Lilija Plēsniece
Lilija Plēsniece (1948. g. 2. aprīlī – 2002. g. 27. decembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – žurnāliste.
Lilija Plēsniece ir strādājusi laikrakstos «Zeme», «Sovetskaja molodjož», «Vesti Segodņa».
Lilijai, jeb kā viņu sauca draugi – Lili, žurnālistika nebija profesija, bet gan dzīves veids. Viņa nebija taupījusi nedz dvēseles spēkus, nedz personisko laiku un bieži vien arī savus līdzekļus, lai palīdzētu tiem, kas ir nonākuši grūtībās. Zināms, ka pats nepopulārākais un grūtākais “avīzes frontes lauciņš” ir sociālo problēmu nodaļa, kurā vēršas cilvēki, kas ir nonākuši bezizejas situācijā.
1990. gados, kad liela daļa Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju bija nokļuvusi grūtā situācijā, Latvijas Cilvēktiesību komiteja (F.I.D.H.) un avīze “Sovetskaja molodjož”, bet vēlāk arī “Vesti Segodņa”, kļuva par to pēdējo instanci, par to vietu, kur žurnālisti kopīgi ar tiesībsargiem bija gatavi risināt problēmas, iesniegt lietas par strīdiem izskatīšanai tiesā, vai arī atrisināt tās ar ierēdņu palīdzību. Tieši šādiem smagiem gadījumiem arī bija pievērsusies Lili – viņa palīdzēja denacionalizēto namu iedzīvotājiem, kuri bija nonākuši uz ielas; invalīdiem, no kuriem novērsās veselības aprūpes sistēma; bezdarbniekiem, vientuļajiem sirmgalvjiem, daudzbērnu ģimenēm, totalitāro sektu upuriem un ieslodzītajiem cietumos.
Lilija Plēsniece darīja daudz vairāk, nekā to prasīja žurnālista profesija – viņa apmeklēja naktsmītnes un zaņķus, cietumus, apbraukāja Latgales pamestākos nostūrus, organizējot līdzekļu un mantu vākšanu kopā ar savu tuvāko draudzeni – labdari Valentīnu Ostrovsku. Lilija allaž bija rūpējusies par “mazo cilvēku” un attaisnojusi viņu, pat ja viņš pats bija vainīgs savās likstās. Tieši šāda pieeja, viņasprāt, arī padara žurnālista profesiju par vienu no humānākajām pasaulē. Visiem saviem kolēģiem šī miniatūrā, ļoti sievišķīgā un šarmantā sieviete bija kļuvusi par neapšaubāmu morālo autoritāti.
Ikviens žurnālistes raksts aizskāra sirdi, jo viņa rakstīja, neslēpdama savas emocijas, savu līdzjūtību vai sašutumu, kopā ar savu apcerējumu varoņiem iedziļinoties viņu dzīves traģiskajās reālijās. Jebkurš Lilijas raksts, pat par sadzīves tēmu, apaugdams detaļām un likumsakarībām, ieguva episku skanējumu. Patlaban Latvijā vairs nav šāda līmeņa žurnālista!
Divu gadu laikā Lilija bija “sadegusi” no nedziedināmās slimības, atteicoties no operācijas un sāpes remdinošām zālēm, izvēlēdamās tautas dziedniecības metodes un ticēdama, ka brīnumainā kārtā atveseļosies. Mēs arī tam ticējām, jo tieši Lilija bija šāda brīnuma cienīga! Taču brīnums nebija noticis...
Viņa bija taisns cilvēks. Gandrīz vai svētā. Kā Dons Kihots, Lilija nepagurdama cīnījās ar vējdzirnavām. Viņas ilggadīgais garīgais draugs un biktstēvs, pareizticīgo priesteris Andrejs Goļikovs, kad notika Lilijas apdziedāšana, teicis, ka no mums ir aizgājusi patiesa kristiete...
Jūlija Aleksandrova
