Lidija Seraja

Lidija Seraja (1936. g. 26. maijā Maskavā, Krievijas PFSR – 2020. g. 10. decembrī Rīgā, Latvijas Republikā)  –  pedagoģe, krievu un latviešu valodas skolotāja.

Lidija piedzima Maskavā studentu ģimenē. Viņas māte  Valentīna Sergejeva tolaik gatavojās iet savas mātes pēdās un kļūt par skolotāju. Tēvs Vladimirs  Dvorjaņinovičs nopietni aizrāvās ar vācu valodas studijām.

Lielais Tēvijas karš pārsteidza jauno ģimeni Novozibkovā, Brjanskas apgabalā. Pēc Maskavas Pedagoģiskā institūta beigšanas Lidijas vecāki bija atsūtīti darbā Novozibkovas Pedagoģijas institūtā. Tobrīd vecāku nebija mājās: tēvs jau mācījās aspirantūrā, bet māte bija aizbraukusi iesniegt dokumentus iestājai aspirantūrā. Evakuēties no Novozibkovas Lidija un viņas vecmāmiņa nepaspēja, piecgadīgās meitenes acu priekšā nacisti sabombardēja pēdējo no pilsētas aizbraucošo ešelonu. Abas dzīvoja Novozibkovā okupācijas apstākļos līdz 1943. gada rudenim, kas Sarkanā armija atbrīvoja pilsētu.

1943.–1954. gadā L. Serova mācījās Novozibkovas vidusskolā. Tūlīt pēc vidusskolas beigšanas viņa iestājās Novozibkovas Pedagoģijas institūtā un 1958. gadā beidza to ar izcilību, iegūstot krievu valodas un literatūras vidusskolas skolotāja kvalifikāciju.

1958. gadā Lidija Seraja atbrauca uz Latviju, kur dienēja viņas vīrs. Šeit divus pirmos gadus viņa strādāja par sekretāri testilgalantērijas izstrādājumu fabrikā “Lenta”. 1960. gada 1. septembrī L. Seraja sāka strādāt Rīgas  3. internātskolā par krievu valodas un literatūras skolotāju. Skolu uz Kalnciema bērnunama bāzes  bija izveidojis  Aleksandrs Lepers. Viņš iedrošinājās pieņemt darbā skolotāju bez pieredzes savā specialitātē un bez zināšanām latviešu valodā, internātskolā mācījās bērni, kuri nemaz neprata krieviski. Sešu gadu laikā L. Seraja patstāvīgi iemācījās latviešu valodu. Viņas neatlaidību un aizrautību  darbā drīz vien ievēroja un skolas direktors viņai vairākkārt izteica pateicību par labu darbu.

L. Serajas  profesionalitāti darbā un organizatores spējas atzinīgi novērtēja arī Rīgas pilsētas Oktobra rajona Tautas izglītības nodaļā. Vairāku gadu garumā L. Seraju gan izglītības sistēmas nostiprināšanas, gan viņas ģimenes apstākļu dēļ pārcēla darbā no vienas vietas uz citu: 1966.–1967. gadā tā bija Rīgas 40. astoņgadīgā skola, 1967.–1971. gadā – Rīgas 8. vidusskola, 1971.–1973. gadā  – Rīgas 37. vidusskola, 1973.–1975. gadā – atkal Rīgas 8. vidusskola, kur mācījās ne tikai latviešu, bet arī krievu bērni.

Viņa savu darbību skolā iesāka, būdama pamatskolas klašu skolotāja, kamēr pedagoģisko darbu pakāpeniski  aizstāja administratīvā darbība. 1975. gada jūlijā viņa pārgāja no Rīgas 8. vidusskolas direktora vietnieces amata darbā  par Rīgas pilsētas Oktobra rajona Tautas izglītības nodaļas inspektori. 1975. gada oktobrī  viņa pārgāja strādāt Rīgas 37. vidusskolā, šeit viņa bija vadīja mācību un audzināšanas darbu. 1977.–1978. gadā viņa tādā pašā amatā strādāja Rīgas 29. vidusskolā (bijusī 40. astoņgadīgā skola). Viņa ir saņēmusi vairākas pateicības: par skolēnu mācīšanu un audzināšanu, par  radošu pieeju, gatavojot stundas par svētkiem, par skolas remontdarbu savlaicīgu veikšanu un mācību kabinetu sagatavošanu jaunajam mācību gadam.

1979. gada augustā Lidijai Serajai bija jauns pakāpiens administratīvā darba karjerā – viņa kļuva par Rīgas 42. vidusskolas (kurā skolēni mācījās latviešu un krievu valodā)  direktori, šajā amatā viņa strādāja līdz 1981. gada martam, kad viņu pārcēla darbā uz Rīgas 82. vidusskolu par  direktora vietnieci mācību un audzināšanas darbā. 1981. gada septembrī L. Seraja pārgāja metodiskajā darbā Latvijas PSR Augstākās un vidējās speciālās izglītības  ministrijā; 1981.–1983. gadā  viņa bija Latvijas PSR Augstākās izglītības ministrijas Mācību metodiskā kabineta metodiķe, viņa sniedza metodisku palīdzību Latvijas vidējo speciālo mācību iestāžu direktoru vietniekiem un nodaļu vadītājiem, organizēja zinātniskas konferences un tematiskus seminārus.

1983. gada septembrī L. Seraju apstiprināja par ministrijas Kadru un jauno speciālistu sadales nodaļas vecāko inspektori, viņas darbību atzinīgi vērtēja izglītības ministrs Edgars Linde. 1985./1986. mācību gada sākumā viņa bija kļuva par Rīgas padomju tirdzniecības tehnikuma (tagad: Rīgas Tirdzniecības tehnikums) direktora vietnieci mācību darbā. Tirdzniecības tehnikumā viņa strādāja līdz 1991. gada 28. augustam.

Pēc 1991. gada augusta puča valstī mainījās kadru politika vidējās un augstākās izglītības sistēmā. Pat tie krievu cilvēki, kuri brīvi pārvaldīja latviešu valodu, tika atstādināti no vadošiem amatiem, arī L. Serajai bija jāatstāj darbs tehnikumā. Taču viņa, būdama savā amatā profesionāle, sāka strādāt par skolotāju - šoreiz nevis par krievu valodas, bet gan par latviešu valodas skolotāju M. Lomonosova Rīgas 76. vidusskolā (tagad:  Rīgas Ostvalda vidusskola). Šeit viņa mācīja latviešu valodu un literatūru līdz aiziešanai pensijā 2007. gadā. Lidija Seraja aizvien baudījusi viņas kolēģu un audzēkņu cieņu un mīlestību.

Lidija Seraja mirusi Rīgā 2020. gada 10. decembrī. Apbedītā Bolderājas kapsētā.

Aleksandrs Malnačs