Aleksejs Kīzelbašs

Aleksejs Kīzelbašs  (ap 1850. g. – 1916. g. 19. jūlijā/1. augustā Tartu, Vidzemes guberņā,  Krievijas impērijā) – arhitekts, sabiedrisks darbinieks. Viens no Rīgas Krievu teātra dibinātājiem. Rīgas Krievu labdarības biedrības, Rīgas Krievu kluba, kā arī svēto Pētera un Pāvila brālības  loceklis. Kā arhitekts piedalījies vairāku Vidzemes guberņas (mūsdienu Latvijas un Dienvidigaunijas teritorija) mācību iestāžu ēku un pareizticīgo baznīcu projektēšanā un celtniecībā.

A. Kīzelbašs ir beidzis Voroņežas lielkņaza Mihaila Pavloviča kadetu korpusu, pēc tam izglītību   turpināja Aleksandra 3. karaskolā Maskavā, kuru pabeidz 1871. gadā, iegūdams 1. kategorijas portupejjunkura (virsnieka pienākumu izpildītāja) kvalifikāciju, un viņu nosūtīja uz 5. artilērijas brigādi. Militāro karjeru viņš beidza artilērijas praporščika pakāpē.

1872.–1874. gadā A. Kīzelbašs studēja Sanktpēterburgas Kalnu institūtā.

Vēlāk A. Kīzelbašs ieguva Iekšlietu ministrijas Tehniskās  celtniecības komitejas apliecību par tiesībām veikt celtniecības darbus. Baltijas novadā viņš, visticamāk, ieradās  ap 1880. gadu un tūlīt aktīvi iekļāvās vietējās sabiedrības dzīvē.   

1884. gadā A. Kīzelbašu iecēla par  Vidzemes guberņas valdes celtniecības nodaļas tehniķi, bet tā paša gada 20. oktobrī viņu iecēla par Vidzemes guberņas Cietumu komitejas vienu no direktoriem.

1887. gadā un 1891. gadā A. Kīzelbašu  iecēlta par Tērbatas mācību apgabala  arhitektu, kopš 1893. gada viņš bija  Rīgas mācību apgabala arhitekts.

Savos dienestagados A. Kīzelbašs bija arī galda priekšnieka palīgs Rīgas mācību apgabala pārvaldē, bet vēlāk pildīja Rīgas mācību apgabala kuratora pienākumus.

Ārpus laika, ko A. Kīzelbašs veltīja iemīļotajai profesijai – celtniecībai, viņš aktīvi piedalījās Rīgas, Aleksandra III reformu iedvesmotās, krievu sabiedrības dzīvē. Laikraksts “Rižskij vestņik” (Rīgas Vēstnesis) A. Kīzelbaša piemiņai veltītajā rakstā atzina, ka viņš “stingri ticēja, ka vietējās nomales vienotība ar  pārējo Krieviju ir iespējama, tikai skaitliski pieaugot krievu kultūras iestādēm, kuras var spilgti un patiesīgi atklāt krievu tautas dvēseli, tās miermīlīgos  centienus”.

A. Kīzelbašs rosmīgi piedalījās Krievu teātra radīšanā Rīgā – 1902. gadā tas ar viņa atbalstu ieguva savu māju – Otro pilsētas teātri (kopš 1919. gada šajā ēkā Krišjāņa Valdemāra un  Kronvalda bulvāra stūrī darbojas Latvijas Nacionālais teātris). A. Kīzelbašs darbojās arī biedrībās –  “Bajan” , “Krievu klubs” (Русский клуб) un Krievu teātra pārvaldē.

A. Kīzelbašs publicējis ne mazums rakstu laikrakstā “Rižskij vestņik”, viņš izdeva vairākus darbus, Literatūras pulciņa locekļa statusā uzstājās ar dažādiem tematiskiem priekšlasījumiem. Viņš publicēja rakstus par sabiedriskās sanitārijas uzlabošanu, uzstājās pret ūdens un kanālu piesārņošanu un izteicās vēl par citiem Rīgas apsaimniekošanas jautājumiem. Lūk, dažu viņa referātu un publikāciju tēmas:

•    “Rīgas pilsētas pārvaldes neveiksmīgs sanitāri rūpniecisks pasākums” (1890),

•   “Lauku skolu celtniecības un uzturēšanas higiēniskie noteikumi” (Rīga: tipogrāfija L. Blankenšteina, 1890),

•    “Zemestrīču cēloņu mūsdienu izskaidrojumi” (1891),

•    “Praktisks ceļvedis valsts un sabiedrisko skolu ēku remontam un uzturēšanai” (Rīga: L. Blankenšteina tipolitogrāfija, 1894),

•   “Rīgas celtniecības noteikumi un likums” (Rīga, 1897). Šis teksts 1897. gadā publicēts arī laikraksta “Rižskij vestņik” četros numuros.

A. Kīzelbašs kopā ar dzīvesbiedri Annu bieži nodarbojās ar labdarību, ziedojot naudu skolu un baznīcu celtniecībai. Piemēram, viņš ziedoja visu savu honorāru – vairāk nekā 1000 rubļu – kapelas ierīkošanai par godu svētajam Ņevas Aleksandram sakarā ar imperatora Aleksandra III un viņa ģimenes brīnišķīgo izglābšanos 1888. gada 17./29. oktobrī notikušajā dzelzceļa katastrofā netālu no Borku stacijas pie Harkovas .

Laikā, kad A. Kīzelbašs bija Rīgas Krievu kluba vecākais, viņš daudz darīja, lai klubā izveidotu Rīgā labāko un bagātāko krievu  grāmatu bibliotēku, viņš ieviesa pareizu un ātru grāmatu izsniegšanas lasītājiem sistēmu. Pēc 1905.–1906. gada notikumiem tika nodibināta viena no  lielākajām biedrībām Rīgā – “Krievu izglītības biedrība”, un A. Kīzelbašs rosīgi piedalījās tās darbībā. Pēdējos savas dzīves gados vietējās krievu sabiedrības dzīvē viņš vairs nepiedalījās tik aktīvi kā iepriekš, taču līdz pēdējām savas dzīves dienām viņš interesējās par Rīgas krievu kultūru un darīja to, kas bija tuvāks viņa sirdij.

A. Kīzelbaša laikabiedri novērtēja viņa nosvērto prātu, godīgumu, uzskatu izteikto  tiešumu, tiekšanos pilnveidot sevi un būt noderīgam sabiedrībai.

A. Kīzelbašs nomira pēkšņā nāvē 1916. gada 19. jūlijā/1. augustā Tērbatā (tagad: Tartu), Igaunijā. Viņa piemiņai veltītais dievkalpojums notika Tērbatas Vissvētās Dievmātes aizmigšanas katedrālē, pēc tam aizgājēja ķermenis tika nogādāts stacijā vešanai uz Petrogradu. Saskaņā ar radinieku vēlmi 1916. gada 28. jūlijā A. Kīzelbašs tika apglabāts Petrogradā (Sanktpēterburgā) Novodevičjes klostera kapsētā.

Ģimene

Tēvs Prokofijs Kīzelbašs, Voroņežas muižnieks (1846. gada personiskajā lietā par tiesībām uz muižnieka titulu rakstīts Kīzelbaševs).

Viņa dēls Aleksejs ierakstīts  Aleksandra 3. karaskolas beidzēju sarakstā kā Kīzelbaševs, bet Voroņežas lielkņaza Mihaila Pavloviča kadetu korpusā, no kurienes viņš bija pārcelts uz Aleksandra 3. karaskolu, viņš minēts kā Aleksejs Kīzelbašs.

Sieva Anna Kīzelbaša (dzimusi Leikina) (ap 1851–1938) bija ārste, pedagoģe. Beigusi Lomonosova ģimnāziju Rīgā 1872. gadā. Ārstes kvalifikāciju ieguva Pēterburgā. Apmēram kopš 1880. gada līdz 1915.–1916. gadam strādāja savā profesijā Rīgā, pēc tam Konstantinopolē. Nomira Kiprā lielā vecumā. Viņas tēvs bija tirgotājs Ivans Leikins, māte Klaudija Leikina (dzimusi Šuvalova).

Dēls Nikolajs Kīzelbašs (1878–1952) – Tiesību skolas absolvents (1899. gada 15. maijā), kambarjunkurs, valsts padomnieks, Valsts  Kancelejas un lielkņazes Tatjanas Nikolajevnas Kancelejas  vecākais lietvedis.

Dēla sieva Marija Kīzelbaša (dzimusi baronese Bilderlinga) – Krievijas Imperatora galma dāma. Krievu artilērista, rūpnieka barona P. Bilderlinga (1844–1900) meita. Mirusi Francijā.

Arhitekta Alekseja Kīzelbaša darbi – sabiedrībā zināmas celtnes un būves

– Arhitekta kvalitātē A. Kīzelbašs bija iekļauts komisijas sastāvā, kura lika pamatus Aleksandra skolai (patlaban Lāčplēša ielas galā) 1882. gadā. Ēku cēla darbu uzņēmējs Karps Černišovs, tā nojaukta 1960. gadā.

– Svētā Gara baznīca Jakobštatē (Jēkabpilī). Kopā ar arhitektu Robertu Pflūgu. Koka  celtne uzbūvēta 1883.–1884. gadā, iesvētīta 1884. gada 1. novembrī. Taču jau 1885. gada 16. janvārī ļaundari to aizdedzinot sagrāva. Tūlīt pēc šī notikuma sāka celt mūra baznīcu. 1885. gada 29. septembrī tika ielikts pirmais pamatakmens, 1888. gadā jauno baznīcu iesvētīja.

– Svētā Ņevas Aleksandra kapela (Rīgas dzelzceļa stacijas priekšā) tika uzcelta un iesvētīta 1889. gadā. Pēc Rīgas varas iestāžu lēmuma tā tika nojaukta 1925. gadā.

– Imperatora Pētera I reālskolas ēka tika uzcelta 1890. gadā Puškina bulvārī (tagad Kronvalda bulvārī 1).

– Nikolaja I ģimnāzijas ēka celta 1891.–1892. gadā Nikolaja ielā (tagad Krišjāņa Valdemāra ielā 1c, tur atrodas Rīgas Valsts tehnikums).

– Rīgas Dievmātes “Visu sērojošo prieks” baznīcas ēka pie Marijas bērnu patversmes Rīgā (patlaban Lāčplēša ielas galā). Iesvētīta 1893. gada beigās. Nojaukta 1965. gadā.

– Pareizticīgo baznīcas par godu Kazaņas Dievmātes ikonai ēka Edinburgā, Jūrmalā (tagad Dzintatu stacija Jūrmalā). Celta 1895.–1896. gadā. 1901. gadā baznīca tika nedaudz pārbūvēta un paplašināta tās ieeja, baznīcas “krustveida forma ieguva kuģveida izskatu”. Baznīcas paplašināšanas projektu A. Kīzelbašs bija izstrādājis  jau 1898. gadā. 1962. gadā pēc varas iestāžu lēmuma baznīcu nojauca. Tagad šajā vietā redzama jauna baznīcas ēka.

– Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznī casēka priesteriem un apkalpojošajam personālam (tagad Turgeņeva iela 21A). 1896. gada projekts (skat. pielikumu). Mūsdienās šeit darbojas vairākas firmas.

–  Svētā kņaza Vladimira pareizticīgo baznīcas draudzes skolas ēka Dubultos, celta 1897. gadā.

– Ministrijas skolas ēka Lumandā, Sāremā (Lümanda ministeeriumikool), celta 1897. gadā.

– Jelgavas (Mītavas) reālskola. 1899. gada 26. septembrī bija ielikts un iesvētīts pirmais pamatakmens. Ēka uzcelta 1900. gadā, iesvētīta 1900. gada 31. oktobrī. Bija nodēvēta par vienu no  pilsētas arhitektūras krāšņumiem. Tagad šajā ēkā darbojas viena no Latvijas Lauksaimniecības universitātes fakultātēm.

– Valmieras Skolotāju semināra (tagad Valmieras ģimnāzijas) ēka. Bija plānots uzcelt 1901./1902. gadā. Būvdarbi sākās 1901. gada pavasarī, vasarā jau bija uzlikts jumts, septembrī celtniecības bija pabeigta, bija palikuši tikai iekārtošanas darbi. 1902. gada rudenī semināru atvēra un sākās mācības.

– Koka kapela Dubultu brāļu kapos, uzcelta 1902. gadā, iesvētīta 1903. gada 4. jūlijā.

– Ārensburgas vīriešu ģimnāzijas ēkas projekts, 1904. gads (sk. attēlā).

– Valmieras sieviešu (pro)ģimnāzijas ēka. Pirmais pamatakmens ielikts 1906. gadā, celtne iesvētīta 1908. gada 7. septembrī. Šajā ēkā darbojās arī Valmieras pamatskola,  Valmieras 2. (krievu) vidusskola,    tagad šeit, Rīgas ielā 42, ir Valmieras jaunatnes centrs “Vinda”.

                                        Tekstu 2021. gada maijā sagatavoja  Aleksandra Jakovļeva

     Informācijas avoti:

1. Городской дневник. Закладка здания для Александровской школы. Рижский вестник № 109, 19.05.1882, стр. 3.
2. Inland. Jakobstadt, Libausche Zeitung, № 165, 21.07.1883. 
3. Inland. Sr. Мajestüt der Kaiser, Rigasche Zeitung, №  279, 29.11.1884.
4. Subventionierung des russischen Theaters in Riga seitens der Stadtverwaltung. Rigasche Stadtblätter, №  44, 06.11.1886.
5. Городской дневник. К построению церкви в Эдинбурге. Рижский вестник № 70, 02.04.1893.
6. Памятная книжка Лифляндской губернии на 1896 год. Рига, cтр. 8, 93.
7. Кизельбаш, А. Рижские строительные правила и закон. Рижский вестник, №, 11, 15.01.1897, стр. 2; № 12, 16.01.1897, стр. 3; № 13, 17.01.1897, стр. 3 и № 14, 18.01.1897, стр. 3.
8. Часть официальная. Придворные известия. Rīgas Pilsētas Policijas Avīze,  № 21, 26.01.1889.
9. No Jelgavas. Jaunbuhwejamajai Jelgawas reālskolai. Latviešu Avīzes, № 39, 29.09.1899, стр. 3.
10. Городской дневник. Дуббельская православная церковь. Рижский вестник № 154, 14.07.1903.
11. Ein neues Knaben-Gymnasium in Arensburg, Rigasche Rundschau: Illustrierte Beilage, № 5, 01.05.1904, S. 39–40.
12. Weitere Neujahrsauszeichnungen, Baltische Post, № 2, 04.01.1911.
13. Памяти А. П. Кизельбаша. Р-ій, П. Рижский вестник, № 166, 22.07.1916, стр. 3.
14. Местная хроника. Погребение А.П. Кизельбаша. Рижский вестник, № 171, 28.07.1916, стр. 3.
15. Воронежский Великого Князя Михаила Павловича кадетский корпус: http://regiment.ru/reg/VI/D/14/3-1.htm
16. Кизельбаш Алексей. Горный институт. ЦГИА СПб. Фонд 963. Опись 1. Дело 8897: https://spbarchives.ru/infres/-/archive/cgia/963/1/8897
17. Valmieras 1. pamatskola – Zudusī Latvija: https://www.zudusilatvija.lv/objects/object/18661/
18. Arhitektūra un māksla Rīgā: idejas un objekti. Rīga: Neptūns, 2004.

Paraksti foto un  zīmējumiem:

Arhitekta A. Kīzelbaša 1904. gadā zīmētais Ārensburgas (kopš 1911. gada Alekseja vīriešu ģimnāzijas mets no laikraksta “Rigasche Rundschau” ilustrētā pielikuma.  Kā izriet no zīmējumam pievienotā paskaidrojuma – ēkā ir astoņas klašu telpas, aktu zāle un sporta zāle, kā arī tornis, kur izvietot meteoroloģisko  observatoriju. Būvizmaksas – 34000 rubļu.

P. S.  Ārensburga (līdz 1918. gadam) ir pilsēta Sāremā salā, Igaunijas guberņā, no 1918. līdz 1952. gadam tā saucās Kuresāre, ietilpa Igaunijā, no  1952. līdz 1988. gadam – Kingisepa, bet 1988. gadā tā atkal atguva nosaukumu Kuresāre.