Olga Novikeviča

Olga Novikeviča (1959. g. 20. jūnijā Sahalīnas apgabalā, KPFSR – 2007. g. 26. jūlijā Rīgā, Latvijas Republikā) – žurnāliste

Olga Novikeviča  ir dzimusi Sahalīnas apgabalā, Korsakovas pilsētā. Tēvs Jaroslavs Novirevičs, māte Adelīna Vlača. Tēvs pazuda bez vēsts 1963. gadā. Pēdējā viņa uz Latviju sūtītā vēstule pienākusi no Orenburgas apgabala – pēc mājas pārdošanas Tālajos Austrumos  viņš bija ceļā pie ģimenes, taču tā arī vairs nekad neatgriezās. Olga visu mūžu meklēja tēva pēdas, bet nepaspēja atrast.

Olga ir beigusi Rīgas 60. vidusskolu, vēlāk – Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti žurnālistikas specialitātē. Strādājusi laikrakstā “Sovetskaja Latvija” par tekstu burtlici, par korektori, darbojusies avīzes vēstuļu nodaļā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā bijusi žurnāliste laikrakstā “Sovetskaja molodež”, “SM-segodņa”, “Vesti segodņa”, pēdējā darbavieta žurnālistikā bija laikraksts “Telegraf”.  Darbodamās žurnālistikā, viņa rakstīja arī stāstus fantastikas žanrā, bija Padomju Savienības fantastu kluba biedre, bija personiski pazīstama ar rakstniekiem brāļiem Arkādiju un Borisu  Strugackiem un brāļiem Arkādiju un Georgiju Vaineriem. O. Novikevičas stāsti publicēti Maskavā izdevniecībā “Molodaja gvardija”.

Lasītāji viņas stāstus uzskatīja par fantastikas jomai piederīgiem, taču tie bija psiholoģiski teksti, kuros autore pētīja personības un cilvēku savstarpējās attiecības. Žēl, ka tik maz no viņas jaunrades ir publicēts, daudzi  sacerējumi tā arī palikuši  nepabeigti un nepublicēti.

Žurnālistikā O. Novikeviča daudz rakstīja par izglītības, medicīnas un kultūras jautājumiem, par neparastiem cilvēkiem, viņu saistīja visas, izņemot vienīgi garlaicīgās, tēmas un žanri. Rīgas Puškina licejā viņa fakultatīvi mācīja žurnālistiku.  Viņa bija lieliska pedagoģe, skolēni pūļiem vien gāja uz viņas vadītajām nodarbībām, jo viņa prata interesanti stāstīt, izdomāja neparastus radošus uzdevumus, un tas aizrāva pusaudžus.

Olga bija ticīgā, pareizticīgā, viņas biktstēvs bija tēvs Andrejs (Goļikovs).

Kad 2002. gadā ārsti noteica viņai šausminošo diagnozi, viņa sakopoja spēkus, lai cīnītos  pret šo kaiti visiem iespējamiem un neiespējamiem paņēmieniem. Viņa vispirms aizbrauca uz Sanktpēterburgu mācīties pie medicīnas zinātņu doktora profesora Aleksandra Kopitina. Pēc kursu beigšanas viņa organizēja Rīgā nodarbības mākslas terapijā, centās palīdzēt cilvēkiem risināt viņu problēmas. Olga taču labi zīmēja, jaunībā nodarbojās ar glezniecību un šīs prasmes viņai toreiz lieti noderēja.

Olgas Novikevičas vīrs pazīstamais fotogrāfs Dmitrijs Dubinskis atceras, ka viņa zīmēja uz papīra, uz porcelāna un stikla. Viņa to darīja aizrautīgi un aizrāva arī citus. Taču visu laiku notika nežēlīga cīņa par  savu dzīvību. Tā bija cīņa ar dažiem ārstiem, “labvēļiem”, ar kaulu laušanu pēc ķīmijterapijas, kad katra nākamā procedūra atņēma spēkus un veselību. Taču es ne reizes neesmu dzirdējis viņu sūdzamies par likteni vai vaidam aiz sāpēm. Viņa visu paturēja sevī. Bet dažreiz sāpes bija tik nežēlīgas, ka viņa tikai ar grūtībām piespieda sevi rītos izkāpt no gultas. Apkārtējie neko no tā nemanīja līdz pēdējam viņas dzīves mirklim. Viņa internetā sarakstījās ar cilvēkiem, kuriem bija noteikta tāda pati diagnoze, iedvešot viņiem cerību, deva padomus, kā mainīt savu dzīvi, kā uzlabot veselību. Viņa cīnījās arī pret šarlatāniem un pesteļiem, kuri teicās ārstējam šo drausmīgo kaiti. 

Viņas pēdējā dzimšanas dienā – 2007. gada 20. jūnijā – draugi un kolēģi, kuri bija atnākuši sveikt  Olgu, neko nemanīja, lai gan pēc viesu aiziešanas viņa bija  pavisam bāla no sāpēm un pēc divām nedēļām, aizbraukdama no sava dzīvokļa uz visiem laikiem, viņa nonāca Rīgas pirmajā pilsētas slimnīcā. 2007. gada 26. jūlijā viņas dzīvība izdzisa.

                                  Pēc tuvinieku un kolēģu stāstījumiem pierakstīja Elīna Čujanova