsu klasei vislabākais paraugs bija pirmā klases audzinātāja  Taisija Mikula».

Taisija Mikula līdz pēdējām savas dzīves dienām uzturēja ciešus kontaktus ar saviem bijušajiem audzēkņiem.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA, 1632. f., 1. apr., 14294. l.

Skat.: Viņi bija ģimnāzisti. Rīga: Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrība, 2008. (Они  были гимназистами... Рига: Балто-славянское общество культурного развития и сотрудничества, 2008).