Maksims Ozmidovs

Maksims Ozmidovs (Max von Osmidoff; 1879. g. 11. maijā Magdeburgā, Vācijas imperijā – 1952. g. 29. martā Koblencā, VFR) – arhitekts

Maksima Ozmidova tēvs bija nākamais Rīgas Politehniskā institūta (1884–1918) profesors un viens no Ivanovo-Vozņesenska Politehniskā institūta dibinātājiem – Nikolajs Ozmidovs (1850–1938), kurš vēsturē pazīstams kā izcils elektrotehnikas speciālists.

Māte – franciskas izcelsmes Šveices pavalstniece Armīda Paulīna Anna , dzimusi Dorē, radiniece pazīstamajam māksliniekam Gistavam Dorē (1832–1883), kurš ieguvis slavu galvenokārt kā gravieris un ilustrētājs.

Visticamāk, ka tieši no mātes M. Ozmidovs ir mantojis mākslinieciskās tieksmes.

Vecāki atveda Maksimu uz Rīgu, kad viņam bija tikai viens gads. Šeit viņš pabeidza ģimnāziju, bet 1908. gadā – Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultāti. Tāpat kā tēvs savu karjeru jaunais arhitekts iesāka ārzemēs – Štutgartes arhitektūras birojā. Taču pēc gada viņš atgriezās Rīgā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā jaunais arhitekts saņēma pirmo prēmiju – par trešā pilsētas (latviešu) teātra projektu gan atklātā (1909), gan slēgtā konkursā (1911). Diemžēl, šis projekts tā arī palika neīstenots. 1910. gadā M. Ozmidovs saņēma pirmo prēmiju par Rīgas 4. Kredītbiedrības bankas ēkas projektu, bet 1912. gadā – par Rīgas Pirmās savstarpējās kredītbiedrības bankas ēkas projektu. 1912. gadā viņš (kopā ar N. Hercbergu) saņēma otro prēmiju par Rīgas Hipotēku biedrības bankas un Rīgas amatnieku biedrības ēkas projektu. Pēc M. Ozmidova projektiem norisa dzīvojamo māju celtniecība Brīvības ielā 70 (1911) un 72 (1909), kuru celtniecībā izmantots racionālā jūgendstila formas. Pirmā pasaules kara sākumā M. Ozmidovs evakuējās uz Voroņežu. Karam beidzoties, viņš atgriezās Rīgā. 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados viņa ievērojamākie projekti ir: administratīvā ēka Smilšu ielā 28/30 (1924. gads, kopā ar N. Hercbergu), dzīvojamās mājas Avotu ielā 33 un 35 (1926), Visbijas prospektā 27, Mežaparkā (1927); ēka Ģertrūdes ielā 55 (1928), Skolas ielā 9 (1930), Ezermalas ielā 61 (1934).

1941. gadā Maksims Ozmidovs repatriējās uz Vāciju, kas tā arī kļuva par viņa pēdējo mājvietu.

Tekstu sagatavoja Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

Sk.: J. Krastiņš. Ozmidovs (Osmidoff) Maksis fon. Latvija un latvieši. Māksla un arhitektūra. Biogrāfijas. – Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1996, 153. lpp.

В.М. Шервинский. Воспоминания. – Православие в Балтии. – №2 – Рига, 2014, стр.115.